RAENŪNA LASITJĒ - HAKS

Kezs gozējās aukstajā ziemas saulē, aplūkojot pilsētu caur dubultstikla slāni, tas bija nepieciešams drošībai, ja gadījumā notiktu fiaiteru sadursme. Jau tagad gaisā mirdzēja sidrabainas šautras, uz darbu steidzās strādnieki, cenšoties apsteigt satiksmes straumi. Pār tiltiem lēnām plūda skimmeru drūzma, un Kczs ievēroja tikai dažus riteņbraucējus, kas ik pa brīdim iznira no satiksmes plūsmas un atkal pazuda tajā. Kājāmgājēji veica tikai nelielus attālumus — kājām pārvarēt sarežģīto arku un līmeņu sistēmu būtu pārāk grūti.

Kezs gandrīz iesnaudās, vērodams pilsētas mošanos, taču negaidīts sauciens viesistabā lika viņam satrūkties.

"Rciven, Kez! Mostieties, ātri!"

"Kas noticis?" Kezs apjautājās, iznākdams no guļamistabas, jau paspējis iedomāties, ka gaitenī parādījušies drošībnieki. Vraits sastindzis lūkojās holoekrānā, tad paskaidroja:

"Viņi savākuši Ali."

Samulsis reportieris kaut ko buldurēja par pēkšņo triecienu Bo­bam Tarelam, cita ziņu kanāla īpašniekam, tad ekrānā parādījās aina, ko nodēvēja par ekskluzīvu pārraidi no notikuma vietas. Tas bija Belgrāvijas komplekss. Reportieris pastāstīja, ka viņu grupa atradusies šeit, lai novērotu slavenības, kad atgadījies šis nepa­rastais notikums. Kezam aiz muguras noklaudzēja durvis, tur no savas guļamistabas izsteidzās Reivena, vēl aizvien miegainām acīm, ietinusies baltā palagā. Tikko ieraudzījusi ekrānu, viņa pilnīgi pamodās un nosēdās uz dīvāna, lai noskatītos jaunumus.

Pie Tarela dzīvokļa durvīm apstājās trīs policijas mašīnas, viens flaiters un skimmers ar drošībnieku uzlīmēm. Blakus nosēdās vēl viens, lielāks flaiters bez atpazīšanas zīmēm, no tā izlēca drošībnieku komanda. Balss aiz kadra paskaidroja, ka ieradusies DDP aģentu grupa, tad atvērās dzīvokļa durvis, un parādījās divi drošībnieki, vezdami līdzi apmulsušo Ali. Acīmredzot viņai bija pieticis laika saposties, un viņa nepretojās. Vienaldzīgi raudzīdamās sāņus, viņa ļāva sevi iesēdināt DDP flaitcrā. Bobs Tarcls grozījās pie durvīm, nikni pieprasīdams paskaidrojumus, bet drošībnieki rādīja viņam dokumentus, droši vien pavēli par arestu, pārējie aģenti salēca flaitcrā un aizcirta durvis. Kamera novērsās no žestikulējošā mediju magnāta un parādīja flaitera kopplānu. DDP negaidīja, kamēr Bobs Tarels aptvers notikušo. Flaiters sāka kustēties, kamera izsekoja, kā tas nozuda aiz debesskrāpjiem. Parādījās reportieris, kas centās tvert kādus nejauši sadzirdētu slepenu sarunu fragmentus un skaidrot, kādas sekas būs tam, ka Boba Tarela meita ir atmaskots Haks, taču šajā mirklī Vraits nogrieza skaņu un pievērsās pārējiem.

Kezs bija pārāk pārsteigts, lai pārdomātu savus vārdus. Izbrīnā iepletis acis, viņš izgrūda: "Kā gan DDP uzzināja, ka viņa ir Haks?" "Ko tu tcici?" Vraits pārjautāja, satverdams viņu aiz pleciem. Paraudzījies sāņus, Kezs ievēroja Reivenas nikno skatienu, taču bija jau par vēlu labot kļūdu.

"Es… cs…" viņš iesāka, kāpdamies atpakaļ, nobijies no Vraita pēkšņajām dusmām.

"Jūs man samelojāt, vai ne?" Vraits vaicāja, pagriezies uz Reivenas pusi. "Jūs abi."

"Jā," Reivena atzinās, nevairoties no brāļa niknā skatiena.

"Un kuram tas ienāca prātā?" Vraits vēlējas noskaidrot, un Kczs beidzot saņēma drosmi, lai atzītos:

"Man," viņš teica. "Plāns neizdotos bez Ali, un tu mums neļāvi viņu piespiest."

Vraits izskatījās tā, it kā viņam nekas nebūtu pretī noraut galvu Kezam par šo spožo ideju. Taču Reivenas balss viņu padarīja rāmu.

"Kāda tam vairs jēga, Vrait?" viņa vaicāja. "Mēs tikai patei­cām taisnību, pat neapjaušot, ka tā ir taisnība. DDP ieradās pēc Ali bez mūsu palīdzības. Mēs melojām, kad teicām, ka viņi zina par Ali, taču izrādījās, ka tā ir."

"Ko viņi darīs ar viņu?" Vraits jautāja, domādams par pašu galveno. "Vai tu zini, kur viņa tagad ir?"

Reivena aizvēra acis un koncentrējās, viņas seja kļuva bāla. Viņas rīcība nebija tāda kā parasti, kad viņa devās pastaigās pa datortīklu. Reivcna lika apziņai izplatīties visā pilsētā, meklējot signālu, ko spēja uztvert un saprast tikai viņa. Vraita klātbūtne mulsināja, arī viņa raidītājam bija tāds pats signāls. Viņa koncen­trējās, lai uzmeklētu Ali raidītāju citu elektronisko signālu ēterā. Pagāja lēna minūte, tad viņa atvēra acis.

"Viņi virzās laukā no Londonas," viņa paziņoja. "Brauc uz ziemeļiem."

"Vai viņu ved uz laboratoriju?" Vraits neatlaidās. "Vai arī uz likvidāciju?"

"Es domāju, ka uz laboratoriju," Reivena atbildēja. "Likvidā­ciju veic tepat, Londonā."

"Pārbaudi to," Vraits strupi pavēlēja. "Kļūdas mums nav vajadzīgas."

"Labi," Reivena neiebilda. Viņa piegāja pie sienas datora, joprojām ietinusies palagā, un ķērās pie klaviatūras. Vraits un Kezs gaidīja, šoreiz vairāk nekā piecas minūtes, līdz Reivenas skatienā atgriezās saprāts un viņa piecēlās no datora. "Tur ir labo­ratorija," viņa paziņoja. "Aģentiem lika nogādāt Ali pie doktora Kaldena, tāpat kā Reičelu."

"Vai tu vari ar viņu sazināties?" Vraits vaicāja. "Vai raidītājs darbojas?"

"Jā, darbojas," Reivena atbildēja. "Taču es nedrīkstu viņu tagad uzrunāt — ja DDP pārtvers pārraidi, mēs nonāksim ne mazākās briesmās kā Ali."

"Nu labi," Vraits drūmi pamāja. "Es gribu, lai tu visu laiku sazinātos ar Ali raidītāju. Pastāsti mums, kad atklāsi, kur atrodas laboratorija, taču nezaudē sakarus. Es gribu, lai tu ik mirkli zinātu, kas ar viņu notiek."

"Vrait, liecies mierā…" Reivcna iesāka, taču Vraits neļāva viņai turpināt.

"Negribu neko dzirdēt, Rcivcn," viņš nikni noteica. "Tu vēlē­jies panākt, lai DDP noķer Ali. Tagad tas noticis, un tev vajadzētu parūpēties, lai ar viņu nenotiek nekas slikts." Viņš palūkojās uz Kczu. "Bet tu palīdzi viņai — vismaz pacenties kļūt noderīgs."

Pateicis sakāmo, viņš devās uz ārdurvīm. "Salūkošu ko ēdamu."

7 »

"Labi, tas nu ir padarīts," Reivena izsmējīgi ierunājās, kad Vraits bija aizgājis. "Šķiet, nu viņš vairs nedomā par to, kāpēc to visu uzsācis. Galu galā, vai viņš grib izglābt Reičelu vai negrib?" Viņa paraustīja plecus un ķērās pie datora, bet Kezs sašļucis nosēdās aizmugurē un vēroja viņu.

Flaiters slīdēja starp debesskrāpjiem, pāri piepilsētai, laukā uz ziemeļiem. Ali nespēja noteikt, kur beidzas pilsēta un sākas ārpilsēta, jo visapkārt maģistrālei slējās rūpnīcu rajoni. Turklāt flaitera aizmugurējie logi bija aizklāti, lai viņa nespētu novērot, uz kurieni brauc.

Viņa bija iesēdināta metāliskā krēslā un piesieta. Divi DDP aģenti, sieviete un vīrietis, sēdēja viņai iepretī un acīmredzami nevēlējās runāties. Flaiters bija piekrauts ar aģentu aprīkojumu, bet aizmugurējo sēdekli no vadības sektora atdalīja biezs aiz- sargstikls.

Ali drebēja, ieķērusies krēslā. Viņa bija noliekusi galvu, neuz­drošinoties palūkoties uz DDP aģentiem. Taču vēl vairāk par bailēm viņu nomocīja kauns. Viņa bija ievērojusi reportieru grupu, kas filmēja viņas apkaunojumu, parādīja visai pasaulei, kā viņu izvelk no dzīvokļa, un bija skaidrs, ko nodomāja Zirkarda ar Kctlīnu, kad bija noskatījušās rīta ziņas. Visvairāk aizskāra tēva attieksme. Kad viņš sauca Ali, lai nāk laukā no istabas, viņa bija nodomājusi, ka tēvs uzzinājis par vakardienas gājienu uz Stralosa viesnīcu. Taču tur stāvēja picci vīri formastērpos, un viņa uzreiz saprata, kam viņi atnākuši pakaļ. Viņas tēvs bija lūkojies uz viņu ar bailēm un vilšanos. Viņu satrieca tieši šīs bailes. Tēvs vienmēr bija raudzījies viņā ar sapratni un prieku. Patiesībā viņa nemaz nebija tik prātīga, lai būtu pelnījusi šādu apbrīnu. Lai gan viņas atzīmes skolā bija viduvējas, tik un tā tēvs lepojās ar meitu. Ali nespēja iedomāties, ka tēvs var no viņas baidīties.