Ivans Jefremovs: Andromēdas Miglājs

Spriežot pēc izskata, šīs relikvijas savāca tajos laikos, kad cilvēki vēl nebija atteikušies no pirmatnējā, ar senču kultu saistītā paraduma uzskatīt, ka vecāki priekšmeti ir vērtīgāki par jauniem. Tāpat kā lasot uzrakstus, Veda sajuta īgnumu pret šiem pārmērīgi pašpārliecinātajiem cilvēkiem, kas ticēja, ka viņu gaume un priekšstati par vērtībām paliks spēkā vēl pēc gadu tūkstošiem un pat visattālākie pēcteči pieņems tos kā negrozāmus likumus.

Alas pretējais gals pārgāja augstā, taisnā gaitenī, kas acīm redzot veda uz nezināmiem dziļumiem. Automātisko izlūkratiņu skaitītāji gaiteņa sākumā rādīja trīssimt četrus metrus — tik biezs iežu slānis šķīra trešo alu no zemes virsmas. Platas plaisas sašķēla gaiteņa velvi atsevišķās kaļķakmens plāksnēs, un katra no tām droši vien svēra ne mazāk par tūkstoš tonnām. Vedai pamazām uzmācās bažas. Pieredze, kas bija gūta, pētot daudzas pazemes alas, lika jaunajai sievietei nojaust, ka iežu masas kalna pakājē atrodas labilā līdzsvarā. Iespējams, ka tās pārbīdījusi zemestrīce vai arī visas grēdas pacēlums, jo kopš šīs glabātuves izveidošanas kalni te bija izauguši apmēram par piecdesmit metriem. Nostiprināt šo kolosālo iežu masu vienkāršai arheoloģiskai ekspedīcijai nebija pa spēkam. Tikai planētas ekonomikai svarīgi mērķi attaisnotu tik lielu piepūli.

Tai pašā laikā vēsturiskajiem noslēpumiem, kas saglabāti šai alā, varēja būt arī praktiska vērtība. Iespējams, ka tur izdotos atrast aizmirstus, bet joprojām derīgus izgudrojumus.

Šādos apstākļos saprāts un piesardzība prasīja atteikties no tālākiem pētījumiem. Bet kāpēc zinātniekam tik saudzīgi jāizturas pret savu personu? Miljoniem cilvēku veic bīstamus darbus un izmēģinājumus, Dars Veters un viņa biedri strādā piecdesmit septiņu tūkstošu kilometru augstumā, bet Ergs Noors gatavojas ceļam, no kura nekad neatgriezīsies! Abi šie cilvēki, kurus Veda tik ļoti cienīja, neatkāptos… Arī viņa to nedarīs…

Rezerves baterijas, elektronu filmu kamera, divi skābekļa aparāti… Viņas ies divatā ar bezbailīgo Mīko, atstājot biedrus trešajā zālē, kur arī jāveic ne mazums svarīgu pētījumu.

Veda Konga ieteica saviem līdzstrādniekiem vispirms paēst. Arheologi izņēma no somām ceļotāju barības tāfelītes, kas bija sapresētas no viegli sagremojamām olbaltumvielām, cukuriem un noguruma toksinus iznīcinošiem preparātiem, kā arī vitamīniem, hormoniem un nervu sistēmas stimulatoriem. Veda pati aiz satraukuma un nepacietības bija pilnīgi zaudējusi ēstgribu. Mīko atgriezās tikai pēc četrdesmit minūtēm. Negribēdama palaist garām reto izdevību, viņa bija caurstarojusi vairākus skapjus, lai uzzinātu to saturu.

Japānas sieviešu-nirēju pēcnācēja uzmeta pateicīgu skatienu savai vadītājai un pāris mirkļos saposās ceļam.

Tievi, sarkani kabeļi bija novilkti gar ejas centrālo daļu. Starojošo gāzes vainagu bāli violetā gaisma, kas ietvēra abu sieviešu galvas, nespēja izlauzties caur tūkstošgadīgo tumsu. Bet kritums kļuva aizvien stāvāks… No griestiem dobji un vienmērīgi pilēja lielas, aukstas lāses. Iežu plaisās zem kājām burbuļodams tecēja ūdens. Nekustīgā, sasmakušā gaisa miklums slēgtajā pazemes ejā ne vienu reizi vien lika sievietēm nodrebēt. Tikai alās mēdz būt šāds klusums — to sargā pati Zemes garozas nejūtīgā, nedzīvā matērija. Augšā, zemes virspusē, lai cik dziļš būtu klusums, dabā vienmēr jaušama apslēpta, tikai īslaicīgi pierimusi dzīvība.

Veda un Mīko neviļus padevās alas hipnozei. Viņas, šķiet, bija ienirušasnevis Zemes melnajās dzīlēs, bet gan sen mirušā pagātnē, ko izdzēsis laiks un kas atdzīvojusies tikai viņu iztēles rēgos.

Lai gan bieza lipīgu mālu kārta klāja visu ejas grīdu, pētnieces virzījās samērā ātri uz priekšu. Tikai paretam ceļu aizsprostoja akmeņi, un tad viņām nācās rāpus izspraukties starp griestiem un nobrukušajiem iežu blāķiem. Pusstundas laikā Veda un Miko nokāpa vēl simt deviņdesmit metrus zemāk un sasniedza gludu sienu, kuras priekšā bija apstājušies abi automātiskie izlūki. Pietika viena gaismas stariņa, lai saskatītu šajā sienā masīvas, hermētiski slēgtas nerūsējoša tērauda durvis. Durvju vidusdaļā reljefi izcēlās divi apļi ar savādām zīmēm, zelta bultām un rokturiem. Lai atvērtu slēdzamo, acīm redzot bija jāizraugās noteikts signāls vai šifrā. Abas arheoloģes pazina līdzīga tipa iekārtas, kas gan bija radītas nedaudz agrāk. Apspriedušās Veda un Mīko sāka pētīt slēdzamo mehānismu. Tas stipri atgādināja bīstamās ierīces, ar kuru palīdzību ļaudis kādreiz centās pasargāt savus «dārgumus» no «sveši* niekiem» — Sašķeltās pasaules ērā cilvēkus vēl šķiroja «savējos» un «svešiniekos». Ne vienu reizi vien līdzīgas durvis, kad tās mēģināja atvērt, raidīja sprāgstošus lādiņus, indīgas gāzes, nāvējošus starus, un šādiem pārsteigumiem nesagatavotie pētnieki gāja bojā.

No izturīgiem metāliem vai īpašām plastmasām izgatavotie mehānismi nemaitājās gadu tūkstošiem un prasīja daudzus upurus, iekams arheologi iemācījās tos padarīt nekaitīgus.

Kļuva skaidrs, ka durvis izdosies atvērt tikai ar speciāliem aparātiem. Gribot negribot nācās atgriezties, atstājot pagaidām neatminētu alas galveno noslēpumu. Jo nevarēja taču būt šaubu, ka aiz šīm cieši slēgtajām durvīm atrodas tas, ko tālās pagātnes cilvēki uzskatīja par vissvarīgāko, visvērtīgāko! Nodzēsušas lukturus, Veda un Mīko apsēdās, lai mazliet atpūstos un iestiprinātos.

— Nez kas tur varētu būt? — Mīko nopūtās, nenovērsdama acis no izaicinoši un augstprātīgi spīguļojošām zelta zīmēm. — Sīs durvis it kā smejas par mums: nelaidīsim, neteiksim!…

— Bet ko jūs atradāt, caurstarojot otrās zāles skapjus? — Veda jautāja, cenzdamās apspiest sevī primitīvo un veltīgo īgnumu, ko izraisīja negaidītais šķērslis.

— Mašīnu rasējumus un grāmatas, kas iespiestas nevis uz senā, no koksnes izgatavotā papīra, bet gan uz metāla loksnēm. Vēl, liekas, filmu ruļļus, kaut kādus sarakstus, zemes un zvaigžņu kartes.

— Pirmajā zālē — mašīnu paraugi, otrajā — atbilstoša tehniska dokumentācija, trešajā — kā lai to saka… tā laikmeta vērtībās, kurā vēl pastāvēja nauda. Pagaidām, kā redzat, viss saskan ar standarta shēmu.

— Bet kur tad ir vērtības mūsu izpratnē? Cilvēces garīgās attīstības — zinātnes, mākslas un literatūras augstākie sasniegumi? — Mīko iesaucās.

— Ceru, ka aiz šīm durvīm, — Veda mierīgi atbildēja, — bet nebrīnīšos, ja tur izrādīsies ieroči.

— Kā? Ko jūs teicāt?

— Apbruņojums, ātras un masveidīgas iznīcināšanas līdzekļi.

Maza Mīko iegrima pārdomās, noskuma un klusi piebilda:

— Jā. Tas ir likumsakarīgi. Ievērojot šīs slēptuves mērķus… Seit paglabātas toreizējās rietumu civilizācijas svarīgākās materiālās vērtības. Bet ko īsti uzskatīja par svarīgāko, kad vēl nepastāvēja visas planētas vai kaut atsevišķu rietumu tautu sabiedriskā doma? Jebkura izgudrojuma svarīgumu attiecīgajā momentā taču noteica valdošā grupa, kurā bieži vien ietilpa gluži nekompetenti cilvēki. Tāpēc šeit droši vien paslēpts nevis tas, kas patiesībā bija cilvēcei vērtīgs, bet gan tas, ko viena vai otra ļaužu grupa uzskatīja par vērtīgu. Viņi gribēja saglabāt vispirms mašīnas un, iespējams, arī ieročus, nesaprazdami, ka civilizācija izaug vēsturiski, tāpat kā dzīvs organisms.

— Jā, līdz ar darba pieredzes, zināšanu, tehnikas, vistīrāko ķīmisko vielu, dažādu ēku un materiālu krājumu pavairošanos. Sagrautu augstu civilizāciju nav iespējams atjaunot bez izturīgiem sakausējumiem, retiem metāliem, produktīvām un precīzām mašīnām. Ja tas viss būtu iznīcināts, tad kur gan varētu iegūt materiālus un pieredzi, prasmi radīt arvien sarežģītākus kibernētiskus mehānismus, kas spēj apmierināt daudzu miljardu cilvēku vajadzības?