Ivans Jefremovs - Andromēdas Miglājs

— Cik pareizi, Veda, jūs teicāt! Laikam tāpēc es arī gribu visu uzreiz…

— Nīza, es jūs esmu iemīlējusi. Un tagad labāk izprotu jūsu lēmumu… Agrāk tas šķita man neprātīgs.

Nīza satvēra Vedas roku un piekļāva vaigu pie viņas vēsās sejas.

— Bet vai jūs izturēsiet, Nīza? Tas ir neiedomājami grūti!

— Par kādām grūtībām jūs runājat? — Ergs Noors, sadzirdējis pēdējo teikumu, atskatījās. — Veda droši vien sazvērējusies ar Daru Veteru. Viņš jau pusstundu pierunā mani atdot jaunatnei savu astronauta pieredzi un nedoties lidojumā, no kura nav iespējams atgriezties.

— Un viņam izdevās jūs pārliecināt?

— Nē. Mana pieredze vēl nepieciešamāka, lai aizvestu «Gulbi» uz turieni, — Ergs Noors izstiepa roku pret gaišajām, zvaigžņu neapmirdzētajām debesīm, kur zem Mazā Magelāna Mākoņa, Tukāna un Ūdensčūskas vajadzēja zaigot spilgtajam Ahernāram, — veicot ceļu, pa kuru vēl nav lidojis neviens Loka pasauļu kuģis!

Tikko Ergs Noors apklusa, aiz kalniem parādījās saules-mala un sārtie stari aizslaucīja baltās ausmas burvību.

Četri draugi tikmēr bija sasnieguši krastmalu. Apdvesdams viņus ar saltu elpu, okeāns vēla lēzenajā krastā putu neizrotātas, smagas bangas. Veda Konga ziņkāri palūkojās vētrainās Antarktikas tēraudpelēkajos ūdeņos, kas dziļumā ātri satumsa un saules staros ieguva violetu nokrāsu.

Viņai blakus stāvēja Nīza Krita zilganā kažokā un tādas pašas krāsas apaļā cepurītē, no kuras spraucās tumši rudas cirtas. Meitene, kā parasti, viegli atmeta galvu, un Dars Veters, kaut arī saraukdams uzacis, bija spiests apbrīnot viņas neikdienišķo skaistumu.

— Veter, jums nepatīk Nīza? — Veda Konga mazliet pārspīlēja savu sašutumu.

— Jūs zināt, ka es viņu apbrīnoju, — Dars Veters drūmi atbildēja. — Bet nupat viņa izlikās man tik maza un trausla salīdzinājumā…

— Ar to, kas mani gaida? — Nīza izaicinoši jautāja. — Jūs laikam esat nolēmis tagad vērst savu uzbrukumu pret mani?…

— Nekā tamlīdzīga! — Dars Veters nopietni sacīja. — Esmu, gluži dabiski, apbēdināts. Manas mīļās Zemes brīnišķai meitai jāpazūd kosmosa bezgalīgaja tumsa un salā. Tas nav žēlums, Nīza, bet skumjas, ķo izraisa sāpīgs zaudējums.

— Jūs izjūtat šo pretrunu tāpat kā es, — Veda viņam piekrita, — Nīza, šī spilgtā dzīvības liesma un ledainais, nedzīvais izplatījums!

— Vai tad es liekos tik trausla? — Nīza vaicaja. Savāda intonācija viņas balsī neļāva Vedai atbildēt.

— Kas gan vairāk par mani mīl prieku, ko cilvēks gūst cīņā pret aukstumu? — meitene norāva cepurīti, sapurināja kuplos matus un nometa kažoku.

— Ko jūs darāt, Nīza? — attapās Veda Konga.

Bet Nīza jau bija uzskrējusi tuvākās klints virsotnē un pametusi Vedai drēbes.

Saltie viļņi sakļāvās ap Nīzu, un Veda neviļus nodrebēja, iedomājoties, ko meitene šajā brīdī jūt. Taču Nīza mierīgi peldēja tālāk, spēcīgām kustībām šķeļot ūdeni. Uzslīdējusi kāda viļņa mugurā, viņa sāka ar roku māt krastā palikušajiem, draiski aicinot viņus sev līdz.

Veda Konga lūkojās viņā ar sajūsmu.

— Veter, Nīza šķiet piemērota draudzene nevis Ergam, bet leduslācim. Vai tiešām jūs, ziemeļniek, ļausiet sevi apkaunot?

— Pēc izcelšanās esmu ziemeļnieks, tomēr priekšroku dodu siltajām jūrām, — Dars Veters žēli teica un negribīgi tuvojās viļņu apšļakstītajai krastmalai.

Noģērbies viņš ar kāju palūkoja ūdeni, iekliedzās un metās pretim ledainajām bangām. Ar trim spēcīgiem vēzieniem viņš uzlidoja viļņa galotnē un noslīdēja lejup tumšajā ieplakā. Tikai ilggadīgs un nepārtraukts treniņš glāba Dara Vetera prestižu. Pirmajā brīdī viņam pietrūka elpas, un acu priekšā sāka ņirbēt sarkani riņķi. Vairākas reizes strauji ieniris, Dars Veters beidzot atguva elpu. Krastā viņš atgriezās nosalis gluži zils un kopā ar Nīzu skriešus devās uz klints virsotni. Dažas minūtes vēlāk abi jau tīksminājās savos siltajos kažokos. Un pat dzestrais vējš viņiem šobrīd atgādināja koraļļu jūras dvesmu.

— Jo tuvāk es iepazīstos ar jums, — Veda pačukstēja, — jo vairāk pārliecinos, ka Ergs Noors nav kļūdījies savā izvēlē. Grūtā brīdī jūs viņu uzmundrināsiet, iepriecināsiet un pasargāsiet kā neviena cita…

Nīzas neiedegušie vaigi tumši pietvīka.

Brokastojot vēja drebinātajā kristāla terasē, Veda bieži uztvēra meitenes domīgi maigo skatienu. Visi četri bija ļoti nerunīgi — kā jau ļaudis, kuriem uz ilgu laiku jāšķiras.

— Rūgti iepazīt tādus cilvēkus un tūdaļ pat šķirties no viņiem! — Dars Veters pēkšņi iesaucās.

— Varbūt jūs?… — iesāka Ergs Noors.

— Mans brīvlaiks beidzies. Jādodas atkal augstumā! Groms Orms mani gaida.

— Ari man jāpošas ceļā, — Veda piebilda. — Es nokāpšu Zemes dzīlēs, nesen atklātā alā — Sašķeltās pasaules ēras pieminekļu glabātuvē.

— «Gulbis» būs gatavs nākamā gada vidū. Nepieciešamos priekšdarbus sāksim pēc sešām nedēļām, — klusi teica Ergs Noors. — Kas tagad pārzina ārējās stacijas?

— Pagaidām Jūnijs Ants, bet viņš negrib šķirties no atmiņas mašīnām, un Padome vēl nav apstiprinājusi jauno kandidātu — Embu Ongu, Labradoras F iekārtas inženieri fiziķi.

— Es viņu nepazīstu.

— Embu Ongu pazīst tikai nedaudzi, jo viņš strādā Zinību robežu akadēmijā pie megaviļņu mehānikas problēmām.

— Kas tie par megavilņiem?

— Tie ir kosmosa milzu ritmi — gigantiski viļņi, kas lēni izplatās telpā. Sājos viļņos, piemēram, izpaužas pretēji vērsti gaismas ātrumi, kuru relatīvās summas pārsniedz absolūto vienību. Taču pagaidām šie jautājumi vēl ļoti maz izpētīti…

— Bet Mvens Mass?

— Raksta grāmatu par emocijām. Arī viņa rīcībā nav daudz laika — Stohastikas un nākotnes paredzēšanas akadēmija iecēlusi viņu par konsultantu visos jautājumos, kas saistīti ar «Gulbja» ekspedīciju. Tiklīdz sagatavos attiecīgos materiālus, viņam nāksies vismaz pagaidām atvadīties no savas grāmatas.

— Žēl! Svarīga tēma. Jau sen pienācis laiks pareizi novērtēt jūtu pasaules realitāti un spēku, — atsaucās Ergs Noors.

— Baidos, ka Mvens Mass diezin vai spējīgs uz vēsu analīzi, — Veda piezīmēja.

— Tā tam arī jābūt, pretējā gadījumā viņš nekā izcila neuzrakstīs, — pieceldamies iebilda Dars Veters.

— Uz redzēšanos! Tieciet ātrāk galā ar saviem darbiem, citādi mēs vairs netiksimies, — Nīza un Ergs sirsnīgi paspieda draugiem rokas.

— Tiksimies, — Dars Veters nešaubīdamies apsolīja. — Ja ne citur, tad vismaz Elhomras tuksnesī, pirms aizlidošanas.

— Pirms aizlidošanas, — piekrita astronauti.

— Nāciet, debesu eņģei, — Veda Konga pabāza roku zem Dara Vetera elkoņa, izlikdamās nemanām grumbu starp viņa uzacīm. — Jums droši vien jau apnikusi Zeme?

Plaši iepletis kājas, Dars Veters stāvēja uz tikko sastiprinātā karkasa un lūkojās lejup drausmīgajā bezdibenī starp gaisa strāvu izsvaidītajām mākoņu kārtām. Mūsu planēta, kuras milzīgums bija asi sajūtams pat piecu Zemes diametru attālumā, rādīja viņam savu kontinentu pelēcīgos un jūru tumši violetos apveidus.

Dars Veters labi pazina kontūras, kuras, sākot ar bērnu dienām, bija daudzkārt redzējis pavadoņu uzņemtajos fotoattēlos. Lūk, ieliekta līnija, ko šķērso tumšas kalnu grēdas. Labajā pusē viz jūra, bet tieši zem kājām — šaura ieleja. Šodien viņam smaida laime: mākoņi pašķīrušies tieši virs tā rajona, kur dzīvo un strādā Veda. Tur, čuguna pelēko kalnu pakājē, atrodas senā ala, kuras velves iesniedzas dziļi pazemē. Un tur Veda no pagātnes mēmajām, putekļainajām lauskām izlasa vēsturiskās patiesības graudus, bez kuriem nevar saprast tagadni, ne arī paredzēt nākotni.