Ivans Jefremovs - Andromēdas Miglājs

Dziļi saviļņotie sanāksmes dalībnieki apbalvoja Evdu Nalu ar zaļu uguņu lavīnu.

Piecēlās Groms Orms.

— Problēmas nostādne un Padomes lēmums, šķiet, jau pietiekami skaidri, un mana runa acīm redzot būs pēdējā. Lūgsim cilvēci ierobežot savas vajadzības Loka ēras četrsimt devītajā gadā. Dars Veters nekā neteica par vēsturnieku atrasto Sašķeltās pasaules eras statuju. Simtiem tonnu tīra zelta varēs izmantot anamezona ražošanai un tādējādi paātrināt lidojumam nepieciešamā degvielas krājuma izgatavošanu. Pirmo reizi Zemes vēsturē nosūtīsim ekspedīcijas vienlaikus uz trim zvaigžņu sistēmām un pirmo reizi mēģināsim sasniegt pasaules, kas atrodas septiņdesmit gaismas gadu attālumā!

Priekšsēdētājs slēdza sanāksmi un lūdza Padomes locekjus vēl mazliet uzkavēties. Vajadzēja steidzīgi sastādīt pieprasījumus Ekonomikas padomei, kā arī Stohastikas un nākotnes paredzēšanas akadēmijai, lai noskaidrotu visas iespējamās nejaušības tālajā ceļā līdz Ahernāram.

Čara nogurusi sekoja Evdai un brīnījās, kā slavenās psihiatres vaigi joprojām saglabā parasto svaigumu. Meitenei gribējās pēc iespējas ātrāk palikt vienai, lai klusībā pilnīgi izjustu Mvena Masa attaisnošanu. Kāda brīnišķīga diena! Tiesa, Mvenu Masu nevainagoja ar varoņa lauriem, par ko Čara bija slepus sapņojusi. Uz ilgu laiku, ja ne uz mūžu, viņu atstādināja no liela un svarīga darba… Bet vai tad viņu neatstāja sabiedrībā? Vai tad viņiem joprojām nav atvērts plašais un grūtais pētījumu, darba un mīlas ce]š?

Evda Nala piespieda meiteni pavadīt viņu uz tuvāko ēdienu namu. Čara tik ilgi aplūkoja izvēles karti, ka Evda nolēma rīkoties patstāvīgi un nosauca automāta ruporā izraudzīto ēdienu šifrus un galda indeksu. Tiklīdz viņas apsēdās pie ovālā divvietīgā galdiņa, tā centrā atvērās lūka un parādījās mazs konteiners ar pasūtītajiem ēdieniem. Evda Nala pasniedza Čarai kausu ar uzmundrinošu dzērienu «Lio», kas šķita zaigojam trauka dzidrajā kristālā, bet pati ar baudu izdzēra glāzi vēsa ūdens un apēda kastaņu, riekstu un banānu sacepumu ar putu krējumu. Notiesājusi sarīvētās rapta gaļas cepeti — šie putni jau kopš gadu simteņiem bija aizstājuši kulinārijā visus medījumus un mājputnus, — Čara atvadījās un apbrīnojami graciozi noskrēja lejā pa kāpnēm, ko no abām pusēm ietvēra melna metāla statujas un dīvaini izliekti lukturi.

Aizturējis elpu, Ergs Noors sekoja laborantu veiklajām kustībām. Lielais aparātu skaits atgādināja zvaigžņu kuģa komandpunktu, taču zāles plašums un gaišie, zilganie logi tūdaļ iznīcināja šo iespaidu.

Istabas vidū uz metāla galda pacēlās kamera no biezām rufolucīta plāksnēm. Tās sienas laida cauri tiklab infrasarkanos, kā arī redzamās gaismas starus. Cauruļu un vadu mudžeklis aptvēra kamerā novietoto «Tantras» ūdens tvertni, kurā bija ieslodzītas dzelzs zvaigznes planētas melnās medūzas.

Izstiepies kā vingrošanas nodarbībās, Eons Tāls vēroja lēni rotējošo pašrakstītāja cilindru. Viņa roka joprojām ļengani karājās saitē, bet uz pieres, virs platajām uzacīm, izspiedās sviedru lāsītes.

Ergs Noors aplaizīja sakaltušās lūpas.

— Nekā! Pagājuši pieci gadi, un tur būs palikuši tikai pīšļi, — astronauts aizsmakušā balsī nomurmināja.

— Ja jums taisnība, tad tā ir liela nelaime… Nīzai un man, — biologs atsaucās. — Vajadzēs taustīties kā pa tumsu. Un paies varbūt daudzi gadi, iekams izdosies noskaidrot paralīzes īstos cēloņus.

— Jūs joprojām domājat, ka medūzu un krusta nāvējošie orgāni ir vienādas dabas?

— Ne tikai es. Arī Grims Sars un visi viņa līdzstrādnieki tagad pārliecināti par to. Sākumā gan bija visdīvainākie minējumi. Es pats, piemēram, iedomājos, ka melnajam krustam vispār nav nekāda sakara ar drausmīgo planētu.

— Kādu laiku man likās, ka šis radījums nāk no diskveida zvaigžņu kuģa un apsargā to. Bet, runājot nopietni, kāda jēga no ārpuses sargāt neieņemamu cietoksni? Mūsu mēģinājums atvērt spirāldisku spilgti pierādīja šī uzskata aplamību.

— Arī es neizslēdzu iespēju, ka melnais krusts varētu būt automātisks robots, kura uzdevums apsargāt zvaigžņu kuģi.

— Gluži manas domas! Tagad, protams, esmu pilnīgi atteicies no šī uzskata. Melnais krusts ir dzīva būtne — tumšās pasaules radījums. Šādi nezvēri droši vien mīt līdzenajā zemienē. Krusts taču parādījās «vārtos», — atceraties melno šķēlumu klintīs? Vieglākās un kustīgākās medūzas acīm redzot dzīvo augstienē, kurā nolaidās «Tantra». Melnā krusta un spirāldiska sakars, jādomā, bija tīri nejaušs — vienkārši mūsu aizsargierīces toreiz skāra šo attālo līdzenuma stūri, kas citkārt palika apslēpts milzīgā diska ēnā.

— Kāpēc jūs domājat, ka medūzu un krusta nāvējošie orgāni ir līdzīgi?

— Redzat, dzīvniekiem, kas mīt vienādos apstākļos, neizbēgami izveidojas apmēram vienādi orgāni. Dzelzs zvaigzne ir termoelektrisks spīdeklis. Visa melnās planētas atmosfēra lielā mērā piesātināta ar elektrību. Grims Sars uzskata, ka šie dzīvnieki iegūst enerģiju no atmosfēras, uzkrādami to mūsu lodveida zibeņiem līdzīgos sabiezējumos. Atcerieties brūnganās zvaigznītes, kas pulsēja medūzu taustekļos!

— Arī krustam bija taustekļi, tomēr nekādu zvaigznīšu…

— Mēs vienkārši nepaspējām tās ievērot. Bet paralīzes izplatīšanās pa nervu stumbriem līdz augstākajiem smadzeņu centriem ļauj secināt — šajā ziņā mēs visi esam vienis prātis, — ka savainojuma raksturs tiklab man, kā Nīzai ir viens un tas pats. Un tieši šis apstāklis iedveš mums lielas cerības!

— Cerības?

— Protams. Skatieties, — biologs norādīja uz taisnajām līnijām, kas klāja pašrakstītāju cilindrus, — medūzu sprostā iegremdētie jutīgie elektrodi nekā nerāda. Nezvēri iekļuvuši tvertnē ar pilnu enerģijas lādiņu, kas pēc tam nekur vairs nevarēja pazust. Caur kosmisko barības tvertņu aizsargizolāciju tā diezin vai spēja izlauzties. Šī izolācija ir nesalīdzināmi izturīgāka par mūsu vieglajiem bioloģiskajiem skafandriem. Atcerieties — krusta zibeņi, kas ievainoja Nīzu, jums bija pilnīgi nekaitīgi. Viņa raidītajai ultraskaņai gan izdevās iekļūt augstākās aizsardzības skafandrā un satriekt jūsu gribu, bet nāvējošie lādiņi izrādījās bezspēcīgi. Tie caururba tikai Nīzas vieglo skafandru, tāpat kā medūzas caururba manējo.

— Tātad lodveida zibeņiem vai citam enerģijas lādiņam vajadzētu tvertnē saglabāties. Bet kāpēc aparāti nekā nerāda?…

— Taisni tas dod pamatu cerībām! Medūzas acīm redzot nav sabirušas pīšļos. Tās…

— Saprotu. Iekapsulējušās, ieslēgušās kūniņām līdzīgos veidojumos.

— Jā. Tāda pielāgošanās izplatīta starp organismiem, kas spiesti pārciest eksistencei nelabvēlīgus periodus. Melnās planētas ledainās naktis, tās drausmīgie viesuļi «ausmas» un «rieta» stundās, — lūk, šādi periodi. Bet, tā kā šie laika posmi nav sevišķi ilgstoši, esmu pārliecināts, ka medūzas spēj arī strauji atbrīvoties no savām kapsulām. Ja mans spriedums pareizs, tad izdosies samērā vienkārši atdzīvināt šīs būtnes un izpētīt viņu nāvējošos orgānus.

— Atjaunojot temperatūru, atmosfēru, apgaismojumu un visus pārējos apstākļus, kas raksturīgi melnajai planētai?

— Jā. Viss aprēķināts un sagatavots. Drīz ieradīsies Grims Sars. Mēs izpūtīsim tvertni ar neona, skābekļa un slāpekļa maisījumu, kas saspiests līdz trim atmosfērām. Bet vispirms pārliecināsimies…