Ivans Jefremovs - Andromēdas Miglājs

Nokļuvis līdz Saules mašīnu pamatiem, kas vēdekļveidīgi izvietojās ap mākslīgās gravitācijas aparāta milzīgo uzmavu, Dars Veters pieslēdza savu muguras bateriju kontrolķēdes ieejas spailei. Ķiveres telefonā ieskanējās vienkārša melodija. Tad viņš paralēli šai ķēdei pieslēdza stikla plāksnīti, kurā ar smalkām zelta līnijām bija ievilkta shēma. Ķiverē atbalsojās tā pati melodija. Lēni pārvietodams divus kloķus, Dars Veters saskaņoja laika punktus un pārliecinājās, ka ne vien melodijas, bet arī toņkārtas ir pilnīgi vienādas. Svarīga nākamās mašīnas daļa bija nevainojami samontēta. Tagad varēja ķerties pie radiācijas elektrodzinēju uzstādīšanas. Dars Veters atlieca skafandrā nogurušos plecus un pagrozīja galvu. Viņa kakla skriemeļi, kas šķita gandrīz pārakmeņojušies aiz piespiestās nekustības, skaļi ieknakstējās. Labi vēl, ka Dars Veters izrādījās neuzņēmīgs pret ultravioleto miega slimību un infrasarkano trakumsērgu — psihozēm, kuras apdraudēja cilvēkus, kas strādāja ārpus Zemes atmosfēras. Citādi diezin vai viņam izdotos paveikt līdz galam savu godpilno uzdevumu.

Bet nu jau drīz pirmais apšuvums pasargās montierus no drausmīgās vientulības sajūtas, kas pārņem cilvēkus kosmosa tukšumā!

No «Altaja» atdalījās neliels glābšanas kuģītis un kā bulta aizšāvās garām būvvietai. Tas bija velkonis, ko aizsūtīja pēc automātiskām raķetēm, kuras nesa tikai kravu un apstājās noteiktā augstumā. Velkonis startēja īstā laikā, jo raķetes, cilvēki, mašīnas un materiāli jau sāka ieslīdēt Zemes nakts pusē. Drīz kuģītis atgriezās, vilkdams aiz sevis trīs garus, spīdīgus, zivīm līdzīgus, zilganus ķermeņus, kas, neskaitot degvielu, svēra uz Zemes ne mazāk par simt piecdesmit tonnām katrs.

Jaunpienācējas novietoja līdzās pārējām raķetēm — visapkārt šķirotavas platformai. Dars Veters atspēries pārlēca uz ķarkasa otro pusi un nok|uva tehniķu-izkrāvēju pulciņā. Vīri patlaban apsprieda nakts darbu plānu. Dars Veters piekrita tehniķu priekšlikumiem, bet pieprasīja, lai visas individuālās baterijas aizstātu ar svaigām, tādējādi nodrošinot uz trīsdesmit stundām skafandru nepārtrauktu apsildīšanu, kā arī lukturu, gaisa filtru un radiotelefonu darbināšanu.

Pēc brītiņa celtnieki ienira tumsas dzelmē. Bet vēl ilgi maiga, pelnu pelēka zodiaka gaisma, kas cēlās no atmosfēras augšējo slāņu izkliedētajiem saules stariem, apspīdēja drausmīgā salā sastingušo nākamā pavadoņa skeletu. Vēl stiprāk nekā dienā darbus kavēja supravadāmība. Visniecīgākais izolācijas nodilums instrumentos, baterijās vai akumulatoros ietina apkārtējos priekšmetus zilganā spīdumā. Elektriskā strāva aizplūda tieši pa ķermeņu virsmām, un to vairs nebija iespējams pārraidīt vajadzīgā virzienā.

Dziļa kosmiska tumsa iestājās reizē ar salu. Zvaigznes durstīja acis ar neiedomājami spilgtām, ziiām adatām. Neredzami un nedzirdami lidojošie meteorīti naktī likās sevišķi baigi. Lejā, uz tumšās lodes virsmas, atmosfēras strāvās uzliesmoja daudzkrāsaini elektriskā spīduma mākoņi, gigantiskas dzirksteļu joslas vai tūkstošiem kilometru garas izkliedētu blāzmojumu strēles. Viesuļi, daudz spēcīgāki par jebkuru Zemes vētru, brāzmoja planētas gāzu apvalka augšējos slāņos. Saules un kosmosa izstarojumu piesātinātajā atmosfērā joprojām virmoja visdažādākie enerģijas lādiņi, kas ārkārtīgi apgrūtināja celtnieku sakarus ar dzimto planētu.

Taču pēkšņi tumsā un salā iegrimušajā pasaulē kaut kas izmainījās. Dars Veters pirmajā mirklī pat neaptvēra, ka iedegušies starpplanētu raķetes prožektori. Vēl melnāka kļuva tumsa, nobālēja negantās zvaigznes, bet platforma un karkass manāmi izcēlās spilgtajā gaismā. Pēc dažām minūtēm «Altajs» samazināja spriegumu. Gaisma kļuva dzeltenāka, mazāk intensīva. Starpplanētu raķete taupīja savu akumulatoru enerģiju. Un atkal, tāpat kā dienā, pakāpeniski atrodot savu vietu pavadoņa skeletā, visapkārt sāka pārvietoties apšuvuma plākšņu kvadrāti un elipses, sastiprinājumu režģi, rezervuāru caurules un cilindri.

Dars Veters sataustīja ar kājām šķērssiju, aptvēra tauvai piestiprināto veltņu rokturus un atspēries uzlidoja augšup. Pie pašas raķetes lūkas viņš saspieda rokturos iemontētās bremzes un apstājās tieši pretim slēgtajām durvīm.

Lai samazinātu gaisa zudumus, kas radās, daudziem cilvēkiem ienākot un izejot, pārejas kamerā bija stipri pazemināts gaisa spiediens. Tāpēc Dars Veters, nenovilkdams skafandru, devās tālāk uz otru, pagaidām iekārtotu palīgkameru, kur noņēma ķiveri un atvienoja baterijas.

Izvingrinājis skafandrā nogurušos locekļus, Dars Veters ar labpatiku aizsoļoja pa raķetes iekšējo klāju, kur varēja izbaudīt atgriešanos gandrīz normāla smaguma apstākļos. Starpplanētu raķetē mākslīgā gravitācija darbojās nepārtraukti. Pēc kārtējā darba cēliena ik reizes bija patīkami sajust, ka no viegla kukainīša, kas lidinās svārstīgā, nedrošā tukšumā, esi pārvērties atkal par cilvēku, kuram zem kājām ir stingrs pamats! Mājīgā gaisma, siltums un ērta atzveltne vilināt vilināja izstiepties pusguļus, atpūsties, nedomāt. Dars Veters tagad saprata seno cilvēku baudas, par kurām kādreiz brīnījās, lasīdams vecus romānus. Tieši tā pēc gara gājiena saltā tuksnesī, slapjā mežā vai apledojušos kalnos ļaudis ienāca siltā miteklī — namā, zemnīcā vai tūbas jurtā. Un, tāpat kā šeit, tikai plānas sienas toreiz atdalīja cilvēku no milzīgas, briesmu pilnas un naidīgas pasaules, saglabājot viņam gaismu un siltumu, ļaujot atpūsties, uzkrāt spēkus, apdomāt turpmākos pasākumus.

Dars Veters pārvarēja krēsla un grāmatas kārdinājumu. Vispirms vajadzēja sazināties ar Zemi — naktī iededzinātais apgaismojums varēja satraukt novērotājus, kas sekoja observatorijas būvei. Bez tam vajadzēja brīdināt, ka jaunajai celtnieku maiņai jāierodas pirms termiņa.

Sakari šodien darbojās nevainojami — sarunai ar Gromu Ormu Dars Veters varēja izmantot nevis šifrētos signālus, bet gan starpplanētu raķetes lieljaudas televizofonu. Vecais priekšsēdētājs bija apmierināts ar Dara Vetera ziņojumu un nekavējoties parūpējās par jaunās maiņas sakomplektēšanu un detaļu pastiprinātu piegādi.

Atstājis «Altaja» komandpunktu, Dars Veters izgāja cauri bibliotēkai, kas bija pārvērsta guļamistabā. Arī kajītēs, ēdamzālēs, virtuvē, sānu gaiteņos un priekšējā dzinēju telpā bija izvietotas papildu guļamvietas. Par stacionāru bāzi pārveidotā starpplanētu raķete bija pārpildīta līdz pēdējai iespējai. Dars Veters noguris vilkās pa gaiteni, kura sienas klāja silta, brūngana plastmasa. Laiski atvērdams un aizcirzdams hermētiski noslēgtās durvis, viņš domāja par astronautiem, kas šādos kuģos pavadīja desmitiem gadu bez jebkādas cerības atstāt tos pirms nepanesami garā ceļojuma beigām. Viņš atrodas šeit tikai sesto mēnesi un katru dienu atstāj šaurās telpas, lai strādātu izplatījuma bezgalīgajā plašumā, un tomēr jau ilgojas pēc mīļās Zemes, tās stepēm, jūrām, apdzīvoto joslu rosīgās dzīves. Bet Ergam Nooram, Nīzai un vēl divdesmit «Gulbja» apkalpes locekļiem vajadzēs pavadīt zvaigžņu kuģī apmēram deviņdesmit atkarīgos gadus vai simt septiņdesmit gadus pēc Zemes laika rēķina. Neviens no viņiem tik ilgi nedzīvos! Viņu ķermeņus sadedzinās un apglabās tur, neizmērojamā tālē, uz zaļās cirkonija zvaigznes planētām…

Vai arī viņu dzīve pārtrūks lidojumā, un tad, ieslēgti bēru raķetē, viņi pazudīs kosmosā… Tā aizpeldēja jūrā viņa tālo senču bēru laivas, aiznesot mirušos karavīrus. Bet tādu varoņu, kas labprātīgi ļautu sevi uz mūžu ieslodzīt kuģī un aizlidotu bez cerībām jebkad atgriezties, vēl nebija cilvēces vēsturē. Nē, tas tomēr nav pareizi, un Veda viņam to pārmestu! Vai tad viņš aizmirsis bezbailīgos cīnītājus par cilvēka cieņu un brīvību, kuriem senajos laikos draudēja nesalīdzināmi briesmīgāks liktenis — spīdzināšana un mūža ieslodzījums mitros cietokšņu pagrabos? Sie varoņi neapšaubāmi bija spēcīgāki un diženāki par viņa laikabiedriem, kas gatavojās veikt grandiozu lidojumu, lai izpētītu tālas pasaules!