RAENŪNA LASITJĒ - HAKS

Kezs uztraucās vienīgi par to, ko teiks Vraits, ja atklās Reive­nas un viņa viltību. Viņš pietiekami labi pazina gangstera vērī­gumu un zināja, ka agri vai vēlu viņš atklās, ka Ali ir piemānīta. Tad atlika tikai ccrēt, ka būs par vēlu kaut ko mainīt. Citādi viņa godīgums liktu brīdināt meiteni, un operācija izgāztos. Kczs zināja, ka Reivena neuzņemtos bezcerīgu darbu, un viņš pats — ari nē.

6

neierastas rūpes

Pašam sev par pārsteigumu Vraits sāka interesēties par politiku. Viņu satrauca Haku iznīcināšana, viņš nekad nebija domājis par tās netaisnīgumu, bet nu Reičela tādēļ varēja nonākt

briesmās. Par Reivenu viņš tā neuztraucās. Šķita, ka vina

> > ' i

vienmēr pratīs sevi aizstāvēt, un Dcnvcras graustos neviens īpaši neuztraucās par taisnīgumu. Vienīgi Kali bandas goda kodekss bija tas, ko Vraits bija ievērojis, un tagad nācās to atkal atcerēties.

Cilvēki ar Haku gēnu bija gluži likumīgu zinātnisku uzlabo­jumu rezultāts. Tomēr jau divsimtpiccdcsmit gadus viņus centās iznīcināt tās pašas valdības, kas viņus radīja, jo viņi varēja būt bīstami datorizētajai sabiedribai. Vrails bija aprēķinājis — ja DDP iznīcinātu tikai vienu Haku dienā, pašlaik jau būtu nogalināti vairāk nekā simts tūkstoši cilvēku, bet Reivena uzskatīja, ka skaitlis ir daudz lielāks. Tomēr ārēji šķila, ka viņu tas īpaši neuztrauca. Reivena nekad nebija sevišķi interesējusies par citiem Hakiem, viņa bija pārāk nodarbināta ar savu drošību, lai neliktos par tiem ne zinis. Tad jau Vraits bija satraucies vairāk, prātodams, kā gan varēja pieņemt tādus likumus, kas attaisnoja šo slaktiņu.

Ja Hakiem būtu ļāvuši dzīvot, Rcivenai jau kopš bērna kājas nevajadzētu baidīties par savu dzīvību; viņa būtu kļuvusi par pavisam citu cilvēku — bez maniakāli depresīvā garastāvokļa uzliesmojumiem, bez šī sloga, kas pārvērta viņas dzīvi par elli. Ali tad nevajadzētu baidīties par iespēju zaudēt dzīvību vēl pirms pilngadības. Reičela nebūtu desmit gadu vecumā aizvesta uz doktora Kaldena eksperimentiem.

Jo vairāk Vraits prātoja par Haku aizliegšanu, jo vairāk pārlie­cinājās, ka likums par viņu likvidāciju ir necilvēcīgs noziegums. Tomēr viņam neizdevās par to pārliecināt arī Reivenu un Kczu.

"Nav vērts lauzīt par to galvu," Reivcna garlaikoti atteica. "Gandrīz visu dzīvi man nācās tikt ar to galā. Tur neko nevar mainīt."

"Vai mazums nelaimju," Kezs norūca. "Es dzīvoju uz ielas tajā pašā vecumā, kad Reivcna cīnījās par dzīvību. Bandīti pārņēma Londonas apakšējos līmeņus. Daudzus nožmiedza tikai par to, ka viņi nejauši gadījās nepareizajā laikā un vietā. Mazus bērnus izvaroja un nogalināja." Viņš paraustīja plecus. "Tur neko nevar darīt. Tā notiek."

"Bet tā nedrīkstētu būt," Vraits neatlaidās, jo viņam šķita, ka Kcza atbildē vismaz jaušamas rūpes pretstatā Reivenai, kas bez kavēšanās pagrieza muguru un atkal iegrima vados un serveros. "Tas ir nelikumīgi. Haku slepkavības atbalsta valdības visā pasaulē. No DDP nekur nav glābiņa."

"Ja vien tu neesi izcils," Reivena aizrādīja.

"Cik tad ir to izcilo?" Vraits uzstāja. "Tu pietiekami ātri atklāji, ko spēj, un tu varēji to apgūt un izmantot. Daudzi uzzināja par savām spējām tikai nāves kamerās."

"Bet valdība secināja, ka brivībā viņi būtu bīstami," Kezs atgādināja. "Reivcna izšaujas cauri serveriem kā nazis caur sviestu. Un ja nu ar to nodarbotos kāds tūkstotis ļaužu?"

"Tad valdība varētu izveidot daudz labākas datorsistēmas," Vraits iedomājās. "Reivena, vai tu spētu izveidot datoru, kurā pati ncticc iekšā?"

"Grūts jautājums," viņa domīgi noteica. "Es teiktu, ka doktora Kaldena laboratorijā ir viena no labākajām sistēmām. Taču, ja es ieņemtu to ēku, ari ar viņa datoriem būtu cauri. Varbūt tikai pa­ietu mazliet vairāk laika."

"Tad kāpēc valdība neizmanto Hakus, bet nogalina tos?" Vraits nesaprata. Kezam bija gatava atbilde.

"Jo tad tādiem cilvēkiem kā Reivenai piederētu milzīga vara," viņš teica. "Viņa varētu darīt ar Tīklu, ko vien vēlētos."

"Daudzi cilvēki labāk vēlas ievērot likumu, nevis to pārkāpt," Vraits nopietni sprieda. "Kāpēc lai Haki ar kaut ko atšķirtos?"

"Nezinu, vai tas izdotos," Kczs iebilda un pievērsās vadu murskulim. Vraits pieklusa. Viņš saprata, par ko domā Kczs. Ja vēl kāds līdzinātos Rcivenai, tas nekad nebūtu ar mieru ievērot noteikumus, kurus kāds cits uzspiež ar varu.

Viņi dzīvoja viesnīcā jau otro dienu, kad Reivcna atkal devās Tīklā. Viņa tcica Vraitam, ka informācijas vēl aizvien ir par maz, ka viņa pēdējo reizi DDP datu bāzē mēģinās atrast vēl kaut ko. Lai gan viņas apņēmība likās pietiekami cicša, Kczs pēkšņi jutās satraukts. Bija pienācis izšķirošs brīdis. Viņš vēroja, kā Reivena nozūd savā istabā — viņa vēl aizvien nevēlējās, lai kāds vēro viņas darbošanos. Vraits pavaicāja, cik daudz sprāgstvielu būs grupas rīcībā, un zēns automātiski nosauca Reivenas noteikto skaitli. Likās, pagāja gandrīz mūžība, līdz meitene atgriezās no istabas, kaut gan bija pagājušas tikai minūtes piecpadsmit.

Kad viņa pēkšņi atgriezās viesnīcas centrālajā telpā, viņas acis mirdzēja aizrautībā.

"Viņi ir nonākuši uz pēdām," viņa paziņoja.

"Kas?" Vraits pacēla galvu, bet Kczam aizrāvās elpa.

"DDP," Reivcna pastāstīja. "Viņi atklājuši Ali. Viņiem ir fails par Ali kā aizdomās turamo Haku."

"Vai tu to nevari izdzēst?" Vraits aši ievaicājās, un Kezs pārmeta sev, ka tas nav ienācis prātā ari viņam. Taču Reivena nelikās zinis par šo jautājumu.

"Tas neko nelīdzēs," viņa tcica. "Droši vien ir arī kādi pieraksti un papīri. Ja fails pazudīs no datu bāzes, viņu aizdomas apstip­rināsies, un viņi noteikti nolems viņu iznīcināt."

Vraits brīdi domāja, viņš izskatījās satraukts. Beidzot viņš paziņoja lēmumu.

"Mums viņa jābrīdina," viņš piedāvāja.

"Un jālūdz, lai viņa mums palīdz," Kezs ieteica — galu galā, Vraits justos pārsteigts, ja neviens to neteiktu. "Viņai vairs nav citas izejas."

"Kczam taisnība," Reivcna piekrita. "Mēs esam vienīgie, kas var viņu atbrīvot no DDP tvēriena, bet viņa ir arī mūsu vienīgā iespēja dabūt laukā Reičelu."

"Es piekrītu," Vraits pamāja. "Vai vari ar viņu sazināties, Rciven?"

"Es?" viņa saviebās. "Ali man neticēs. Viņa domās, ka vēlos viņu piespiest to darīt. Labāk būs, ja runāsi lu, Vrait."

"Labi," viņš piekrita. "Taču mums nevajadzētu tikties ar Ali šeit, Bclgrāvijā. Vai ir padomā kāda vieta, kur varētu ar viņu aprunāties?"

"Mēs varam piebraukt ar skimmeri," Reivena teica.

"Taču ne dzīvokļu rajonā," Vraits piebilda. "Pārāk bīstami."

"Varbūt Arkādē?" Kezs ierosināja. "Tur klaiņo visraibākais dīkdieņu bars, kādu vien esmu redzējis. Neviens neievēros, kā viņa iekāpj mūsu skimmeri."

"Pie muzeja?" Reivena sarauca pieri. "Tu sāc strādāt ar galvu, Kez!"

"Labi, pie muzeja būs labi," Vraits piekrita. "Rciven, paziņo Ali, ka mēs gribam viņu satikt šovakar astoņos."

Vakarpusē skimmeris piestāja pie apgaismes staba netālu no muzeja. Pilsētu ieskāva tumsa, ziemas krēsla iestājās jau agri, un visos Londonas līmeņos jau bija ieslēgta gaisma. Lejā, bandītu pasaulē, vakars bija bīstams laiks, taču Arkāde tika labi apsar­gāta, lai aizstāvētu cienījamās Belgrāvijas ģimenes.

Ali stāvēja uz tilta ietves netālu no atpūtas kompleksa un gai­dīja viņus. Reivena vadītāja krēslā apturēja skimmeri. Kā vien­mēr, viņai bija melns tērps, bet biezie, zīdainie mati beidzot bija saglausti un aizmugurē saņemti kopā gluži kā lietišķai sievietei. Kezs sēdēja blakus, Vrails gaidīja Ali aizmugurējā sēdeklī. Kad Ali tuvojās, Reivena atslēdza drošības sistēmu, un Vraits atvēra durvis. Ali iekāpa, aši aizvērdama durvis, lai neviens viņu neie­vērotu, un Reivena atgriezās satiksmes straumē, bet Vraits sāka runāt.