RAENŪNA LASITJĒ - HAKS

Tomēr dažus diskus viņa paglabāja, un, kad skimmeris sakustējās lejup pa pilsētas līmeņiem, salonu satricināja sulīgs bigbīts. Reivena brauca ātri, atgādinot Kezam trakulīgo lidojumu, kad viņa pārņēma nozagtā flaitera vadību. Vraits sēdēja, drūmi klusēdams, vēlreiz un vēlreiz pārdomādams rīcības plānu. Viņš ārkārtīgi asi apzinājās, ka Ali pašlaik atrodas Kaldena laborato­rijā, un viņa pienākums ir meiteni atbrīvot. Viņa dēļ jau bija gājuši bojā pārāk daudz cilvēku, lai māsas glābšanas vārdā ziedotu Ali.

Rcičclas meklēšana sāka biedēt Ali. Viņai bija skaidrs, ka ikviens, kurš aizvadījis laboratorijā vairāk nekā gadu, vairs nav īsti vesels. Ka daži no eksperimentiem ir drausmīgi. Lusilam patiesībā bija paveicies. DDP zinātnieki netaupīja izdomu, lai izgudrotu jaunas ciešanas mazajiem Hakiem, kurus piegādāja laboratorijai. Ali stāvā vien stiepās nebeidzamu gaiteņu tīkls ar palātām, un kas zina, cik liela patiesībā ir šī laboratorija.

Ali nebija atradusi Reičelu, un jebkāda metodiska meklēšana bija sarežģīta. Viņa uzdrošinājās iziet no istabas, kad pārējie bija aizņemti ar pirmo no abām dienas maltītēm, kuru pasniedza rīta pusē. Taču drīz vien pēc tam klusie gaiteņi pārvērtās. Jaunākie bērneļi bija neprātīgi kustīgi un nekārtīgi, viņi joņoja pa gaite­ņiem un klupa virsū katram, kas pagadījās ccļā. Daži vecākie nemaz nevēlējās runāt ar Lusilu, kur nu vēl ar Ali, un daudzi pat nespēja parunāt. Nācās virzīties uz priekšu pamazām, un Ali jutās ļoti pateicīga Lusilam, ka viņš piekritis palīdzēt, jo lielais vai­rums Haku bija aizdomu pilni. Viņas biedrs to skaidroja kā skaudību, ka ar Ali vēl pagaidām nav veikts kāds zinātnisks neprāts. Savukārt Lusila saskrāpētās rokas un grīļīgā gaita tika uztvertas gluži kā goda zīmes visās palātās, un Ali noskaidroja, ka viņš tc atrodas ilgāk nekā pārējie.

"Divarpus gadus," viņš domīgi noteica. "Domāju, ka mana imūnsistēma ir pilnībā pielāgojusies viņu zālītēm. Daudzi citi pēc injekcijām nomira."

"Ja tu esi dzīvojis šeit tik ilgi, tev vajadzēja ievērot, kad atveda Reičelu," Ali teica, un Lusils nopūtās.

"Es neredzēju visus," viņš teica. "Tikai nesen es sāku apciemot jauniņos, un ne vienmēr zināju, ka kāds ievests. Turklāt šeit varbūt ir vēl vairāki stāvi. Tici man, Ali, ja es pazītu tavu draugu, es tev visu izstāstītu."

"Es zinu," Ali noteica, pilnībā uzticēdamās zēnam. Lusils viņai palīdzēja, cik spēja. Tā kā gaiteņu pārmeklēšana nebija iespē­jama, viņš veda Ali uz sarunām ar citiem Hakiem, kas varēja būt dzirdējuši par Reičelu. Viens no viņiem, Tomass, iesākumā īpaši nepriecājās par Ali klātbūtni.

"Ko tu gribi?" viņš drūmi vaicāja, kad Lusils pieklauvēja pie durvīm. Tomass bija plecīgs tīnis Ali vecumā un atgādināja cīkstoni. Viņš nccčlās kājās, lai sasveicinātos, aizdomīgi vēro­dams viņus no gultas. Viņa būdīgo, muskuļoto augumu klāja tādas kā bruņas ap rokām un kājām. Smalka, spīdīga metāla loksnes ieskāva potītes un locītavas, vēl divas bija ap krūtīm un kaklu. Viņš izskatījās kā metālā iesaiņots robots. Tomass ievē­roja, ka Ali pēta viņu un saniknojās.

"Ko tu blenz?" viņš iesaucās un pietrūkās kājās. Viņa kustības bija smagas, pie kājām piestiprinātās mehāniskās iekārtas klusi dūca.

"Nomierinies, Tom," Lusils mierināja. "Ali ir tikko atvesta. Viņa cenšas atrast savu draugu, mazu meiteni." Viņš runāja ātri, it kā vēlēdamies aizkavēt pēkšņu uzbrukumu, un negantā grimase no Tomasa sejas pamazām izzuda.

"Neskaties uz mani," viņš lūdza Ali, kas piesarka un mazliet pakāpās aiz Lusila muguras.

"Piedod," viņa neveikli nomurmināja.

"Tikai saturies, kad viņi ķersies klāt tev pašai," Tomass skarbi ierunājās. "Tad tu nebūsi tik lecīga." Viņš sažņaudza metāla lokšņu ieskauto plaukstu dūrē, un elektronikas dūkoņa pastip­rinājās. "Kā es ienīstu šo skaņu," viņš nikni iesaucās. "Naktī cs cenšos gulēt mierīgi, lai to nedzirdētu. Viņi izdomājuši šo dūkoņu, lai cs vairs nevēlētos kustēties, taču, kad viņi ierodas uz pārbaudēm, man jākustas. Viņi ieved mani liftā vai liek staigāt pa istabu, bet paši vēro. Vai tu spēj iedomāties, kā tas ir?"

"Man ļoti žēl," Ali atkārtoja, taču nespēja remdēt rūgtumu, kas plūda no Tomasa.

"Es skolā spēlēju basketbolu," viņš pastāstīja. "Gribēju kļūt par profesionāli. Lielu cerību man vairs nav, vai nc?"

"Es gribēju kļūt par zinātnieku," Lusils noteica pie sevis, un Ali satrūkās.

"Es gribēju kļūt par holovīzijas režisori," viņa atzinās, nodo­mādama, ka tam nebūs lemts piepildīties pat tad, ja viņai izdosies izkļūt no laboratorijas.

Viņi stāvēja, rāmi lūkodamies cits citā. Tomass ierunājās pirmais.

"Par ko jūs gribējāt runāties?" viņš vaicāja Lusilam.

"Ak," Lusils pamazām atguvās. "Ali meklē savu draudzeni — meiteni vārdā Reičela. Viņu pirms apmēram pusotra gada notvēra DDP. Mēs cerējām, ka tu varbūt atcerēsies kādu, kas šajā laikā ievests laboratorijā."

"Kā viņa izskatās?" Toms vaicāja, un Ali centās atveidot vārdos attēlu, ko bija parādījis Vraits.

"Tumši brūni, īsi mali, brūnas acis, gaišbrūna āda, plats smaids," viņa skaitīja.

"Ja viņu atveda uz šejieni, viņa nesmaidīja ilgi," Toms novilka un paraustīja plecus. "Nē, cs viņu ncatccros. Vai tas nebija lajā laikā, kad viņi veica eksperimentus ar atmiņu?" Viņš vairāk runāja ar Lusilu nekā ar Ali, un Lusils sadrūma.

"Tā varētu būt," viņš teica. "Man ari bieži viss jūk."

"Kas tic par atmiņas eksperimentiem?" Ali bažīgi vaicāja.

"Tie vilkās kādus divus mēnešus," Toms pastāstīja. "Tos atcēla, jo gandrīz visi, kas tajos piedalījās, mira." Ali nobāla, un Lusils brīdinoši paskatījās uz Tomasu, turpinādams stāstu viņa vietā.

"Viņi pieslēdza bērnu grupu datu bāzei," viņš leica, "pieslēdza ar elektrodiem, un viņi nespēja paši atslēgties, bet informācija plūda divdesmit četras stundas no vietas." Viņš mirkli aizdomā­jās. "Pasākuma mērķis bija izpētīt, cik daudz no iegūtās informā­cijas Haks spēj atcerēties, jo daudziem no mums ir digitālā

atmina." »

"Un kas notika?" Ali ievaicājās, kad atguva balsi.

"Baidos, ka daudzi patiešām nomira," Lusils atzina daudz maigākā balsī nekā Toms. "Taču divi Iris vēl aizvien ir tepat — kāds no viņiem varētu pastāstīt, vai Reičela piedalījās projektā."

"Nemāni sevi," Toms iebilda, mazliet paceldams balsi, lai pārkliegtu ierīces, kas, viņam ccļotics sēdus, iedūcās vēl skaļāk. "Neviens no tiem graustiem tev neko nestāstīs."

"Kāpēc nē?" Ali vaicāja. Lusils centās uz viņu neskatīties, tāpēc viņa pievērsās Tomam.

"Viņiem vairs nav smadzeņu," viņš noteica. "Estere sēž savā istabā un rotaļājas ar ēdienu, Mihails ierakts vēl lielākā dzelžu kaudzē nekā es, bet Atriebēja ir piesieta pie gultas, jo citādi cenšas izdurt pati sev acis." Viņš pieklusa un vēroja, kā Ali ietekmējis viņa teiktais. Redzētais viņam patika, un viņš turpinā­ja: "Neviens no viņiem tev neko neteiks, jo viņi neuztver, kas apkārt notiek, un, ja uztver, tad neatceras, kas noticis vakar, kur nu vēl kaut kādu meiteni, kas varbūt šeit vispār nekad nav bijusi."

"Piedod, Ali," Lusils maigi noteica. "Tomam taisnība. Ja Reičela piedalījās šajos eksperimentos, viņai būtu paveicies, ja viņa būtu mirusi."

8

Kczs jutās tā, it kā būtu to jau piedzīvojis, kad skimmeris slīdēja gar pēdējo tiltu un piestāja pie taciņas, kas veda uz Grāfienes štābu, no kura viņa vadīja savas operācijas, tirgoja informāciju un ieročus. Kczs jau grasījās atsprādzēt drošības jostu, kad Vraits ierunājās.