Ivans Jefremovs - Andromēdas Miglājs

— Kur gan paliek Ahernāra varoņi? — Rens Bozs pārlaida skatienu joprojām tukšajai zvaigžņu kuģa apkārtnei.

— Tur! — Veda norādīja uz teltveidīgās ēkas gai. šajiem riekstu krāsas stikliem un ārējo siju sudrabotajām ribām, aiz kurām slēpās kosmodroma galvenā zāle.

— Tad iesim.

— Tur mēs esam lieki, — Veda stingri atteica. — Viņi noskatās Zemes atvadu sveicienu. Dosimies labāk pie «Gulbja».

Vīrieši paklausīja.

Iedama līdzās Daram Veteram, Veda klusi jautāja:

— Vai ar šo veclaicīgo frizūru man nav ļoti nejēdzīgs izskats? Es varētu…

— Nevajag. Burvīgs kontrasts ar laikmetīgo tērpu — bizes garākas par svārkiem. Lai paliek tā!

— Klausos, manu Veter! — Veda pačukstēja maģiskos vārdus, kas lika straujāk iepukstēties viņa sirdij un viegli nosarkt bālajiem-vaigiem.

Simtiem cilvēku nesteigdamies tuvojās kuģim. Daudzi uzsmaidīja Vedai vai pamāja viņai ar roku. Katrā ziņā Vedu sveicināja biežāk nekā Daru Veteru vai Renu Bozu.

— Jūs esat populāra, Veda, — Rens Bozs piezīmēja. — Vai par to jāpateicas jūsu darbam vai arī izdaudzinātajam skaistumam?

— Ne vienam, ne otram. Es pastāvīgi saskaros ar cilvēkiem gan darbā, gan arī veicot sabiedriskos pienākumus. Jūs ar Daru Veteru vai nu noslēdzaties savās laboratorijās, vai arī meklējat vientulību spraigām pārdomām. Jūs darāt cilvēces labā daudz vairāk nekā es. Bet tikai vienā nozarē, kas turklāt nav sevišķi tuva sirdij. Čara Nandi un Evda Nala ir daudz populārākas par mani…

— Atkal pārmetums mūsu tehniskajai civilizācijai? — Dars Veters uzjautrināts iebilda.

— Nevis mūsu civilizācijai, bet pagātnes liktenīgo kļūdu paliekām. Vēl pirms tūkstošiem gadu mūsu senči zināja, ka māksla un ar to saistītā cilvēka jūtu attīstība ir sabiedrībai ne mazāk svarīga par zinātni.

— Jūs domājat cilvēku savstarpējās attiecības? — fiziķis ieinteresēts jautāja.

— Tieši tā!

— Kāds seno laiku prātnieks teicis, ka visgrūtākais uz Zemes esot saglabāt prieku, — Dars Veters piezīmēja. — Skatieties, te Vedai nāk vēl viens uzticams sabiedrotais!

Viegliem, atsperīgiem soļiem viņiem strauji tuvojās Mvens Mass, kura milzīgais augums sacēla vispārēju ievērību.

— Beigusies Čaras deja, — Veda uzminēja. — Drīz parādīsies arī «Gulbja» apkalpe.

— Viņu vietā es nāktu šurp kājām un pēc iespējas lēnāk, — Dars Veters pēkšņi teica.

— Tu esi sācis uztraukties? — Veda paņēma viņu zem rokas.

— Protams. Man grūti samierināties ar domu, ka viņi aizlido uz mūžu un es nekad vairs neredzēšu šo kuģi. Kaut kas manī protestē pret šo liktenīgo neizbēgamību. Varbūt tāpēc, ka tur būs man tuvi cilvēki.

— Domājams, ne tikai tāpēc, — iesaucās Mvens Mass, kas jau no tālienes bija sadzirdējis Dara Vetera vārdus. — Tas ir cilvēka mūžsenais protests pret nepielūdzamo laiku.

— Rudenīgas skumjas? — mazliet zobgalīgi vaicāja Rens Bozs, uzsmaidīdams biedram.

— Vai esat ievērojuši, ka mērenās joslas rudenim raksturīgā skumju noskaņa valdzina tieši enerģiskus, dzīvespriecīgus, dziļu jūtu cilvēkus? — iebilda Mvens Mass, draudzīgi noglāstīdams fiziķa plecu.

— Pareizs novērojums! — jūsmīgi atsaucās Veda.

— Ļoti vecs…

— Dar Veter, vai esat uz laukuma? Dar Veter, vai esat uz laukuma? — pēkšņi no augšas iedārdējās metāliskā balss. — Jūnijs Ants aicina jūs pie centrālās ēkas televizofona. Jūnijs Ants aicina. Pie centrālās ēkas…

Rens Bozs nodrebēja un izslējās.

— Vai drīkstu jūs pavadīt, Veter?

— Ejiet manā vietā! Jums nav obligāti jābūt pie starta. Jūnijs Ants mīl pa vecam demonstrēt tiešos novērojumus un nevis ierakstus, — šajā ziņā viņam tāda pati gaume kā Mvenam Masam.

Kosmodroma centrālajā ēkā atradās lieljaudas TVF un pussfērisks ekrāns. Rens Bozs iegāja klusā, apaļā istabā. Dežurējošais operators nospieda slēdzi un izstiepa roku pret vienu no malējiem ekrāniem, kur parādījās Jūnija Anta satrauktā seja. Viņš vērīgi aplūkoja fiziķi un, laikam uzminējis Dara Vetera neierašanās iemeslus, pamāja Rēnam Bozām.

— Es arī gribēju noskatīties startu. Bet patlaban notiek mēģinājums uztvert ārpus programas raidījumus diapazonā 62/77. Pagrieziet virzīto izstarojumu antenas piltuvi pret observatoriju! Es pārsviedīšu vektora staru pāri Vidusjūrai tieši uz Elhomru. Sagatavojiet cauruļveida vēdekli un ieslēdziet pussfērisko ekrānu! — Pavēries sāņus, Jūnijs Ants piemetināja: — Ātrāk!

Pieredzējušais zinātnieks divās minūtēs izpildīja visus šos norādījumus. Pussfēriskā ekrāna dziļumā iezaigojās gigantiskas galaktikas attēls, kurā abi zinātnieki nekļūdīgi pazina cilvēkiem sen zināmo M-31 jeb Andromedas miglāju.

Skatītājam tuvākajā — ārējā spirāles vītnē, netālu no galaktikas lēcveidīgā diska vidus, iedegās uguntiņa. Niecīgas šķiedriņas veidā tur iezīmējās zvaigžņu sistēma, kas patiesībā bija milzīgs galaktikas atzarojums simtiem parseku garumā. Uguntiņa sāka augt, un vienlaikus arī «šķiedriņa» aizvien vairāk palielinājās. Beidzot galaktikas kopaina pazuda, izplūstot aiz redzes lauka malām. Sarkanu un dzeltenu zvaigžņu straume šķērsoja visu ekrānu. Uguntiņa kļuva par mazu riņķīti un spīdēja tagad zvaigžņu straumes pašā galā. Vēl pēc mirkļa tur parādījās spektra klases K oranža zvaigzne, ap kuru sāka riņķot tikko saskatāmi punktiņi — planētas. Vienu no tām pilnīgi aizsedza gaismas riņķītis. Pēkšņi viss sagriezās sarkanās līkloču līnijās un zibošu dzirkstēju spietos. Rens Bozs aizvēra acis…

— Pārtrūkums, — no sānu ekrāna paskaidroja Jūnijs Ants. — Es demonstrēju jums pagājušajā mēnesī uztverto raidījumu, kas ierakstīts atmiņas mašīnās. Tagad ieslēgšu tiešo uztveri.

Uz ekrāna joprojām virmoja dzirkstis un tumši sarkanas līkloču līnijas.

— Savādi! — iesaucās fiziķis. — Kā jūs izskaidrojat šo pārtrūkumu?

— Pagaidiet! Tūlīt raidījums atjaunosies. Bet kas jums te liekas savāds?

— Pārtrūkuma sarkanais spektrs. Andromedas miglāja spektrā novērojama violetā novirze. Sis miglājs taču tuvojas mums!

— Pārtrūkumam nav nekāda sakara ar Andromedu. Tā ir vietēja parādība.

— Jūs domājat, ka viņu raidstacija nejauši uzcelta pašā galaktikas malā — vēl tālāk nekā Saule no mūsu Galaktikas centra?

Jūnijs Ants skeptiski palūkojās uz Renu Bozu.

— Jūs esat gatavs diskutēt jebkurā brīdī, aizmirstot, ka ar mums runā Andromedas miglājs — no četrsimt piecdesmit tūkstoš parseku attāluma!

— Protams, protams! — Rens Bozs samulsa. — Vēl labāk būtu teikt — no pusotra miljona gaismas gadu attāluma! Sis ziņojums nosūtīts pirms piecpadsmit tūkstoš gadsimtiem…

— Un mēs redzam tagad to, kas pārraidīts ilgi pirms ledus laikmeta iestāšanās un cilvēka parādīšanās Zemes virsū! — Jūnijs Ants manāmi atsila.

Sarkanās līnijas sāka griezties lēnāk, ekrāns satumsa un pēkšņi atkal iedegās. Trūcīgajā gaismā tik tikko varēja saskatīt krēslainu klajumu, kurā izkaisītas dīvainas, sēņveidīgas celtnes. Ainavas priekšplānā salti vizuļoja gigantisks, zils riņķis ar metālisku virsmu. Tieši virs apļa centra cits zem cita karājās vairāki abpusēji izliekti diski. Nē, nevis karājās, bet lēni cēlās augšup. Līdzenums izzuda, un uz ekrāna palika tikai viens no diskiem. No apakšas tas bija stiprāk izliekts nekā no augšas un abās puses pārklāts ar rupjam spiralisku vītņu ribām.