Ivans Jefremovs - Andromēdas Miglājs

Noliecies pāri rievotas cirkonija bronzas platformai, Dars Veters domās sūtīja sveicienu apšaubāmi uzminētajam punktam, ko tikmēr jau bija paspējuši aizsegt no rietumiem atdzīti žilbinoši balti spalvu mākoņi. Naksnīgā tumsa, kas pletās visapkārt, atgādināja ar neskaitāmiem dimantiem izrotātu melnu sienu. Mākoņu slāņi peldēja atmosfērā kā milzu plosti. Bet pašā apakšā, krēslas aizplīvurotajā bezdibenī, Zemes virsma vēlās pretim tumsas sienai, it kā taisīdamās uz mūžu pazust nebūtībā. Ēterisks zodiaka gaismas šķidrauts sedza planētas ēnas pusi, vāji blāzmodams izplatījuma melnumā.

Pāri Zemes apgaismotajai daļai slīdēja zilgana mākoņu sega, kas atspoguļoja tēraudspožās saules neciešami spilgtos starus. Raugoties uz šiem mākoņiem bez īpaša aizsargfiltra, cilvēks tikpat nenovēršami zaudētu redzi, kā skatoties tieši uz liesmaino spīdekli, kura starus šeit nevājināja astoņsimt kilometru biezā atmosfēra. Saules īsviļņu radiācija — ultravioletie un rentgena stari ārpus atmosfēras sabiezēja blīvā, nāvējošā straumē, kurai vēl pievienojās pastāvīga kosmisko daļiņu plūsma. Jaunuzliesmojušās zvaigznes vai neiedomājamā tālē sadūrušās galaktikas raidīja telpā bīstamus izstarojumus. Tikai skafandra bruņas glāba pavadoņa celtniekus no bojā ejas.

Dars Veters pārsvieda aizsargtauvu uz otru pusi un devās gar balsta siju Lielā Lāča virzienā. Visā pavadoņa garumā bija saskrūvēta milzīga caurule. Tās galos pacēlās smaili trijstūri, kas turēja magnētiskā lauka izstarotāju varenos diskus. Kad uzstādīs saules baterijas un lielos daudzumos iegūs elektrisko strāvu, vairs nevajadzēs pietauvoties un radisies iespēja, izmantojot skafandru polarizētās plāksnes, brīvi pārvietoties gar magnētiskā lauka līnijām.

— Mēs gribam strādāt naktī, — Dara Vetera ķiverē pēkšņi atskanēja jaunā inženiera Kada Laita balss. — «Altaja» komandieris apsolījis dot gaismu!

Dars Veters palūkojās pa kreisi, kur tukšumā kā guļošas zivis peldēja vairākas sakabinātas kravas raķetes. Mazliet augstāk, zem plakana vairoga, kas sargāja cilvēkus no meteorītiem un saules, lidinājās no iekšējā apšuvuma plāksnēm izveidota pagaidu platforma, kurā izkrāva un samontēja raķešu piegādātās pavadoņa daļas. Celtnieki un montieri drūzmējās tur kā bites stropā. Un, tiklīdz kāda skafandra atstarojošā virsma uz mirkli parādījās ārpus aizsargvairoga apēnotās joslas, tūdaļ izplatījuma tumsā uzzibsnīja mazs jāņtārpiņš. Tauvu tīkls stiepās uz visām pusēm no raķešu melnajām atverēm, pa kurām izkrāva lielāko izmēru detaļas. Vēl augstāk, tieši virs samontētā karkasa, grupa cilvēku dīvainās un pa laikam jocīgās pozās rosījās ap kādu masīvu mehānismu. Viens pats berilija bronzas gredzens ar borazona segumu svērtu uz Zemes vismaz simt tonnu! Te šis milzenis paklausīgi sekoja pavadoņa metāliskajam skeletam, kaut gan abus saistīja tikai tieva saitīte, kuras uzdevums bija nolīdzināt vēl nesamontēto daļu integrālos riņķošanas ātrumus.

Pieraduši pie smaguma spēka trūkuma vai, pareizāk, niecīguma, celtnieki drīz vien atguva drosmi un veiklību. Taču prasmīgos darbiniekus ik reizes pēc īsa laika nācās aizstāt ar jauniem, vēl nepieradušiem. Ilgstošs fizisks darbs šādos apstākļos izraisīja asinsriņķošanas traucējumus, kas varēja iegūt stabilu raksturu un kļūt par iemeslu invaliditātei. Tāpēc pavadoņa celtniecībā ļaudis strādāja ne vairāk par simt piecdesmit stundām un atgriezās uz Zemi pēc iepriekšējas reaklimatizācijas tā dēvētajā «Starpstacijā», kas deviņsimt kilometru augstumā riņķoja ap mūsu planētu.

Vadīdams pavadoņa būvi, Dars Veters centās izvairīties no fiziskas slodzes, kaut arī brīžiem ļoti gribējās paātrināt viena vai otra darba norisi. Viņam vajadzēja par katru cenu noturēties šeit, piecdesmit septiņu tūkstošu kilometru augstumā, vismaz dažus mēnešus.

Piekrist nakts darbam nozīmēja vēl vairāk paātrināt savu jauno draugu atgriešanos uz planētu un pirms termiņa izsaukt nākamo maiņu. Otrā starpplanētu raķete «Barions», ko Astronautikas padome bija nodevusi pavadoņa celtniekiem, patlaban atradās Arizonas līdzenumā, kur pie televizoru ekrāniem un reģistrējošo mašīnu pultīm dežurēja Groms Orms.

Taču lēmums strādāt nepārtraukti arī ledainajās kosmiskās nakts stundās stipri paātrinātu montāžas darbu gaitu. Dars Veters nevarēja atteikties no šādas iespējas. Saņēmuši atļauju, ļaudis izklīda no montāžas platformas uz visām pusēm un sāka vilkt vēl sarežģītāku tauvu tiklu. Balsta sijas galā piesietā starpplanētu raķete «Altajs», ko celtnieki bija pārvērtuši par kopmītni, pēkšņi atraisīja tauvas, kas saistīja ieejas lūku ar pavadoņa karkasu. Garas, žilbinošas liesmu strūklas izšāvās no raķetes dzinējiem. Milzīgais kuģa korpuss ātri pagriezās. Ne mazākais troksnītis neatskanēja starpplanētu telpas tukšumā. «Altaja» prasmīgajam komandierim pietika dažas reizes iedarbināt dzinējus, lai paceltos četrdesmit metrus virs būvvietas un pavērstu raķetes prožektorus tieši pret šķirotavas platformu. Starp kuģi un pavadoņa karkasu novilka vadtauvas, un visa telpā izkaisīto priekšmetu masa atguva relatīvu nekustību, saglabājot tai pašā laikā savu orbitālo ātrumu — desmit tūkstoš kilometru stundā.

Mākoņu sadalījums parādīja Daram Veteram, ka celtnieki patlaban pārlido Antarktiku un tātad drīz nokļūs Zemes ēnā. Pat vispilnīgākie skafandru apsildītāji nespēj ilgstoši pasargāt cilvēku no kosmosa ledainās dvašas, un vai tam ceļiniekam, kas tādā reizē neapdomīgi iztērē savās baterijās uzkrāto enerģiju! Tā pirms mēneša aizgāja bojā kāds arhitekts montētājs, kas no pēkšņa meteorītu lietus bija patvēries vaļējā raķetes korpusā un nesagaidījis Saules lēktu… Vienu inženieri nosita meteorīts — visus šos gadījumus, diemžēl, nav iespējams paredzēt un līdz galam novērst. Pavadoņu celtniecība vienmēr prasa upurus. Kas būs nākamais?… Stohastikas likumi, kaut arī grūti pielāgojami tik niecīgiem smilšu graudiņiem, kādi īstenībā ir atsevišķi cilvēki, liecina, ka vislielākās izredzes kļūt par nākošo upuri ir tieši viņam, Daram Veteram… Viņš taču visilgāk atrodas šajā augstumā, kur pakļauts visām kosmosa nejaušībām… Bet nebēdīga iekšējā balss vienā laidā čukstēja, ka ar viņa izcilo, vienreizējo personu nekas ļauns nevar notikt. Lai cik nejēdzīga šāda pārliecība liktos matemātiski domājošam cilvēkam, tā neatstāja Daru Veteru un palīdzēja viņam gar neaizsargātā karkasa sijām droši balansēt pāri melnajam bezdibenim.

Zemes virsū konstrukcijas montēja īpašas mašīnas, kuras darbojās pēc dzīva organisma augšanas principa un tādēļ tika sauktas par embriotektiem. Saprotams, dzīvas būtnes molekulārā struktūra, ko izveido iedzimtības kibernētiskais mehānisms, ir nesalīdzināmi sarežģītāka un atkarīga ne tikai no fizikāli ķīmiskās selektivitātes, bet arī no pagaidām neizpētītās svārstību ritmikas. Taču dzīvie organismi, kā zināms, aug vienīgi siltos jonizētu molekulu šķīdumos, turpretim embriotekti var sekmīgi strādāt gan polarizētās strāvās, gan gaismā, gan magnētiskā laukā. Zīmes uņ šifri, ko saliekamajās dētajās iespieda ar radioaktīvo talliju, pareizi orientēja mašīnas, un montāža noritēja apbrīnojami ātri un precīzi. Piecdesmit septiņi tūkstoši kilometru augstumā šo mašīnu nebija un arī nevarēja būt. Tādēļ pavadoni nācās montēt ar samērā primitīviem līdzekļiem, izmantojot galvenokārt cilvēku roku darbu. Par spīti visām briesmām, šis darbs tomēr likās tik interesants, ka savaldzināja tūkstošiem brīvprātīgo. Psiholoģiskās stacijas tikko spēja pārbaudīt visus, kas vēlējās strādāt starpplanētu telpā.