Ivans Jefremovs - Andromēdas Miglājs

Eons Tāls apspriedās ar diviem asistentiem. Kāda Ergam Nooram nepazīstama ierīce sāka lēni tuvoties brūnajai tvertnei. Priekšējā rufolucīta plāksne atvirzījās, paverot ceļu uz bīstamo sprostu.

Elektrodus tvertnes iekšienē aizstāja ar mikrospoguļiem un cilindriskiem gaismekļiem. Viens no asistentiem nostājās pie tālvades pults. Uz ekrāna parādījās tvertnes siena — ieliekta, ar graudainu kārtiņu pārklāta virsma, kas blāvi atspoguļoja gaismas starus. Lēni un vienmērīgi pagriezās spoguļi. Eons Tāls sacīja:

— Caurstarot tvertni ar rentgenu ir ļoti grūti. Pārāk bieza izolācija. Tāpēc jāķeras pie sarežģītāka paņēmiena.

Lēni rotēdams, spogulis parādīja tvertnes dibenu un uz tā divus apaļus, baltus kamolus ar nelīdzenu, porainu virsmu. Sie kamoli drusku atgādināja kādas nesen izaudzētas maizes koku šķirnes augļus, kas sasniedza apmēram septiņdesmit centimetru caurmērā.

— Pievienojiet TVF Grima Sara vektoram! — biologs pavēlēja.

Pārliecinājies par savas hipotēzes pareizību, zinātnieks tūdaļ devās uz laboratoriju un, kā allaž, mazliet piemiegtām acīm vērīgi aplūkoja sagatavotos aparātus. Grims Sars nekādi neatgādināja slavenos zinātniekus, kuriem gandrīz vienmēr piemita iespaidīga āriene un valdonīgs raksturs. Ieraudzījis viņu, Ergs Noors tūdaļ atcerējās kautro, zēnisko Renu Bozu, kura izskats tāpat neatbilda dižajam prātam.

— Atveriet metinājuma šuvi! — Grims Sars, nezaudēdams laiku, sāka rīkoties.

Neizkustinot tvertnes smago vāku, mehāniska roka uzgrieza cieto emaljas kārtu. Vārstuļiem pievienoja gāzu maisījuma caurules. Spēcīgs infrasarkano staru prožektors aizstāja dzelzs zvaigzni.

— Temperatūra… smaguma spēks… spiediens… elektrības koncentrācija… — asistents, sekodams aparātu rādītājiem, citu pēc cita nosauca vairākus skaitļus.

Pusstundu vēlāk Grims Sars sacīja astronautiem:

— Iesim uz atpūtas zāli. Nav iespējams paredzēt, kad šīs kapsulas atdzīvosies. Ja Eonam taisnība, tas notiks drīz. Dežuranti mūs brīdinās.

Nervu.strāvu institūts bija uzcelts tālu no apdzīvotās joslas, stepju rezervāta malā. Vasaras beigās zeme šeit manāmi izkalta, un tādēļ vēju pavadīja īpatnēja zuzēšana, kas līdz ar saulē izžuvušo zāļu smaržu ieplūda plaši atvērtajos logos.

Trīs pētnieki, atlaidusies ērtos sēdekļos, klusēja un pāri koku kuplajām lapotnēm raudzījās apvāršņa dūmakā. Laiku pa laikam kāds aizvēra acis, taču gaidas bija pārāk spraigas, lai varētu iesnausties. Šoreiz liktenis ilgi nespīdzināja zinātniekus. Nepagāja ne trīs stundas, kad pēkšņi iemirgojās tiešā savienojuma ekrāns. Cenzdamies apspiest savu satraukumu, dežurējošais asistents paziņoja:

— Vāks sakustējies!

Acumirklī visi trīs atgriezās laboratorijā.

— Noslēdziet rufoluclta kameru un pārbaudiet hermētiskumu! — Grims Sars norīkoja. — Precīzi atveidojiet melnās planētas apstākļus.

Viegli iešņācās varenie sūkņi, iesvilpās spiediena izlīdzinātāji, un caurspīdīgajā sprostā izveidojās tumšās pasaules atmosfēra.

— Palieliniet mitruma un elektrības koncentrāciju, — turpināja Grims Sars.

Laboratorijā izplatījās kairinoša ozona smarža.

Joprojām it nekas nenotika. Zinātnieks sarauca uzacis un pārlaida skatienu aparātiem, cenzdamies noprast, kur slēpjas vaina.

— Vajadzīga tumsa! — pēkšņi iesaucās Ergs Noors. Eons Tāls aiz pārsteiguma palēcās.

— Kā es to varēju aizmirst! Grims Sars taču nebija uz dzelzs zvaigznes planētas, bet es!…

— Polarizējošos slēģus! — zinātnieks atbildes vietā nokomandēja.

Spuldzes nodzisa. Tagad laboratoriju apgaismoja tikai aparātu skalas. Asistenti nolaida pults priekšā aizkaru, un visa zāle iegrima tumsā. Vienīgi šur un tur tikko manāmi spīguļoja fosforescējošo indikatoru actiņas.

Astronautus piepeši apdvesa melnās planētas elpa, atgādinot viņiem aizraujošās briesmīgo cīņu dienas.

Dažas minūtes pagāja dziļā klusumā. Varēja dzirdēt, kā Eons Tāls piesardzīgām kustībām noskaņo infrasarkano staru ekrānu un uzliek tam polarizējošos slēģus, kas aizkavē gaismas tālāku izplatīšanos.

Neskaidra čerkstoņa, tad smags sitiens. Ūdens tvertnes vāks nokrita rufolucīta kamerā. Mirkli vēlāk uzzibsnīja brūnās liesmiņas, un melnā nezvēra taustekļi parādījās virs tvertnes malām. Ar strauju lēcienu tas uzšāvās augšup, izplezdamies kā tumša sega visā kameras platumā, un atsitās pret caurspīdīgajiem griestierm Tūkstošiem brūnu zvaigznīšu uzliesmojgar visu medūzas ķermeni, kas pēkšņi izliecās un ieguva kupola formu. Medūza acīm redzot, savilkusi visus taustekļus, atspiedās pret kameras gridu. Pēc brīža arī otrais nezvers atstaja tvertni. Melno rēgu zibenīgās, pilnīgi nedzirdamās kustības neviļus iedvesa cilvēkiem bailes.

Bet šeit, aiz eksperimentu kameras izturīgajām sienām, tālvadāmu aparātu ielenkti, drausmīgie radījumi nevienam nespēja kaitēt.

Aparāti mērija, fotografēja, noteica un izzīmēja sarežģītas līknes, analizējot šo nezvēru fiziskās, ķīmiskās un bioloģiskās īpašības. Cilvēka prāts sakopoja visas iegūtās ziņas un tā atklāja melnās planētas iemītnieku organisma darbības likumus.

Katra nemanot aizritējusī stunda nostiprināja Erga Noora paļāvību.

Aizvien priecīgāks kļuva Eons Tāls, aizvien rosīgāks Grims Sars un viņa jaunie asistenti.

Beidzot zinātnieks piegāja pie Erga Noora.

— Jūs varat iet ar mierīgu sirdi. Mēs paliksim un pabeigsim pētījumu. Es baidos ieslēgt gaismu — šeit melnajām medūzām nav patvēruma no tās kā uz savas planētas. Bet tām vēl jāatbild uz daudziem jautājumiem, kurus mēs uzstādīsim.

— Un jūs tiešām cerat saņemt atbildes?

— Pēc trim četrām dienām mūsu pētījums kļūs izsmeļošs pašreizējam zināšanu līmenim. Bet jau šobrīd var iedomāties, kā darbojas paralizējošais mehānisms.

— Un izārstēt Nīzu, Eonu?

— Jā!

Tikai tagad Ergs Noors sajuta, cik lielu smagumu bija nesis uz saviem pleciem kopš tās melnās dienas. Dienas vai nakts… Vai tad nav vienalga! Mežonīgs prieks pārņēma allaž tik apvaldīto cilvēku. Ar grūtībām viņš apspieda sevī neprātīgo vēlēšanos uzsviest Grimu Saru gaisā, apkampt un pamatīgi sakratīt zinātnieku. Izbrīnījies par pēkšņo jūtu uzliesmojumu, Ergs Noors nomierinājās un drīz atguva parasto nosvērtību.

— Jūs nevarat iedomāties, cik lielā mērā šis pētījums pauzēs nākamajai ekspedīcijai cīņā ar krustiem un medūzām!

— Protams! Tagad mēs pazīsim ienaidnieku. Bet vai tad notiks vēl kāda ekspedīcija uz šo tumsas un smaguma pasauli?

— Es par to nešaubos!

Siltā ziemeļu rudens diena bija tikko sākusies.

Bez parastā straujuma Ergs Noors soļoja basām kājām pa mīksto zāli. Mežmalas zaļajā ciedru priežu sienā ieaudās kļavas, kuru rudenīgi kailie stumbri atgādināja retus, pelēkus dumu stabus. Seit, rezervātā, cilvēks neiejaucās dabas dzīvē, un tādēļ īpatnēji, valdzinoši skaista šķitcTari augsta savvaļas zāle, kas izplatīja jauktas, tīkami skarbas smaržas.

Vēsa upīte šķērsoja gājēja ceļu. Ergs Noors pa taciņu nokāpa krastā. Vēja saceltieņirbu vilnīši uzmeta saules apspīdētajam ūdens spogulim zeltainu līniju tīklu, kurā reljefi izcēlās upes dibena raibie oļi. Palaikam straume aiznesa garam sūnu un aļģu plūksnas, un tad oļiem pārskrēja zilgani ēnu plankumiņi. Upītes pretējā krastā vējš šūpoja pulkstenīšu violetos ziedus. Valgo pļavu un rudens sārtoto lapu dvaša pildīja krūtis ar ražena darba prieku, jo gandrīz ikviena cilvēka dvēselē vēl bija saglabājies kaut kas no pirmatnējā arāja pieredzes.