Ivans Jefremovs - Andromēdas Miglājs

— Tie ir viņi… viņi!… — cits caur citu iesaucās zinātnieki, domādami par attēla pārsteidzošo līdzību ar spirāldiska fotogrāfijām un rasējumiem, ko trīsdesmit septītā ekspedīcija bija atvedusi no dzelzs zvaigznes planētas.

Jauns sarkano līniju virpulis — un ekrāns nodzisa. Rens Bozs gaidīja, baidīdamies kaut uz mirkli novērst acis no ekrāna. Pirmo reizi cilvēka skatiens bija skāris citā galaktikā dzimušas domas materiālo iemiesojumu! Taču ekrāns vairs neiedegās. Toties televizofona sānu panelī atskanēja Jūnija Anta balss:

— Raidījums pārtrūcis. Gaidīt un tērēt enerģiju ilgāk vairs nedrīkst! Visa planēta būs pārsteigta un sajūsmināta. Vajadzēs lūgt no Ekonomikas padomes papildu resursus, lai divreiz biežāk rīkotu ārpusprogramas uztveršanas mēģinājumus. Bet, ievērojot kolosālo enerģijas patēriņu «Gulbim» nepieciešamās degvielas sagādāšanai, tas acīm redzot kļūs iespējams tikai pēc gada. Tagad mēs zinām, ka uz dzelzs zvaigznes planētas atrastais kuģis nācis no turienes. Ja nebūtu Erga Noora atraduma, mēs # redzēto vispār nesaprastu.

— Un šis spirāldisks tiešām ieradies no Andromedas miglāja? Cik tad ilgi tas lidojis? — Rens Bozs, iegrimis domās, pats sev jautāja.

— Apmēram divus miljonus gadu spirāldisks cejoja starp abām galaktikām, līdz beidzot atrada patvērumu uz T zvaigznes planētas, — Jūnijs Ants skarbi konstatēja. — Acīm redzot šie kuģi ierīkoti tā, ka var automātiski nolaisties, kaut gan tūkstošiem gadu neviena dzīva būtne nav pieskārusies vadības svirām.

— Varbūt viņi dzīvo ļoti ilgi?

— Bet ne miljoniem gadu, tas runā pretim termodinamikas likumiem, — vēsi atteica Jūnijs Ants. Un, neraugoties uz milzīgajiem apmēriem, spirāldisks nevarēja Uzņemt veselas planētas iedzīvotājus… domājošas būtnes. Nē, pagaidām mūsu galaktikas vēl nespēj ne sasniegt viena otru, ne arī apmainīties ar ziņojumiem…

— Spēs! — Rens Bozs nešaubīdamies izteica savu pārliecību, atvadījās no Jūnija Anta un steidzīgi devās uz lidlauku.

Dars Veters ar Vedu un Čara ar Mvenu Masu stavēja mazliet sāņus no divām garām pavadītāju rindām. Visu skatieni bija pievērsti centrālajai ēkai. Garām aizslīdēja platforma, kuru sveica ar roku mājieniem un — kaut ko līdzīgu ļaudis atļāvās tikai izņēmuma gadījumos — skaļiem saucieniem. Divdesmit divi «Gulbja» ekspedīcijas dalībnieki atradās uz šīs platformas.

Mašīna piebrauca pie zvaigžņu kuģa. Augsta, pārvietojama celtņa pakājē to sagaidīja baltos virsvalkos tērpti cilvēki ar pelēkām, nogurušām sejām. Tie bija starta komisijas locekļi, lielāko tiesu kosmodroma inženieri-strādnieki. Pēdējās divās diennaktīs viņi ar īpašām uzskaites mašīnām pārbaudīja ekspedīcijas materiālās daļas gatavību un ar tenzoru aparātiem pārliecinājās par kuģa mehānismu nevainojamo stāvokli.

Saskaņā ar astronautikas rītausmā ieviestu kārtību komisijas priekšsēdētājs ziņoja Ergam Nooram, kas no jauna bija izraudzīts par zvaigžņu kuģa un ekspedīcijas priekšnieku. Citi komisijas locekļi iegrieza savus šifrus bronzas plāksnītē ar viņu vārdiem un ģīmetnēm un atvadīdamies pasniedza to Ergam Nooram. Tad ap celtni sakļāvās pavadītāju pūlis. Ļaudis nostājās ekspedīcijas dalībnieku priekšā un pašķīra ceļu viņu tuviniekiem, kas uzkāpa uz celtņa platformas. Kinooperatori iemūžināja ikvienu ekspedīcijas dalībnieku žestu, uz visiem laikiem saglabājot dzimtajai planētai šo cilvēku pēdējo piemiņu.

No tālienes ieraudzījis Vedu, Ergs Noors aizbāza bronzas sertifikātu aiz platās astronauta jostas un strauji devās viņai pretim.

— Cik labi, ka jūs atnācāt, Veda!…

— Vai tad es varēju rīkoties citādi?

— Man jūs vienmēr paliksiet Zemes un manas aizritējušās jaunības simbols.

— Nīzas jaunība vienmēr būs kopā ar jums.

— Es neteikšu, ka nekā nenožēloju, — tie būtu meli. Un vispirmā kārtā man žēl Nīzas, savu biedru, arī sevis… Pārāk liels ir zaudējums. Atgriezies no pēdējās ekspedīcijas, es iemīlēju Zemi pa jaunam — stiprāk, vienkāršāk, dziļāk…

— Un tomēr jūs ejat, Erg?

— Es nevaru citādi. Atteicies es zaudētu ne vien kosmosu, bet arī Zemi.

— Jo lielāka mīlestība, jo grūtāks varoņdarbs!

— Jūs vienmēr labi sapratāt mani, Veda. Lūk, ari Nīza.

Novājējusī rudmatainā meitene, kas izskatījās gandrīz pēc zēna, pievēra plakstus.

— Tas izrādījās tik grūti. Jūs visi esat... labi… skaidri… skaisti… Šķirties, atraut savu ķermeni no Mātes Zemes… — astronavigatores balss ietrīcējās.

Veda instinktīvi pievilka viņu sev klāt, čukstot noslēpumainus, sievietēm vien zināmus mierinājuma vārdus.

— Pēc deviņām minūtēm jāslēdz lūkas, — neskanīgi teica Ergs Noors, nenovērsdams acis no Vedas.

— Cik ilgi vēl!… — Nīza caur asarām iesaucās.

Veda, Ergs, Dars Veters, Mvens Mass un citi pavadītāji ar skumjām un izbrīnu juta, ka trūkst vārdu. Nav iespējams izteikt jūtas, ko izraisa šāda varonība! Uzupurēšanās cilvēku labā, kuru vēl nav un kuri ieraudzīs pasauli tikai pēc daudziem gadiem. Tie, kas aizlidoja, un tie, kas viņus pavadīja, visu to zināja, — ko gan vēl varēja dot lieki vārdi?

Kādi novēlējumi, joki vai solījumi var saviļņot būtnes, kas uz mūžu atstāj Zemi, lai pazustu kosmosa bezdibenī?

Cilvēka otrā signālsistēma izrādījās par vāju, un tās funkcijas nācās uzņemties trešajai. Dziļi skatieni, kas atspoguļoja kaislīgas, vārdos neizsakāmas jūtas, satikās spraigā klusumā vai kāri uzsūca sevī Elhomras vienmuļo ainavu.

— Laiks! — Erga Noora skarbā balss skanēja šoreiz kā pātagas cirtiens, un pavadītāji sāka steidzīgi atvadīties.

Veda šņukstēdama apkampa Nīzu. Abas sievietes dažus mirkļus stāvēja aizvērtām acīm vaigu pie vaiga, kamēr vīrieši vēl apmainījās pēdējiem roku spiedieniem. Celtnis jau bija nogādājis gandrīz visus ekspedīcijas dalībniekus līdz zvaigžņu kuģa lūkai, kuras melnajā ovālā tie pazuda cits pēc cita. Ergs Noors paņēma Nīzu pie rokas un kaut ko pačukstēja viņai. Meitene pietvīka, izrāvās un metās uz lifta platformu. Taču, vēlreiz atskatījusies, viņa pamanīja Čaras milzīgās acis.

— Vai drīkstu jūs noskūpstīt, Čara? — Nīza skali vaicāja.

Čara Nandi, neteikusi ne vārda, uzlēca uz platformas un trīcēdama apskāva rudmatainās astronavigatores kaklu. Tad tikpat klusi nolēca lejā un aizskrēja.

Ergs Noors un Nīza vienlaikus iekāpa liftā.

Ļaudis pamira, kad melnās lūkas priekšā uz «Gulbja» spilgti apgaismotā korpusa šķautnes īsu brīdi kavējās divas figūras — liela auguma vīrietis un slaida meitene, kuri pieņēma Zemes pēdējos sveicienus.

Veda Konga sažņaudza pirkstus, un Dars Veters dzirdēja, kā noknakstēja to locītavas.

Ergs Noors un Nīza pazuda. No melnās atveres izvirzījās apaļa plāksne, tikpat pelēka kā viss pārējais kuģa segums. Vēl mirklis — un pat visvērīgākā acs vairs nemanīja ne mazāko atveres pēdu gigantiskā korpusa slaidajos izliekumos.

Stāvus izslietā zvaigžņu kuģa ārienē bija kaut kas cilvēcisks. Varbūt šo iespaidu radīja apaļā lode kuģa priekšgalā, ko vainagoja slaids kupols un spožas signāluguņu acis, varbūt kuģa centrālās daļas konteineru šķautnainās ribas, kas atgādināja bruņinieku uzplečus. Lai nu kā, zvaigžņu kuģis stāvēja uz saviem balstiem kā milzis, kas, iepletis kājas, pašapzinīgi un nievājoši raugās pāri pūlim.

Bargi iekaucās pirmās gatavības signāli. Kā uz burvja mājienu kuģa tuvumā parādījās pašgājējas platformas, kas aizveda daudzos pavadītājus. Nenovēršot savus stobrus un starus no kuģa, uz visām pusēm sāka izklīst TVF kameru un prožektoru trijkāji. «Gulbja» pelēkais korpuss, šķiet, nobālēja un saruka. Kuģa priekšgalā iedegās ļauni mirgojošas, sarkanas ugunis — starta gatavības signāli. Spēcīgo motoru vibrācija satricināja zemi — zvaigžņu kuģis sāka pagriezties starta virzienā. Aizvien tālāk atkāpās pavadītāji, līdz beidzot platformas šķērsoja vēja pusē spilgti apgaismoto drošības līniju. Šeit ļaudis steigšus nolēca zemē, bet platformas vēlreiz aizbrauca, lai uzņemtu palicējus.