Ivans Jefremovs - Andromēdas Miglājs

Atgriezies no trīsdesmit septītās ekspedīcijas, Ergs Noors ziņoja Padomei par melnu T klases zvaigzni, uz kuras planētas atrasts nepazīstamas konstrukcijas zvaigžņu kuģis. Mēģinājums iekļūt kuģī bezmaz pazudinājis visu ekspedīciju. Tomēr tās dalībniekiem izdevies iegūt metāla šķembu no kuģa korpusa. Sī šķemba sastāv no nezināmas vielas, kas tuva sudraba četrpadsmitajam izotopam. Līdzīgs metāls atrasts uz Kuģa Ķīļa zetas — 08 spektra klases ārkārtīgi karsta spīdekļa planētām.

Zvaigžņu kuģa forma — abpusēji izliekts disks ar rupju, spirālisku virsmu — apspriesta Zinību robežu akadēmijā.

Jūnijs Ants izskatījis visus Loka informācijas atmiņu ierakstus, kas sakrājušies četrsimt gadu laikā, kopš esam iesaistījušies Lokā. Sāda tipa zvaigžņu kuģus nepazīst tajā Galaktikas daļā, ko apvieno Lielais Loks, un tos nevarēja konstruēt būtnes, kuru zināšanu līmenis un zinātnes attīstības virziens ir līdzīgs mūsējam.

Tik milzīgu izmēru diskveidīgs zvaigžņu kuģis, bez šaubām, ir ciemiņš no neiedomājami tālām planētām, varbūt pat no ārpusgalaktiskās telpas. Tas varēja ceļot miljoniem gadu, iekams nolaidās dzelzs zvaigznes sistēmā — mūsu Galaktikas tuksnešainajā nomalē.

Nav vajadzības īpaši paskaidrot, cik svarīgi izpētīt šo kuģi, nosūtot speciālu ekspedīciju uz T zvaigzni.

Groms Orms ieslēdza pussfērisko ekrānu, un tai pašā mirklī zāle it kā nogrima nebūtībā. Skatītāju priekšā lēni plūda atmiņas mašīnu ieraksti.

— Lūk, nesen uztverts raidījums no planētas CR 519 — īsuma labad koordinātes pilnībā neminēšu, — kas attēlo viņu ekspedīciju uz Ahernāra sistēmu.

Zvaigžņu sakārtojums likās tik dīvains, ka pat pieredzējusi acs tajā nepazītu sen izpētītos spīdekļus. Blāvi gāzes plankumi, tumši mākoņi un beidzot lielas, atdzisušas planētas, kas atspoguļoja ārkārtīgi spožā spīdekļa gaismu.

Diametrā tikai trīsarpus reizes lielāks par Sauli, Ahernārs — spektra klases B5 neaprakstāmi spilgta, zila zvaigzne — izstaroja tikpat daudz gaismas, cik divi simti astoņdesmit Sauļu. Kosmiskais kuģis, no kura bija uzņemts šis attēls, turpināja ceļu. Lidojumā, domājams, pagāja gadu desmiti. Uz ekrāna parādījās spilgti zaļa S klases zvaigzne. Svešās pasaules zvaigžņu kuģim tuvojoties, tā pamazām auga un kļuva aizvien spožāka. Mvens Mass nodomāja, ka tās lieliskā, zaļā gaisma būtu vēl patīkamāka, ja to aplūkotu caur atmosfēru. Un, it kā atsaucoties uz viņa domām, ekrānā atplaiksnījās tālas planētas virsma. Uzņēmumi acīm redzot bija izdarīti ar pārtraukumiem — ekrāns nerādīja, kā zvaigzņu kuģis tuvojas planētai. Pēkšņi skatītāju priekša izauga daždažādās zaļas gaismas nokrāsās vizoši kalni. Dziļu aizu un stāvu krauju zaļganmelnās ēnas, zilganzaļas un violeti zaļas klintis un ielejas, akvamarīna krāsas sniegi kalnu virsotnēs un zaļgandzelteni, karstā spīdekļa izsvilināti apgabali. Malahīta strauti tecēja uz neredzamiem, kalnos apslēptiem ezeriem.

Tālāk — apaļiem pauguriem nosēts līdzenums pletās līdz pašai jūrai, kas atgādināja saulē zibošu zaļa metāla plāksni. Zilgani koki slēja pret debesīm biezas lapotnes, klajumos purpura strēlēm un plankumiem ziedēja nezināmi krūmi un zāles. Un no ametista krāsas debesīm nemitīgi strāvoja zaļi zeltainas zvaigznes stari. Skatītāji pamira aiz sajūsmas. Mvens Mass izvandīja savu neaptveramo atmiņu, lai precīzi noteiktu zaļā spīdekļa vietu debesīs.

«Ahernārs — Eridānas alfa, augstu pie dienvidu puslodes debesīm, blakus Tukānam. Attālums — divdesmit viens parseks… Zvaigžņu kuģa atgriešanās ar to pašu apkalpi nav iespējama,» viņa galvā šaudljas domas.

Ekrāns nodzisa. Zemes iedzīvotāju apspriedem pielāgotā zāle pēkšņi likās savādi nemājīga.

— Sī zaļā zvaigzne, — no jauna atskanēja priekšsēdētāja balss, — ar bagātīgām cirkonija pazīmēm spektrā ir tikai nedaudz lielāka par mūsu Sauli. — Groms Orms ātri nosauca spīdekļa koordinātes.

— Tās sistēmā, — viņš turpināja, — ir divas planētas, kas riņķo ap centrālo spīdekli viena otrai pretim un saņem no tā tikpat daudz enerģijas, cik Zeme no Saules.

Atmosfēras biezums, sastāvs un ūdens daudzums sakrīt ar Zemes apstākļiem. Tādi ir dati, ko atvedusi planētas CR 519 sūtītā ekspedīcija. Tas pats ziņojums apliecina, ka uz abām planētām nav augsti attīstītas dzīvības. Domājošas būtnes pārveido dabu tik krasi, ka pat samērā paviršs novērotājs, lidodams zvaigžņu kuģī, nevarētu to nemanīt. Jāpieņem, ka šāda dzīvība vai nu nespēj tur attīstīties, vai arī vēl nav attīstījusies. Tā ir neparasti reta veiksme! Ja uz šīm planētām pastāvētu augstākās dzīvības formas, zaļās zvaigznes pasaule būtu mums slēgta. Pirms vairāk nekā trim gadsimtiem, Loka ēras septiņdesmit otrajā gadā, Zemes iedzīvotāji apsprieda jautājumu par tādu planētu apgūšanu, kurās jau dzīvo domājošas būtnes, kas tomēr vēl nav sasniegušas mūsu civilizācijas līmeni. Toreiz nolēma, ka jebkura ielaušanās šādās planētās neizbēgami novestu pie varmācības, jo izraisītu dziļu savstarpēju nesaprašanos.

Mēs tagad zinām, cik daudzveidīgas ir mūsu Galaktikas pasaules. Zilas, zaļas, dzeltenas, baltas, sarkanas un oranžkrāsas zvaigznes — visas sastāv galvenokārt no ūdeņraža un hēlija, bet atkarībā no elementiem, kas raksturo apvalka un kodola struktūru, tās dēvē par oglekļa, ciāna, titāna vai cirkonija zvaigznēm ar dažādu izstarojumu un temperatūru. Ap daudzām zvaigznēm riņķo planētas. Arī tām ir dažāds apjoms, blīvums, dažāda atmosfēra un hidrosfēra, dažādas orbītas un griešanās režīmi. Bet mēs zinām arī to, ka uz mūsu planētas, kas par septiņdesmit procentiem klāta ar ūdeni un no tuvās Saules saņem milzīgu enerģijas daudzumu, ir sevišķi labvēlīgi apstākļi spēcīgas, strauji augošas dzīvības attīstībai.

Tāpēc dzīvība pie mums attīstījās ātrāk nekā citās pasaulēs, kur to kavēja ūdens un enerģijas trūkums vai nepietiekama sauszemes platība. Loka raidījumos mēs redzējām stipri applūdinātas planētas, kur dzīvā matērija izmisīgi rāpjas uz augšu pa ūdenī peldošu augu stublājiem.

Arī uz mūsu ūdens bagātās planētas ir samērā maz sauszemes, kur Saules enerģija varētu uzkrāties barībai noderīgos augos, koksnē vai termoelektriskās iekārtās.

Zemes vēsture rāda, ka paleozoiskās ēras pārpurvotajās zemienēs dzīvība attīstījās lēnāk nekā kainozoiskās ēras augstajos kontinentos, kur augiem un dzīvniekiem nācās cīnīties ne tikai par barību, bet arī par ūdeni.

Mēs zinām dzīvības attīstībai visizdevīgāko proporciju starp ūdens un sauszemes aizņemto platību. Tā ir ļoti tuva proporcijai, kas izveidojusies starp Zemes kontinentiem un okeāniem. Bet tādu planētu kosmosā nav pārāk daudz, un tādēļ katra no tām jāuzskata par neatsveramu dārgumu — par jaunu iespēju paplašināt cilvēku dzīves sfēru un tālāk pilnveidot cilvēci.

Mēs sen vairs nebīstamies no Zemes iedzīvotāju skaita stihiska pieauguma, kas biedēja mūsu senčus. Bet mēs neatlaidīgi cenšamies iedziļināties kosmosā, aizvien vairāk izplest cilvēku apdzīvoto joslu, jo arī tā ir virzīšanās uz priekšu — nenovēršams attīstības likums. Apgūt planētas, kuras fizisko apstākļu ziņā stipri atšķiras no Zemes, ir tik grūti, ka jau sen radušies projekti par cilvēku nometināšanu kosmosā īpaši uzbūvētās milzu salās, kas atgādina daudzkārt palielinātus mākslīgos pavadoņus. Jūs zināt, ka vienu šādu salu uzbūvēja īsi pirms Loka ēras sākuma, — es runāju par «Nadiru», kas atrodas astoņpadsmit miljonu kilometru attālumā no Zemes. Tur vēl dzīvo neliela cilvēku kolonija… Bet šo apdzīvošanai neērto, šauro mitekļu neveiksme bija tik nepārprotama, ka atliek vienīgi brīnīties par mūsu senčiem, kas, drosmīgās ieceres apmāti, to nebija paredzējuši.