Ivans Jefremovs - Andromēdas Miglājs

Spilgti dzeltena vālodze, notupusies uz zariņa, iesvilpās draiski un zobgalīgi.

Spalvu mākoņu slaidie spārni sidraboja zilās debesis pāri ciedru priežu galotnēm. Mežs izdvesa rūgtenu skuju un sveķu aromātu. Ergs Noors iedziļinājās krēslainajā, biezoknī, šķērsoja to un, slaucīdams norasojušo pieri, uzkāpa paugurā. Saudzējamā josla ap nervu klīniku nebija plata, un Ergs Noors drīz vien sasniedza ceļu. Seit upīte ieplūda pienstikla baseinu kaskādē. Vairāki desmiti peldkostīmos tērptu vīriešu un sieviešu parādījās ceļa pagriezienā un aizskrēja pa taciņu starp košām, daudzkrāsainām puķu dobēm. Diezin vai rudenīgais ūdens bija sevišķi silts, taču skrējēji, uzmundrinādami cits citu ar smiekliem un asprātībām, ielēca baseinā un jautrā barā aizpeldēja lejup pa kaskādi. Ergs Noors neviļus pasmaidīja. Kaut kur fermā vai rūpnīcā droši vien beigusies kārtējā maiņa. ļ»

Viņam, kas mūža lielāko daļu pavadījis šauros zvaigžņu kuģos, dzimtā planēta šobrīd likās daiļāka nekā jebkad. Bezgalīga pateicība pārpildīja Erga Noora sirdi — pateicība cilvēkiem, dabai, visiem, kas piedalījās viņa rudmatainās astronavigatores glābšanā. Šodien Nīza pati bija atnākusi viņam pretim uz klīnikas dārzu. Apspriedušies ar ārstiem, viņi nolēma aizbraukt uz vienu no polārajām nervu sanatorijām. Tiklīdz izdevās saraut paralītisko ķēdi un tādējādi novērst stabilās aiztures reakcijas, ko melnā krusta taustekļu lādiņš bija izraisījis smadzeņu garozā, Nīza pilnīgi atveseļojās. Taču viņai vēl vajadzēja atgūt savu agrāko enerģiju, kas bija zudusi pēc tik ilga kataleptiska miega. Nīza — dzīva un vesela! Ergam Nooram likās, kas viņš nekad nespēs domāt par to bez dzija iekšēja saviļņojuma.

No ceļu sazarojuma ātri tuvojās vientuļa sievietes figūra. Veda Konga! Starp tūkstošiem viņš pazītu šo sievieti, kas tik daudz nodarbinājusi viņa domas, iekams galīgi noskaidrojās, ka viņu dzīves ceļiem jāšķiras. Pieradis pie skaitļošanas mašīnu diagramām, Ergs Noors iztēlojās stāvu, pret debesīm kāpjošu līkni — paša centienus — un pāri planētai slīdošu, laiku pa laikam pagātnes dzīlēs nirstošu Vedas jaunrades taku. Abas līnijas aizvien vairāk attālinājās viena no otras.

Vedas Kongas pazīstamajā sejā Ergs Noors pēkšņi saskatīja pārsteidzošu līdzību ar Nīzu. Tas pats šaurais ovāls, platās acis, augstā piere un slaidie uzacu spārni. Tas pats ironiskais, mazliet šķelmīgais smaids drosmīgi izliekto, pilnīgo lūpu kaktiņos. Pat deguni abām tik līdzīgi kā māsām — pastrupi, uzrauti un viegli noapaļoti. Tikai Veda skatījās vienmēr taisni un domīgi, bet Nīza jaunības jūtu kaismē mēdza reizēm izaicinoši atmest tiepīgo galviņu.

— Jūs aplūkojat mani? — Veda izbrīnījusies jautāja.

Viņa sniedza Ergam Nooram abas„rokas. Tas piespieda sievietes siltās delnas pie saviem vaigiem. Veda nodrebēja un tūdaļ atbrīvojās. Astronauts vāri pasmīnēja.

— Es gribēju pateikties šīm rokām, kas kopušas Nīzu… Viņa… Es visu zinu! Vajadzēja pastāvīgi dežurēt, un jūs atteicāties no interesantas ekspedīcijas. Divus mēnešus…

— Es neatteicos, bet nokavēju, gaidot «Tantru». Un tad tik un tā jau bija par vēlu. Bez tam — viņa ir burvīga, jūsu Nīza! Arēji mēs esam līdzīgas. Bet tikai viņa ar savu nevaldāmo tieksmi uz debesim un bezgalīgo uzticību var būt īsta draudzene kosmosa un dzelzs zvaigžņu uzvarētājam…

— Veda!..

— Es nejokoju, Erg! Vai jūs nejūtat, ka jokiem vēl nav pienācis laiks? Nepieciešams, lai viss kļūtu skaidrs.

— Man jau tagad viss ir skaidrs! Un es pateicos jums nevis savā, bet Nīzas vārdā…

— Nepateicieties! Man būtu ļoti grūti, ja jūs zaudētu Nīzu…

— Saprotu, bet neticu, jo pazīstu Vedu Kongu, kurai sveši šādi aprēķini. Un mana pateicība nav zudusi.

Ergs Noors noglāstīja jaunās sievietes plecu un aptvēra viņas elkoņa locītavu. Viņi soļoja blakus pa tuksnešaino ceļu un klusēja, līdz beidzot Ergs Noors jautāja:

— Kas viņš ir, jūsu īstais?

— Dars Veters.

— Agrākais ārējo staciju pārzinis? Lūk, kā!…

— Erg, jūs lietojat tukšus un nenozīmīgus vārdus. Es jūs vairs nepazīstu…

— Esmu mainījies droši vien… Bet es spriežu par Daru Veteru tikai pēc viņa darba un domāju, ka arī viņš ir kosmosa sapņotājs.

— Tas tiesa. Viņš sapņo par zvaigžņu pasaulēm, bet šos sapņus prot apvienot ar sena zemkopja mīlestību pret Zemi. Zinātnes cilvēks ar lielām, spēcīgām vienkārša meistara rokām!

Ergs Noors neviļus palūkojās uz savu šauro plaukstu ar gariem, stiegrainiem matemātiķa vai mūziķa pirkstiem.

— Ja jūs zinātu, Veda, cik ļoti es tagad mīlu Zemi…

— Pēc tumsas pasaules un garā ceļa ar paralizēto Nizu? Protams! Bet…

— Sī mīlestība neveido manas dzīves pamatu?

— Tā ir! Jūs taču esat īsts varonis un tādēļ neremdināms piedzīvojumu un varoņdarbu alkās. Arī šo mīlestību jūs nesīsiet līdzi kā pilnu kausu, baidīdamies izliet no tās kaut pilienu uz Zemes, lai atdotu visu kosmosam. Un tomēr tās pašas Zemes dēļ!

— Veda, Tumšajos gadsimtos jus noteikti sadedzinātu uz sārta!

— To es jau esmu dzirdējusi… luk, ari ceļa sazarojums klāt. Kur jūsu apavi, Erg?

— Es tos atstāju dārzā, kad devos jums pretim. Man vajadzēs atgriezties.

— Uz redzēšanos, Erg. Mans darbs te ir gala, — tagad jūsu kārta. Kur mēs tiksimies? Varbūt tikai pirms jaunā kuģa aizlidošanas?

— Nē, nē, Veda! Mēs ar Nīzu aizbrauksim uz polāro sanatoriju, kur pavadīsim trīs mēnešus. Apciemojiet mūs un atvediet līdzi viņu, Daru Veteru!

— Kādā sanatorijā jūs domājat apmesties? «Akmens sirdī» Sibīrijas ziemeļu piekrastē vai ari Islandē — «Rudens lapās»?

— Ziemeļu polārajam lokam ir jau par vēlu. Mūs sūtīs uz dienvidu puslodi, kur drīz sāksies vasara. Tur Grehema Zemē atrodas «Baltā ausma».

— Labi, Erg! Mēs atbrauksim, ja vien Dars Veters tūdaļ neaizlidos uz piecdesmit septītā pavadoņa būvi. Bet vispirms droši vien jāsagatavo materiāli…

— Neko teikt, labs Zemes cilvēks, kas gandrīz gadu nodzīvos debesīs!

— Neizliecieties! Tās ir tuvas debesis salīdzinājumā ar jūsu neaptveramo izplatījumu, kas izšķīra mūs.

— Jūs to nožēlojat, Veda?

— Kāpēc jūs jautājat, Erg? Katrā no mums ir divas puses: viena tiecas pēc jaunā, otra saudzīgi glabā aizgājušo un ar prieku atgrieztos pie tā. Jūs to zināt. Un zināt arī, ka atgriežoties nekad nevar sasniegt mērķi.

— Bet žēlums paliek… Kā vainags uz mīļota cilvēka kapa. Noskūpstiet mani, Veda, dārgā!…

Jaunā sieviete padevīgi izpildīja šo lūgumu, viegli atgrūda astronautu un tad skriešus devās uz elektrobusa pieturu ceļa malā. Ergs Noors raudzījās viņai pakaļ, kamēr vadītājs-robots apturēja mašīnu un Vedas sarkanais tērps pazuda aiz elektrobusa caurspīdīgajām durvīm.

Arī Veda pa logu vēl ilgi lūkojās uz nekustīgo Ergu Nooru. Viņas atmiņā neatlaidīgi skanēja kāda Sašķeltās pasaules ēras dzejnieka vārsmas, kuru tulkojumam komponists Arks Girs nesen bija sacerējis mūziku. Atbildēdams viņas maigajam pārmetumam, Dars Veters reiz bija teicis:

Tas bija senatnes vīrieša izaicinājums bargajiem dabas spēkiem, kuri atņēmuši viņam mīļoto. Vīrieša, kas nav samierinājies ar zaudējumu un nekā negrib atdot liktenim!