Ivans Jefremovs - Andromēdas Miglājs

Elektrobuss tuvojās Spirālceļa atzarojumam, bet Veda Konga vēl arvien stāvēja pie loga un klusi dungoja gaišu skumju caurausto romanci.

«Par eņģeļiem ticīgie eiropieši kādreiz dēvēja teiksmainus debesu garus, dievu gribas vēstnešus. «Eņģelis» sengrieķu valodā taču nozīmē «vēstnesis»! Pirms daudziem gadsimtiem aizmirsts vārds…»

Iekāpusi Spirālceļa vagonā, Veda turpināja šķetināt aizsākto domu.

— Debesu, kosmosa vēstneši — tā varētu saukt arī Ergu Nooru, Mvenu Masu un Daru Veteru. It īpaši Daru Veteru, kad viņš būs tuvējās, Zemes debesīs, pavadoņa būvē… — Veda šķelmīgi pasmaidīja. — Bet tad jau iznāk, ka dzelmju dēmoni esam mēs, vēsturnieki, — viņa skaļi teica un jautri iesmējās. — Jā, tieši tā: debesu eņģeļi un dzelmju dēmoni! Tikai diezin vai tas patiks Daram Veteram…

Zemie ciedri ar melnajām skujām — speciāli Subantarktikai izaudzēta salizturīga koku šķirne — svinīgi šalca vējā. Vēso, blīvo gaisa masu plūsma radīja tādu neparastu svaigumu, kāds sastopams tikai atklātā okeānā vai augstu kalnos. Taču, saskaroties ar mūžīgajiem kalnu sniegiem, vējš kļūst sauss un mazliet svilinošs — kā dzirkstošs vīns. Seit turpretim okeāna valgā dvaša izstrāvoja spirgtumu, kas maigi un vienmērīgi aptvēra visu ķermeni.

Sanatorijas stikla sienas izliecās terasveidlgi jūras virzienā. Visa ēka ar savām noapaļotajām formām atgādināja pagātnes milzīgos okeāna kuģus. Bālās aveņkrāsas starpsienas, kāpnes un kolonas dienā krasi kontrastēja ar tumšajiem, brūngani violetajiem andezīta klinšu kupoliem, kurus vietvietām pāršķēla zilganpelēki kausēta sienīta celiņi. Taču tagad vēlā pavasara nakts nolīdzināja visas krāsas īpatnēji sudrabainā spīdumā, kas šķita izplūstam vienlaikus no jūras un debesu dzīlēm. Saule bija uz kādu stundiņu paslēpusies dienvidos aiz kalnu grēdas, atstājot šajā pusē tikai majestātisku blāzmu, kas līdzīgi platai arkai ieskāva debess jumu. So blāzmu atspulgoja ledāji, kas saglabājušies kontinenta austrumu daļas augstajos kalnos pēc tam, kad cilvēki par trim ceturtdaļām bija iznīcinājuši Antarktīdas gigantisko ledus vairogu. Baltā, ledainā ausma, kuras vārdā nosaukta sanatorija, pārvērta visu apkārtni spokainā pasaulē, mirāžā bez ēnām un refleksiem.

Četri cilvēki nesteigdamies soļoja pa porcelānspožo sienīta taciņu okeāna virzienā. Vīriešu sejas likās izcirstas no pelēka granīta, sieviešu acis šķita bezgala dziļas un noslēpumainas.

Piespiezdama vaigu pie Vedas Kongas kažoka apkakles, Nīza Krita dedzīgi iebilda vēsturniecei. Neslēpjot vieglu izbrīnu, Veda ciešāk ielūkojās šajā meitenē, kas ārēji bija viņai tik līdzīga.

— Man liekas, labākā dāvana, kādu sieviete var sagādāt mīļotajam, ir radīt viņu no jauna un līdz ar to paildzināt sava varoņa mūžu. Tā taču ir gandrīz nemirstība!

— Vīrieši acīm redzot spriež citādi, — Veda atbildēja. — Dars Veters reiz teica, ka negribētu meitu, kas būtu pārāk līdzīga mīļotajai, — viņam grūti samierināties ar to, ka nāksies aiziet no šīs pasaules un atstāt viņu vienu, bez savas mīlas un maiguma, nezināma likteņa varā… Tās ir senās greizsirdības un aizstāvēšanas dziņas paliekas.

— Bet es nevaru panest domu, ka jāšķiras no maza, mīļa radījuma, — Nīza turpināja, — tiklīdz būšu beigusi barot…

— Saprotu, lai gan nepiekrītu, — Veda sarauca uzacis, it kā meitene būtu aizskārusi viņas dvēselē vārīgu stīgu. — Viens no cilvēces cēlākajiem uzdevumiem ir pieveikt aklo mātes instinktu, jo tikai tad, kad bērnus audzina kolektīvā, turklāt īpaši izraudzīti un apmācīti ļaudis, no tiem var izaugt mūsu sabiedrības cienīgi locekļi. Tagad reti gadās sastapt tik neprātīgu mātes mīlestību kā senatnē. Katra māte zina, ka visa pasaule mīļi un gādīgi izturēsies pret viņas bērnu. Lūk, kāpēc zūd šī instinktīvā attieksme pret bērniem, kas cēlusies no dzīvnieciskām bailēm par savu lolojumu.

— Es to saprotu, — Nīza sacīja, — bet tikai ar prātu.

— Toties es jūtu ar visu sirdi, ka vislielākā laime — sagādāt citiem prieku — pieejama tagad jebkuram cilvēkam neatkarīgi no vecuma. Tas, kas agrākajās sabiedrībās bija iespējams tikai vecākiem, vecmāmiņām un vectētiņiem, bet visvairāk — mātēm… Kāpēc obligāti jābūt vienmēr kopā ar mazo? Tas taču ir aizspriedums, mantots no tiem laikiem, kad sievietes bija spiestas ierobežot savu darbības loku un nevarēja būt kopā ar mīļotajiem. Bet jūs būsiet kopā, kamēr vien mīlēsiet…

— Nezinu, taču brīžiem man uznāk tik nepārvarama vēlēšanās, lai blakus tipinātu maziņš maziņš, viņam līdzīgs radījums, ka gribot negribot jāsažņaudz pirksti… Un… nē, es nekā nezinu!…

— Jūs droši vien esat dzirdējusi par Mātes salu Javu? Tur dzīvo visi, kas paši grib audzināt savus bērnus.

— Ai, nē! Es tomēr nevarētu kļūt par audzinātāju, kā to dara cilvēki, kas bērnus sevišķi mīl. Es jūtu sevī tik daudz spēka, un reiz es jau biju kosmosā…

Veda atmaiga.

— Jūs esat jaunības iemiesojums, Nīza, un ne tikai fiziski. Kā visi jaunieši, jūs, sastopoties ar dzīves pretrunām, vēl nesaprotat, ka tās ir pati dzīve, ka mīlestības prieks nenovēršami nes sev līdzi trauksmi, rūpes, bēdas. Un tās ir jo lielākas, jo lielāka pati mīlestība. Bet jums acīm redzot šķiet, ka viss zudīs līdz ar pirmo dzīves triecienu…

Pateikusi šos vārdus, vēsturniece pēkšņi noprata: nē, ne tikai jaunība ir Nīzas bažu un trauksmju cēlonisli

Veda bija pieļāvusi daudziem raksturīgo kļūdu, uzskatot, ka miesas un dvēseles brūces sadzīst vienlaicīgi. Patiesībā tā nekad nenotiek! Ilgi, vēl ļoti ilgi saglabājas psihiskas traumas, kas bieži vien slēpjas aiz fiziski vesela cilvēka ārienes un var atklāties gluži negaidīti, pavisam nenozīmīga iemesla dēļ. Kaut kas līdzīgs noticis ar Nīzu — piecus gadus ilgā paralīze bija atstājusi visās ķermeņa šūniņās neapzinātu atmiņu par tikšanos ar drausmīgo krustu, kas bezmaz pazudinājis Ergu Nooru.

Uzminējusi Vedas domu, Nīza neskanīgi teica:

— Pēc ekspedīcijas uz dzelzs zvaigzni es nespēju atbrīvoties no dīvainas sajūtas. Kaut kur manā dvēselē ieperinājies draudīgs tukšums. Tas pastāv līdzās priekam un spēka apziņai, neizslēdzot ne vienu, ne otru. Bet cīnīties ar šo tukšumu es varu tikai tad, ja kaut kas savaldzina un aizrauj mani līdz galam, neatstājot laika domām par neizsakāmo, nezināmo… Tagad es izprotu, ko nozīmē kosmoss vientuļam cilvēkam, un vēl dziļāk noliecu galvu, pieminot pirmo izplatījuma pētnieku varonību.

— Es saprotu jūs, — Veda atbildēja. — Reiz man gadījās būt okeāna plašumos izkaisītajās Polinēzijas salās. Tur vientulības stundās, vērojot jūru, cilvēku neatvairāmi pārņem bezgalīgas skumjas. Tās atgādina tālumā dziestošu, vienmuļu dziesmu. Acīm redzot senās atmiņas par apziņas pirmatnējo vientulību liek mums nojaust, cik bezcerīgi vājš cilvēks toreiz bija savā vienpatņa dvēseles šūniņā. Tikai kopīgs darbs un kopīgas domas var šo sajūtu atvairīt. Lūk, pienāk kuģis, kas patiesībā taču vēl mazāks par salu, un tomēr neaptveramais okeāns nav vairs tāds, kāds bijis pirms mirkļa. Saujiņa biedru un kuģis — tā jau ir īpaša pasaule, kas tiecas uz cilvēkam pakļautām tālēm. Tāpat zvaigžņu kuģis. Tajā mēs esam kopā ar stipriem un drosmīgiem biedriem! Bet vientulība kosmosa plašumos… — Veda nodrebēja, — diezin vai cilvēks spēj to izturēt.

Nīza vēl ciešāk piekļāvās vēsturniecei.