Ivans Jefremovs - Andromēdas Miglājs

— Palīdziet man, Mven. Es zinu, ka jūs esat aizņemts, bet Dara Vetera patlaban nav uz Zemes, Ergs Noors ir tālu, un, izņemot viņus, jūs esat vienīgais, pie kā es varu griezties ar jebkuru lūgumu. Notikusi nelaime…

— Kāda? Vai Dars Veters?…

— Nē, nē! Nogruvums izrakumu vietā. — Un Veda īsumā atstāstīja notikumus «Den-of-kul» alā.

— Jūs patlaban esat vienīgais no maniem draugiem, kam ir tiesības uz brīvu pieeju Viedajām smadzenēm.

— Kuras no četrām jūs domājat?

— Zemākās noteiktības.

— Saprotu. Jāaprēķina, kā nokļūt līdz tērauda durvīm ar vismazāko darba un materiālu patēriņu?

— Tieši tā!

— Vai dati savākti?

— Tie man pie rokas.

— Klausos.

Mvens Mass ātri pierakstīja dažas skaitļu rindas.

— Tagad viss atkarīgs no tā, kad mašīna pieņems šos datus. Pagaidiet, tūlīt sazināšos ar Viedo smadzeņu dežurējošo inženieri. Zemākās noteiktības smadzenes atrodas dienvidu joslas Austrālijas sektorā.

— Bet kur atrodas Augstākās noteiktības smadzenes?

— Ziemeju joslas Indijas sektorā, tepat… Gaidiet, es pārslēdzos!

Sēdēdama nodzisušā ekrāna priekšā, Veda pūlējās radīt sev konkrētu priekšstatu par Viedajām smadzenēm. Un gribot negribot viņa iztēlojās milzīgas, grumbu izvagotas, pulsējošas, dzīvas smadzenes, kaut arī labi zināja, ka patiesībā tās-ir visaugstākās klases elektronu pētniecības mašīnas, kas spēj atrisināt gandrīz jebkuru pašreizējam matemātikas līmenim atbilstošu uzdevumu. Uz planētas bija tikai četras šādas mašīnas un katrai no tām — sava īpaša specializācija.

Vedai nenācās ilgi gaidīt. Ekrāns iedegās, un Mvens Mass palūdza viņu izsaukt pēc sešām dienām, vislabāk — vēlu vakarā.

— Mven, jūsu palīdzība ir neatsverama!

— Tikai tāpēc, ka esmu ieguvis dažas zināšanas un tiesības matemātikā? Jūsu darbs ir tikpat neatsverams. Jūs taču zināt senās valodas un kultūras! Man liekas, Veda, jūs esat pārāk iedziļinājusies Sašķeltās pasaules ērā!

Vēsturniece sarauca uzacis, bet afrikānis iesmējās tik labsirdīgi un atklāti, ka ari Veda pasmaidīja un, atvadījusies ar rokas mājienu, pazuda.

Norunātajā laikā Mvens Mass atkal ieraudzīja televizofonā jauno sievieti.

— Varat nekā neteikt — es redzu, atbilde ir nelabvēlīga.

— Jā. Stabilitāte zemāka par drošības robežu… Normālos apstākļos vajadzētu izcelt apmēram kubikkilometru kaļķakmens.

— Mums acīm redzot atliks tikai izrakt tuneli, lai nokļūtu līdz otrās alas seifiem, — Veda skumji piezīmēja.

— Vai tādēļ tik ļoti jāskumst?

— Piedodiet, Mven, bet arī jūs taču stāvējāt durvju priekšā, aiz kurām slēpās neatminēta mīkla. Jūsu mīkla ir liela un vispārēja, manējā — daudz mazāka. Bet emocionāli mana neveiksme līdzvērtīga jūsējai.

— Mūs abus piemeklējusi viena nelaime. Un es esmu pārliecināts, ka vēl ne vienu reizi vien mēs atdursimies pret tērauda durvīm. Jo drosmīgāki būs mūsu centieni, jo biežāk šādas durvis gadīsies ceļā.

— Gan jau kādas atdarīsies!

— Noteikti!

— Bet jūs taču neesat piekāpušies uz visiem laikiem?

— Protams! Savāksim jaunus faktus, kas norādīs pareizāku ceļu. Kosmosa spēks ir tik neaptverams, ka no mūsu puses bija nepiedodami naivi uzbrukt tam ar vienkāršu kruķi… Tāpat kā jums — ar kailām rokām mēģināt atvērt šīs bīstamās durvis.

— Bet ja nu nāksies gaidīt visu mūžu?

— Ko nozīmē atsevišķa cilvēka mūžs salīdzinājumā ar tik svarīgiem soļiem zinātnes attīstībā!

— Mven, kur palikusi jūsu kaislīgā nepacietība?

— Tā nav zudusi, tikai apvaldīta. Ar ciešanām…

— Bet Rens Bozs?

— Viņam vieglāk. Viņš turpina ceļu, meklēdams savas abstrakcijas precizējumu.

— Saprotu. Vienu mirkli, Mven! Svarīgs ziņojums…

Ekrāns ar Vedas attēlu nodzisa, un, kad tas atkal iedegās, Mvens Mass ieraudzīja pavisam citu, jaunu un bezrūpīgu sievieti.

— Dars Veters atgriežas! Piecdesmit septītais pavadonis uzcelts pirms termiņa…

— Tik ātri? Un viss jau paveikts?

— Nē, tikai ārējā daļa un enerģētiskās iekārtas montāža. Iekšējie darbi ir vienkāršāki. Viņš tiek atsaukts, lai atpūstos un izanalizētu Jūnija Anta ziņojumu par jauniem Loka raidījumiem.

— Pateicos, Veda! Būšu priecīgs tikties ar Daru Veteru.

— Noteikti tiksieties… Bet tas vēl nav viss. Ar cilvēces pašaizliedzīgajām pūlēm tagad sagatavoti anamezona krājumi «Gulbim». Aizlidojošie aicina mus izvadīt viņus ceļā, no kura tie neatgriezīsies. Jūs būsiet?

— Būšu. Atvadoties planēta parādīs zvaigžņu kuģa apkalpei visiemīļotākos un daiļākos skatus. Astronauti gribēja redzēt arī Čaras deju Liesmaino Kausu svētkos. Viņa pati aizbrauks, lai to atkārtotu pirms starta Elhomras centrālajā kosmodromā. Tiksimies tur! — Labi, Mven Mas, dārgais!

Ziemeļāfrikā, dienvidos no Lielā Sirta, plešas milzīgais Elhomras līdzenums. Pirms lielajām klimata pārmaiņām, kad pasāti vēl pūta ar pilnu spēku, te atradās hamada — tuksnesis, kurā neauga pat vispieticīgākā zāle. So apgabalu kā bruņas klāja iesārtu akmeņu šķembas, no kurām arī cēlies nosaukums «hamada» jeb «sarkanais tuksnesis». Svilinošu liesmu jūra saulainās dienās un stindzinošu vētru jūra rudens un ziemas naktīs — tāds bija šis tuksnesis pagātnē. Tagad no kādreizējās hamadas saglabājušies tikai vēji; platiem, līganiem vāliem tie lieca pie zemes šeit ieaudzēto zilgansudrabaino, augsto un kuplo Dienvidāfrikas stepju zāli. Svilpojošais vējš un viļņojošā zāle modināja nenoteiktas skumjas un atmiņas par stepju dabas tuvību dvēselei, it kā tas viss būtu jau piedzīvots — turklāt ne vienu reizi vien un visdažādākajos apstākļos — gan priekos, gan bēdās.

Ikviens zvaigžņu kuģis startēdams vai nosēzdamies atstāja te izdegušas, saindētas zemes apli, kura caurmērs sasniedza apmēram kilometru. Sos apļus iežogoja ar sarkanu metālisku stiepļu pinumu, un tie stāvēja neskarti desmit gadus, kas vairāk nekā divkārt pārsniedza dzinēju izplūdes gāzu sairšanas periodu. Pēc kuģa aizlidošanas vai nosēšanās kosmodroms ik reizes pārcēlās uz citu vietu. Tas uzspieda īslaicības zīmogu visām ostas ēkām un ierīcēm un tuvināja tās apkalpi senajiem Sahāras klejotājiem, kuri klaiņoja šeit pirms gadu tūkstošiem un kuru vienīgais pārvietošanās līdzeklis bija kupraini dzīvnieki ar izliektiem kakliem un tulznainām pēdām; šos dzīvniekus sauca par kamieļiem.

Trīspadsmitajā reisā starp jaunceļamo pavadoni un Zemi «Barions» nogādāja Daru Veteru Arizonas stepē, kas uzkrājušās radioaktivitātes dēļ arī pēc lielajām klimata pārmaiņām bija saglabājusi tuksneša izskatu. Kodolenerģētikas rītausmā, Sašķeltās pasaules ērā, šeit plašos apmēros izmēģināja jauno tehniku. Vēl lidz šim Arizonas tuksnesī vērojama augsnes radioaktivitāte — pārāk vāja, lai kaitētu cilvēkam, taču pietiekama, lai kavētu koku un krūmu augšanu.

Ne tikai Zemes valdzinošais skaistums — zilās debesis baltajā mākoņu plīvurā, bet ari putekļainā augsne un retā, sīkstā zāle šobrīd sajūsmināja Daru Veteru.

Drošiem, platiem soļiem staigāt pa Saules zeltīto Zemi — ar seju pret sauso, spirdzinošo vēju! Tikai cilvēks, kas bijis kosmiskā bezdibeņa malā, spēj aptvert, cik skaista ir planēta, kuru mūsu nesaprātīgie senči kādreiz sauca par «bēdu un asaru ieleju»!