Ivans Jefremovs - Andromēdas Miglājs

— Tikpat neiespējami bija toreiz atgriezties pie antīkās senatnes nemašinizētās civilizācijas, par ko cilvēki palaikam sapņoja.

— Protams. Antīkās kultūras vietā izceltos drausmīgs bads. Sapņotāji individuālisti negribēja saprast, ka vēsture neatkārtojas!

— Es neņemos kategoriski apgalvot, ka aiz durvīm paslēpti ieroči, — Veda atkal pievērsās sarunas izejas punktam. — Bet daudz kas liecina par to. Ja šīs slēptuves radītāji pieļāvuši savam laikmetam raksturīgo kļūdu — sajaukuši kultūru ar civilizāciju un nav sapratuši cilvēka jūtu audzināšanas un attīstības nepieciešamību, — tad literatūra vai māksla, tāpat kā zinātne, kas nav saistīta tieši ar praksi, viņiem nebija sevišķi vajadzīga. Tajos laikos pat zinātņu nozares sadalīja praktiski derīgās un tīri teorētiskās, nedomājot par visas zinātnes nesaraujamo vienotību. Un, lūk, šādu tīri teorētisku zinātni un mākslu, labākajā gadījumā, uzskatīja par tīkamu, kaut arī ne vienmēr derīgu un nepieciešamu cilvēka dzīves pavadoni. Seit turpretim neapšaubāmi paslēpts vissvarīgākais. Un, lai cik nejēdzīgi tas liekas mums, cita laikmeta cilvēkiem, es tomēr domāju, ka tie ir ieroči.

Veda apklusa un palūkojās uz durvīm.

— Varbūt te ierīkots vienkāršs šifra aizslēgs, un mēs to atvērsim, izklaušinot ar mikrofonu, — viņa piepeši teica, tuvodamās durvīm. — Pamēģināsim?

Mīko pielēca kājās.

— Nē, Veda! Kam šāds neprātīgs risks?

— Man liekas, ka ala tikko turas. Mēs aiziesim, bet atgriezties vairāk neizdosies… vai dzirdat?

Tāls, neskaidrs troksnis pa laikam aizskanēja līdz kamerai durvju priekšā. Reizēm tas nāca it kā no augšas, reizēm no apakšas.

Taču Mīko nebija pierunājama. Plaši izpletuši rokas, viņa aizsprostoja ce]u uz durvīm.

— Un ja nu tur ieroči, Veda! Tie būs noteikti aizsargāti… Nē, tās ir ļaunas, bīstamas durvis, tāpat kā daudzas citas.

Pēc divām dienām arheologiem atveda portatīvus aparātus: rentgena spoguļekrānu mehānisma caurstarošanai un koncentrētu ultrasvārstību izstarotāju detaļu iekšējās struktūras iznīcināšanai. Taču izmantot šos aparātus viņiem neizdevās.

No alas dziļumiem atskanēja vibrējoša dārdoņa. Spējš grūdiens lika cilvēkiem instinktīvi mesties uz izejas pusi — pētnieki atradās trešajā, zemākajā alā.

Pamazām dārdi pieņēmās spēkā un pārauga dobjā čerkstoņā. Acīm redzot visa saplaisājušo iežu masa slīdēja lejup pa nomata līniju, nosēzdamās gar grēdas pakāji.

— Viss pagalam! Mēs nepaspējām! Glābieties! — Veda izmisusi sauca, un ļaudis drudžainā steigā ievirzīja automātiskos ratiņus ejā, kas veda uz otro alu.

Turēdamies pie robotu kabeļiem, viņi rāpās augšup pa stāvo galeriju. Dunēdamas trīcēja akmens sienas.

Beidzot atskanēja drausmīgs grāviens… Otrās alas grīda iebruka tukšumā, kas bija izveidojies tur, kur vēl nupat atradās eja uz trešo zāli. Gaisa vilnis līdz ar putekļiem un sīkām akmens šķembām izsvieda cilvēkus pirmajā zālē. Arheologi pakrita, pārliecināti, ka ik brīdi viņiem var pienākt gals.

Alā sadzītie putekļu mākoņi lēnām nosēdās. Stalagmīti un kaļķakmens izciļņi vairs nemainīja savu izskatu. Pazemē atkal iestājās nāves klusums…

Atguvusies Veda tūdaļ piecēlās. Divi līdzstrādnieki gribēja atbalstīt viņu, taču vēsturniece strupi noraidīja šo palīdzību.

— Kur Mīko?

Piespiedusies ar muguru pie neliela stalagmīta, Mīko cītīgi slaucīja putekļiem klāto kaklu, ausis un matus.

— Gandrīz viss aizgājis bojā, — viņa atbildēja uz Vedas mēmo jautājumu. — Noslēpumainās durvis tā arī paliks neatvērtas zem četrsimt metru biezās akmeņu kārtas. Trešā ala sagrauta pilnīgi, bet otrā… Otro vēl varēs atrakt. Tur, tāpat kā šeit, atrodas mums visnozīmīgākās vērtības.

— Jā gan… — Veda aplaizīja sakaltušās lūpas. — Bet tā ir mūsu vaina. Mēs rīkojāmies pārāk lēni un piesardzīgi. Nogruvuma iespēju vajadzēja paredzēt!

— Tās bija nepierādāmas nojautas. Skumt nav vērts! Vai tad aiz durvīm paslēpto, apšaubamo vērtību dēļ mēs būtu nostiprinājuši milzīgās iežu masas? It īpaši, ja tur paglabāti nevienam nevajadzīgi ieroči.

— Bet ja nu tie ir mākslas darbi, cilvēces radošā ģēnija darinājumi? Nē, mums tomēr vajadzēja rīkoties enerģiskāk!

Mīko paraustīja plecus un, sekojot pārējiem biedriem, kopā ar noskumušo Vedu atgriezās zemes virspusē, kur arheologus gaidīja saulainās dienas krāšņums, tīrā ūdens prieks un sāpju remdinātāja elektriskā duša.

Mvens Mass soļoja turp un atpakaļ pa istabu, ko viņam ierādīja ziemeļu apdzīvotās joslas Indijas sektora Vēstures nama augšējā stāvā. Uz šejieni viņš pārcēlās tikai pirms divām dienām, pabeidzis darbu Amerikas sektora Vēstures namā.

Istaba vai, pareizāk, veranda, kuras ārējo sienu aizstāja viengabalaina polarizēta stikla plāksne, bija vērsta uz paugurainu augstieni, kas saplūda ar apvārsni zilajā tālē. Laiku pa laikam Mvens Mass nolaida krusteniskās polarizācijas slēģus. Tad istabā iestājās pelēcīgs mijkrēslis un pussfēriskajā ekrānā cits pēc cita lēni iznira iepriekš atlasītu gleznu, vecu kinofilmu, skulptūru un ēku attēli. Vērīgi aplūkodams šos attēlus, afrikānis diktēja automātiskam sekretāram savas nākamās grāmatas fragmentus. Mašīna pierakstīja, sanumurēja, rūpīgi sakārtoja un sašķiroja lapas pēc tēmām, aprakstiem, vispārinājumiem.

Ikreiz, kad Mvens Mass jutās noguris, viņš atvēra slēģus, piegāja pie loga un ilgi lūkojās tālē, pārdomādams redzēto.

Afrikānis bieži brīnījās, cik daudz no cilvēces nesenās kultūras jau aizgājis nebūtībā. Sen izzuduši Pasaules apvienošanas ērai raksturīgie valodas smalkumi — sarežģītais runas un rakstības stils, ko kādreiz uzskatīja par augstas izglītības pazīmi. Pilnīgi izbeigusies Vispārējā darba ērā tik ļoti iecienītā rakstīšana vārdu mūzikas dēļ. Aizmirsta veiklā žonglēšana ar vārdiem, kuru dēvēja kādreiz par asprātību. Vēl agrāk atkritusi nepieciešamība maskēt savas domas, kas bija tik svarīga Sašķeltās pasaules ērā. Visas sarunas kļuvušas daudz vienkāršākas un īsākas. Acīm redzot Lielā Loka ēra kļūs par cilvēka trešās signālsistēmas attīstības ēru, kad ļaudis iemācīsies saprast cits citu bez vārdiem.

Un tad Mvens Mass atkal diktēja automātiskajam sekretāram savu domu formulējumus:

— Loka ēras pirmajā gadsimtā Ļuda Fira radīja jaunu zinātnes disciplīnu — mākslas fluktuatīvo psiholoģiju [20] Fluktuatīvā psiholoģija — zinātne, kas pētī masveidīgas vēsturiskas pārmaiņas cilvēku psiholoģijā (fantastiska). . Tieši viņai izdevās pamatot atšķirības sieviešu un vīriešu emocionālajā uztverē, tādējādi paverot pētījumiem gara dzīves jomu, ko daudzus gadsimtus dēvēja par puslīdz mistisku zemapziņu. Taču pierādīt vai pamatot kaut ko mūsdienu izpratnē vel nav pats galvenais. Ļudai Firai izdevās panākt vairāk — viņa iezīmēja galvenos jutekliskās uztveres posmus un tādējādi deva iespēju saskaņot tos abu dzimumu pārstāvjiem.

Džinkstošs signāls un zaļš gaismas zibsnis pēkšņi pasauca afrikāni pie televizofona. Sāds aicinājums darba laikā nozīmēja kaut ko nopietnu. Automātiskais sekretārs izslēdzās, un Mvens Mass noskrēja lejā uz tālsarunu kameru.

Veda Konga ar iekritušiem, saskrāpētiem vaigiem un tumšos ēnu lokos ieslēgtām acīm sveicināja viņu no ekrāna. Iepriecinātais Mvens Mass pastiepa viņai pretim savas lielās rokas, izraisīdams vāru smaidu Vedas rūpju pilnajā sejā.