RAENŪNA LASITJĒ - HAKS

Gultā bezsamaņā gulēja bērns, kurš bija pieslēgts ierīcēm visapkārt gultai. Mutē un degunā — caurulītes, pie pieres un plaukstām — monitori. Bērnam nebija vairāk par sešiem, septiņiem gadiem. Ieejot istabā, lai aplūkotu viņu tuvāk, Ali jutās tā, it kā būtu iegājusi kapenēs, dažos Eiropas nostūros tādas vēl pastāvēja, nederīgas nc lauksaimniecībai, ne ražošanai. Zēns atgādināja dzīvu mironi, kurš guļ starp mēraparātiem gluži kā muša mehāniska zirnekļa tīklā.

Viņa izdzirdēja soļus aiz muguras, un istabā ienāca vēl kāds. Ali pagriezās un ieraudzīja Lusila dziļi iegrimušās acis.

"Lūk, kāpēc cs negribu, ka tu staigā apkārt," viņš ierunājās. "Vēl nē. To ir grūti pieņemt."

"Vai daudziem ir tik smagi?" Ali vaicāja.

"Dažiem," Lusils noteica. "Ne visiem klājas tik slikti." Tad viņš iekoda lūpā. "Bet citiem — vēl ļaunāk."

"Kas var būt vēl ļaunāk?" Ali izbīlī vaicāja un pēkšņi saprata, ka nevēlas to uzzināt.

"Mēs par to nerunājam," Lusils paskaidroja. Pat nepaskatījies uz zēnu gultā, viņš devās gaitenī. Ali sekoja viņam un brīdi pagaidīja, kamēr viņš aiztaisa durvis.

"Kā viņu sauc?" viņa ievaicājās.

"īsti nezinu," Lusils sarāvās. "Kāda tam nozīme? Džeks vai Džcsijs, kaut kas tamlīdzīgs. Viņš naktīs raudāja un slapināja gultā. Un vienmēr uzdeva jautājumus."

"Vai tev viss vienalga?" Ali neticīgi jautāja un jutās gluži kā Vraits.

"Es nezinu," Lusils cieši ieskatījās viņas acīs. "Vai ir nepareizi priecāties, ka tas nenotiek ar tevi?"

"Kas zina," Ali brīdi pārdomāja to, atspiedusies pret gaiteņa sienu.

"Šķiet, es jūtos tāpat. Bet… man ir kāds draugs, pieņemsim, ka draugs, kurš apgalvoja, ka Haki nepalīdz cits citam, jo tie, kam pietiek prāta paglābties no DDP, nevar palīdzēt tiem, ko noķer. Es par to dusmojos uz viņu, jo viņa domāja tikai par sevi."

"Viņa arī bija Haks?" Lusils pusčukstus vaicāja, paraudzī- damics apkārt, vai viņus nenoklausās.

"Jā," nočukstēja Ali, bažīdamās par to, vai Reivena pašlaik klausās un ko viņa teiks vēlāk, ja būs dzirdējusi.

"Un viņu nenoķēra?" Lusils vaicāja vēl klusāk, ja vien tas bija iespējams.

"Nē, nenoķēra," Ali atbildēja.

"Tad varbūt viņai ir tiesības tā domāt," Lusils noteica. "Mani noķēra. Es būtu tik egoistisks, cik vien var būt, ja tas spētu mani paglābt."

Ali klusēja, bet pie sevis nosprieda, ka nespēs atstāt laborato­riju viena pati ari tad, ja neatradīs Reičelu. Viņa bija redzējusi divus bēdubrāļus un jutās vainīga, jau iedomājoties vien, ka nāksies viņus pamest nelaimē. Ali saprata Vraita vārdus par šo eksperimentu nežēlību; ar dažām stundām laboratorijā pielika, lai pārliecinātos, ka viņam ir laisnība. Bet doma par Reičelu atgādi­nāja viņai par uzdevumu, kas vēl jāizpilda.

Kad Ali atgādināja Lusilam, ka vēlas kādu atrast, viņš labprāt piekrita palīdzēt.

"Te taču tāpat nav ko darit," viņš atgādināja. "Nav ko lasīt, nav ko skatīties. Mums nav holovīzijas, un nedod dievs mums ieraudzīt kādu datoru."

"Vai tu zini, kur šeit ir datorccntrs?" Ali vaicāja, cik nevainīgi vien prata.

"Gan jau jābūt," Lusils atbildēja, izbrīnīts par šo jautājumu. "Taču mums to neredzēt kā savas ausis."

"Droši vien," Ali piekrita. Vērojot gaiteni, viņa jutās nedroši. "Cik šeit ir cilvēku?" "Simtiem," Lusils atbildēja un piebilda: "Taču daudzi mirst, un visu laiku pieved jaunus Hakus. Tie visi ir vēl bērni."

"Un visi ir Haki?" Ali taujāja, atminēdamās Reivenas viedokli, ka DDP neko nesaprot. "Patiešām Haki?"

"Šķiet, ka jā," Lusils teica. "Cik man zināms, neviens vēl nav izkļuvis laukā no šejienes."

Kad Vraits atgriezās viesnīcā, Kezs iesaiņoja elektroniskās ierīces.

"Ar ko lu nodarbojies?" Vraits, pavēris durvis, vaicāja. "Kur ir Reivena?"

"Viņa sarunājās ar Ali," Kezs atbildēja, cenšoties neaizkaitināt Vraitu. "Viņa domā, ka ir laiks doties tuvāk laboratorijai, jo Ali grib, lai esam gatavi tur ielauzties, ja viņai draud briesmas."

"Neticu, ka Reivcna par to uztrauktos," Vraits izsmējīgi teica. "Diez vai ari tu, ja tā padomā."

"Es negribu, ka ar Ali notiktu kas slikts," Kczs atbildēja, uzmanīgi iesaiņodams paštaisītos spridzekļus.

"Kāds pārsteigums," Vrails nīgri noteica, un Kezs sadusmojās. Viņš nosprieda, ka Vrails izturas negodīgi, jo sevišķi, ja atceras, ka Kczs samelojās tāpēc, lai glābtu māsu.

"Kāpēc tu brīnies?" viņš vaicāja. "Tu teici Rcivcnai, ka nekad neesi saslapis blēdīgāku zēnu, kāpēc brīnies, ka cs lev sameloju?"

Vraits ieskatījās Kezam acīs.

"Varbūt tāpēc, ka vēlējos tev uzticēties," viņš teica. "Es gluži dabiski turu aizdomās Reivenu, ka tas ir viņas pirksts, jo nekad īsti neizprotu viņas rīcību. Taču man šķita, ka es saprotu tevi."

"Vai tāpēc, ka nav īpaši daudz, ko saprast?" Kezs taujāja.

"Tāpēc, ka tu nemaz tik ļoti neatšķiries no bandītiem Dcnvcrā, kurus es pazinu," Vraits pateica. Viņš bridi vēroja Ķezu. "Es varu tikai minēt, kāpēc tu meloji, Kez, un šoreiz es aizmirsīšu par to.

Taču nākamreiz vairs nē. Man vajag kādam uzticēties, un mūsu komanda ir tik savdabīga, ka tam jābūt tev."

"Vai tas nozīmē, ka mūsu komanda paliks kopā ilgāk?" Kczs vaicāja, prātodams, kā šāds lēmums varētu ietekmēt viņu.

"Varbūt, ja vien mums izdodas atbrīvot Ali un Reičelu no laboratorijas."

"Labi," Kczs nolēma. "Tu vari man uzticēties."

Vraits pamāja, kaut gan vēl aizvien šaubījās, vai ticēt Kcza solījumam. Viņš sāka saiņot savus ieročus, nelikdamies nc zinis par Reivenas lāzerdiskiem. Tagad Ali jau atradās laboratorijā, un operācija bija kļuvusi pārāk nopietna, lai rūpētos par māsas ekscentrisko gaumi.

Viņš vēl nebija pabeidzis, kad Reivcna iznāca no savas istabas un grasījās iziet laukā. Viņa izskatījās gandrīz tāpat kā tad, kad pirmoreiz ieradās Londonas graustos. Tikai jakas vietā viņai bija nesen iegādātais garais mētelis, kura kabatās viņa sabāza pašus mazākos un sarežģītākos elektroniskos instrumentus.

"Grāfienei transports un kaujinieki ir gatavībā," viņa tcica Vraitam. "Mums jāsarūpē kāds ierocis ari Kczam."

"Vai proti šaut?" Vrails vaicāja zēnam, un Kczs satrūkās.

"Man labāk patīk nazis."

"Pārāk riskanti," Reivena leica, kā atbalsojot Vraita domas. "Tu neliksi tik tuvu, lai paspētu to izmantot."

"Es tev ierādīšu, kā rīkoties ar lāzcrpistoli," Vraits tcica. "Tā uzlādējas automātiski, un šāviens dedzina, nevis sprāgst."

"Vai tev arī tāda būs?" Kezs vaicāja gangsterim, un Reivcna pasmīnēja.

"Mēdz uzskatīt, ka šāds jautājums gangsterim ir nepieklājīgs," viņa paskaidroja.

"Ja jau mēs ejam kopā, labāk, lai visi zina, kādi katram ir iero­či," Vraits aizrādīja. "Man ari ir lāzerpistole, taču, lai ielauztos laboratorijā, vajadzēs kaut ko lielāku. Es kaut ko sadabūšu no Grāfienes, bet lāzcrpistoli atdošu tev."

"Bet Reivenai?" Kezs ziņkārīgi vaicāja, pašķielēdams uz piestūķētajām mēteļa kabatām.

"Uzmini nu," viņa attrauca, pašķielēdama uz Vraitu. Ari Kczs vaicājoši pievērsās Vraitam.

"Es nezinu, vai viņai ir kāds ierocis," viņš teica. "Vai tev kaut ko vajadzēs no Grāfienes, Reivcn?"

"Ja vajadzēs, cs pati tikšu galā," viņa atteica. "Nebēdājies, Vrait, cs varu sevi aizsargāt. Ne jau pirmo reizi piedalos šādās operācijās." Viņa viegli pasmaidīja, taču neko nepaskaidroja, un Vraits ar Kczu neuzdrošinājās jautāt.

Viņi atstāja viesnīcu pusstundu pēc Vraita ierašanās, skimmeri tika sakrauts viss, kas nepieciešams laboratorijas ieņemšanai. Reivcna nokārtoja rēķinus ar Stratosa viesnīcu, izlietojot vienu no apjomīgajiem kredītiem, ko bija izspiedusi no elektroniskās bankas. Viņa parūpējās, lai disku kolekciju iepako un līdz ar svei­cieniem no AdAslras nosūta Bobam Tarclam. Vraits nevēlējās tos stiept līdzi, un Reivcna, kopš pasākums vairs nenomāca ar garlaicību, varēja iztikt bez dārdošajiem rokmūzikas dccibclicm.