Ivans Jefremovs - Andromēdas Miglājs

— Viņi vairs neredzēs mūs, vai kaut mūsu debesis? — Čara jautāja Mvenam Masam.

— Nē. Varbūt vienīgi stereoteleskopos…

Zem zvaigžņu kuģa ķīla iedegās zaļas ugunis. Kosmodroma centrālās ēkas tornī negantā ātrumā sagriezās radiobāka, brīdinot ļaudis par milzīgā kuģa startu.

— Zvaigžņu kuģim dots starta signāls! — pēkšņi nodārdēja tik varena metāliska balss, ka Čara drebēdama piekļāvās Mvenam Masam. — Visi, kas palikuši starta laukumā, paceliet rokas! Paceliet rokas, citādi jums draud nāve! Paceliet rokas, citādi!… — automāts kliedza, un tā prožektori iztaustīja visu klajumu.

Neviena neatraduši, prožektori nodzisa. Robots vēlreiz iekliedzās. Un šoreiz, Čarai likās, vēl niknāk:

— Pēc zvana pagrieziet kuģim muguru un aizveriet acis! Neatveriet tās līdz otrajam zvanam Pagrieziet muguru un aizveriet acis! — draudoši rēca automāts.

— Tas ir baismīgi! — Veda čukstēja savam pavadonim.

Dars Veters izņēma no kabatas divas caurulē saritinātas pusmaskas ar melnām brillēm un uzlika vienu Vedai, otru — sev. Viņš tikko paspēja piesprādzēt tās, kad zem signālaparātu nojumes spalgi iedunējās liels zvans.

Tad iestājās klusums, ko pārtrauca vienīgi cikādu dziesmas.

Pēkšņi zvaigžņu kuģis, iekaucās un nodzēsa ugunis. Vienu, divas, trīs, četras reizes tumšajā līdzenumā atskanēja šis sirdi plosošais kauciens, un jūtīgākiem cilvēkiem šķita, ka pats kuģis iekliedzies atvadu sāpēs.

Tad kauciens negaidīti pārtrūka. Neiedomājami spilgta liesmu siena aptvēra «Gulbi». Un tai pašā mirklī pasaulē nebija vairs nekā cita kā vien šī kosmiskā uguns. Uguns tornis pārvērtās kolonā, izstiepās garā stabā, tad pārvērtās žilbinošā līnijā. Vēlreiz nodunēja zvans, un ļaudis pagriezušies ieraudzīja tukšu līdzenumu, kurā kvēloja milzīgs nokaitētas augsnes plankums. Spoža zvaigzne bija uzlēkusi debesīs — «Gulbis» attālinājās no Zemes.

Ļaudis nesteigdamies devās pie elektrobusiem, laiku pa laikam atskatīdamies gan uz debesīm, gan uz starta vietu, kas pēkšņi likās apbrīnojami nedzīva, it kā tur būtu atdzimusi hamada Elhomra — seno ceļinieku šausmas un posts.

Apvāršņa dienvidu malā iedegās pazīstamas zvaigznes. Un ļaužu acis, dabiski, vērās turp, kur zaigoja zilais, spilgtais Ahernārs. Ik stundu veicot deviņsimt miljonu kilometru, «Gulbis» pēc astoņdesmit četriem gadiem nokļūs šīs zvaigznes tuvumā. Mums tie būs astoņdesmit četri gadi, «Gulbim» — nepilni četrdesmit pieci. Varbūt tur, zem cirkonija saules zaļajiem stariem, viņi radis jaunu pasauli — daiļu un priekpilnu.

Dars Veters un Veda Konga panāca Čaru un Mvenu Masu. Afrikānis skaidroja meitenei:

— Nē! Nevis ilgas un žēlumu, bet lielu, skumju lepnumu, — lūk, ko es šodien izjūtu, — sacīja Mvens Mass. — Es lepojos ar cilvēci, kas ceļas aizvien augstāk no savas planētas un saplūst ar kosmosu. Un skumstu, jo maza kļūst mūsu mīļā Zeme… Bezgala sen maiji — Centrālamerikas sarkanādainie indiāņi — iecirta klintīs lepnu un skumju uzrakstu. Es to iedevu Ergam Nooram, un tagad tas rotā «Gulbja» bibliotēku.

Afrikānis atskatījās un, ieraudzījis pienākušos draugus, turpināja skaļāk:

— «Tu, kas pēc mums ieraudzīsi šīs pasaules gaismu! Ja tev vērīgs prāts, tu jautāsi: kas esam mēs? Kas mēs.esam? Pavaicā ausmai, pavaicā mežam, pavaicā vilnim, pavaicā vētrai, pavaicā mīlai! Pavaicā zemei, ciešanu zemei, mīļotajai zemei! Kas esam mēs? Mēs esam zeme!»

— Un arī es viscaur esmu zeme! — piebilda Mvens Mass,

Viņiem pretim, smagi elpodams, skrēja Rens Bozs. Draugi ielenca fiziķi, kas nedaudzos vārdos atstāstīja satricinošo ziņu par divu gigantisku zvaigžņu salu pirmo saskari.

— Man tā gribējās tikt laikā uz startu, — Rens Bozs sarūgtināts iesaucās, — lai pastāstītu to Ergam

Nooram. Viņš vēl uz melnās planētas noprata, ka spirāldisks ir ārkārtīgi tālas, pavisam svešas pasaules zvaigžņu kuģis un ka šis dīvainais kuģis ļoti ilgi lidojis kosmosā.

— Vai tiešām Ergs Noors nekad neuzzinās, ka viņa spirāldisks ieradies no tik fantastiskām izplatījuma dzīlēm, no citas galaktikas, no Andromedas miglāja? — jautāja Veda. — Cik skumji, ka viņš nav sagaidījis šīsdienas raidījumu!

— Viņš uzzinās! — Dars Veters nešaubīdamies atbildēja. — Mēs lūgsim, lai Padome piešķir enerģiju īpašai pārraidei no trīsdesmit sestā pavadoņa. Vēl deviņpadsmit stundas «Gulbis» būs sasniedzams mūsu signāliem!

No autora

I nodaļa. Dzelzs zvaigzne

II nodaļa. Tukāna epsilons

III nodaļa. Tumsas gūstā

IV nodaļa. Laika upe

V nodaja. Statuja jūras dibenā

VI nodaja. Zilo sauļu leģenda

VII nodaļa. Simfonija fa minorā — krāsu tonalitāte 4750 A

VIII nodaļa. Sarkanie viļņi

IX nodaļa. Trešā cikla skola

X nodaļa. Tibetas eksperiments

XI nodaļa. Aizmirstības sala

XII nodaļa. Astronautikas padome

XIII nodaļa. Debesu eņģeļi

XIV nodaļa. Tērauda durvis

XV nodaļa. Andromedas miglājs

И. ЕФРЕМОВ

ТУМАННОСТЬ АНДРОМЕДЫ

Молодая гвардия, Москва 1958

Латвийское государственное издательство

На латышском языке

IVANS ANTONOVIČS JEFREMOVS

ANDROMEDAS MIGLĀJS

Redaktors A. Lielais. Maksi, redaktors I. Zvaguzis. Tehn. redaktore M. Krasovska. Korektore I. Gintere. Nodota" salikšanai 1960. g. 5 oktoprī. Parakstīta iespiešanai 1960. g. 22. decembrī. Papīra formāts 84X108 1 /s2. 10,13 fiz. iespiedi. 16 61 uzsk. iespiedi. 18,64 izdevn. i Metiens 30000 eks Maksā 6 rbl. 60 kap. № 1961 g. 1. 1 66 kap. Latvijas Valsts izdevniecība Rīgā. Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. I3705-J1240. Iespiesta Latvijas PSR Kultūras ministrijas Poligrāfiskas rūpniecības parvaldes 3. tipogrāfijā Rīgā, Lenina iela 137/139. Pašūt. Nr. 643. K2

Biljons — miljons miljonu jeb 10 12.

Parseks — astronomiska attāluma mērvienība, kas atbilst 3,26 gaismas gadiem jeb apmēram 32×10 12km.

Anamezons — viela, kuras atomu kodolos Iznīcinātas mezonu saites; tās izplūšanas ātrums tuvs gaismas ātrumam (fantastiska).

Sporamīns — līdzeklis pret miegu (fantastisks).

Kvantu robeža — ātruma robeža, tuva gaismas ātrumam, pie kura nopēj pastāvēt neviens telpisks ķermenis, jo masa kļūst bezgalīgi liela, bet laiks — nulle.

Viļņveida un fotonu stari — gaismas staram vienlaikus piemīt viļņveida svārstību un daļiņu (fotonu) plūsmas īpašības. Nākotnes tehnikā abas šīs gaismas stara īpašības atdalītas viena no otras un izmantotas katra atsevišķi (fantastiski).

Elektronu invertors — aparāts, kas ar jutīgu elementu izraisītas un pastiprinātas elektronu plūsmas un luminisējoša ekrāna palīdzību pārvērš neredzamus izstarojumus gaismā.

Atomārais (cietais) skābeklis — skābeklis nevis molekulārā stāvoklī (O2), bet atsevišķu atomu veidā. Atomārā stāvoklī jebkura viela intensīvāk piedalās ķīmiskajās reakcijās un ir daudz lielākā mērā saspiežama nekā molekulārā stāvoklī.

Temperatūra K — temperatūra pēc Kelvina absolūtās skalas, kurā 0° atbilst —273 °C.