RAENŪNA LASITJĒ - HAKS

"Pagaidi," viņš tcica. "Kādam jāpaliek šeit un jāsargā skim­meris. Mums tas vēl noderēs."

"Labi," Kczs tcica, cenšoties nedomāt par to, kas nolika

*

iepriekšējā reizē, kad viņš pieskatīja Vraita transportu. "Bet ko man darīt, ja kāds cenšas to nolaupīt?"

"Iztiec bez kaujas," Reivcna pamācīja. "Tik un tā viņi nespēs attaisīt durvis." Viņa piecēlās no vadītāja krēsla, un Vraits viņai sekoja. Sēžot skimmera priekšējā sēdeklī, Kczs jutās viens un pamests. Taču, pirms biedri nozuda skatienam, Reivcna atskatījās un pamāja. Vraits neatskatījās, un tā tikpat labi varēja būt uzticības pazīme.

Šoreiz Vraits nesatraucās, tuvojoties namam. Kad viņš devās iekšā, izskatījās, ka šeit nekas nav mainījies. Tomēr pie kāpņu durvīm agrāko divu sargu vietā stāvēja tikai viens, kāda sieviete.

"Vārds un nolūks," viņa prasīja, kaut gan jau pazina Vraitu.

"Vraits un Reivcna," viņš atbildēja, raudzīdamies holokomā ekrānā netālu no sarga. "Grāfienei par manu apmeklējumu jau zināms." "Vari doties augšā," no paneļa atskanēja balss. "Ieročus atstāj turpat."

"Labi," Vraits piekrita, uzskatāmi nolikdams lāzcrpistoli un vienu no nažiem. Sargs tos paņēma un jautājoši palūkojās uz Rcivcnu.

"Nē," Reivena noteica, un sieviete pie durvim sažņaudza šauteni ciešāk rokās.

"Vai tev ir iemesls pretoties ierastajai kārtībai?" Grāfiene apjautājās no holokomā, kaut gan ekrāns vēl aizvien palika tumšs.

"Tikai piesardzība," Reivena paskaidroja. "Ja man jāatdod ieroči, cs labāk palieku lejā."

"Dažkārt cs pieļauju atkāpes no likuma," Grāfiene sausi no­teica, "un cs vēlos spert soli pretī. Taču, ja sāksies nepatikšanas, lu pat nepaspēsi uzzināt, kas noticis."

"Noskcnēts," Reivena pārņēma pazemes dialektu.

"Uz priekšu," sardze tcica, drūmi noraugoties Rcivcnā un pasperot soli sāņus, lai palaistu viņus garām.

Vraitu interesēja, kā māsa izturēsies māņu kāpnēs ar daudza­jiem spoguļiem, un ievēroja, ka arī viņa nepatikā saviebjas. Reivena kāpa augšup tikpat uzmanīgi un lēni kā Vraits, nedaudz grīļodamās, lai noturētu līdzsvaru atspulgu juceklī.

"Efektīvi, vai nc?" viņš ierunājās, un viņa pašķielēja uz brāli.

"Narcisistc," viņa norūca. "Man gribētos zināt, kas aiz tā slēpjas. Aiz šiem spoguļiem varētu būt kustību sensori, monitori, raidītāji, varbūt pat daži spridzekļi." Viņas vēsais smaids atspo­guļojās uz visām pusēm. "Šķiet, tu esi atradis spējīgu palīgu."

"Es ceru," Vraits noteica, kad viņi uzkāpa augšā un spoguļ- siena pavērās.

Grāfiene jau gaidīja, ar interesi vērodama viņu ierašanos. Rei­venas tumšās acis zibenīgi pārskrēja monitoru un serveru grēdai, kas piepildīja telpu, tad pievērsās vadonei tādā tiešumā, kas bieži vien lika cilvēkiem justies neērti. Grāfiene mierīgi izturēja viņas skatienu.

"Tu laikam esi speciāliste, varbūt hakers, ja tā novērtēji manu aizsardzību," viņa iesāka. "Vai tāpēc tu neatdevi ieročus?"

"Labs minējums," Reivcna attrauca un pasmīnēja. "Es nekožu."

"Man nepatīk pārgudri ieroči," Grāfiene it kā starp citu aizrā­dīja. "Tie vienmēr pieviļ mirklī, kad ir patiešām nepieciešami. Tāpēc uzskatu par sliktu ieradumu niekoties ar tādiem."

"Es neniekojos," Reivcna aizvainota noteica. Grāfiene atmai- ga, bet Reivcna piemiedza acis nepatikā par to, kā ar viņu apietas.

"Tavs transports ir gatavs, Vrait," Grāfiene vienā mierā turpi­nāja. "Tas jau atgādāts uz šejieni. Man ir arī kaujinieki, taču paliek jautājums, kurp tu viņus gribi vest. Vispirms tu teici, ka meklē savas māsas audžuvecākus un apgalvoji, ka neplāno uzbrukumu. Es atradu Holisus, bet tu iegādājies smago artilēriju un tagad gribi ari palīgus. Diez vai Holisu dzīvoklim tev vaja­dzētu tik pamatīgus šaujamos."

"Rcičclas nebija dzīvoklī," Vrails piesardzīgi atzinās, paturē­dams acīs Rcivcnu. "Gribu viņu izglābt no vietas, kur viņa atrodas pašlaik."

"Un kur tas būtu?" Grāfiene gaidīja, un pēc viņas stājas varēja noprast, ka tālākais darījums nebūs iespējams bez skaidras atbildes.

"Tā ir DDP laboratorija," pēkšņi ierunājās Reivena.

"Tad jau viņa ir Haks," Grāfiene secināja.

"Tā laikam ir," Reivena piekrita, acīmredzami nevēloties ieslīgt garākā sarunā.

"Bet tu pati?" Grāfiene vaicāja. "Pirmoreiz liekoties, tavs brālis tcica, ka tu esot hakers. Varbūt tu ari esi Haks?"

"Ja es būtu, nez vai cs to atzītu," Reivena aizrādīja.

"Es saprotu," Grāfiene piekrita. "Manam biznesam nenāktu par labu, ja klienti nespētu uzticēt man noslēpumus." Viņa sagaidīja, kad Reivena pamāj ar galvu, un tad turpināja. "Tomēr notikumu attīstība rāda, ka jūsu pasākums ir ārkārtīgi slepens. Tas nozīmē augstāku ccnu, un pat tad cs nevaru garantēt, ka mani vīri piekritīs palīdzēt. Ne visi mani palīgi līksmos par uzbrukumu DDP iestādei, lai glābtu Haku."

Ali gulēja cietajā slimnīcas gultā un centās domāt. Atvadīju­sies no Lusila, viņa mēģināja saprast, ko tagad iesākt un kā Rcičclas nāve varētu ietekmēt grupu. Taču prāts apmulsa no iespējām un idejām, un cellei līdzīgajā palātā nebija viegli saņemties. Iedomās viņa redzēja visus sakropļotos bērnus aiz sienām gan šajā gaitenī, gan citos slāva gaiteņos un visus pārējos, kas jebkad ienākuši laboratorijā, lai vai uz cik mazu laiciņu.

Uz nelielā galdiņa stāvēja paplāte ar atlikumu no ēdiena, ko atnesa vēlā pēcpusdienā. Divi aģenti formastērpos stūma ratiņus pa gaiteni, saucot bērniem, lai saņem paplātes. Viņiem sekoja zinātnieks, kurš pārlūkoja barības caurules tiem, kas nespēja piccclties no gultas. Ali paklausīgi paņēma savu paplāti, tomēr spēja norīt tikai dažus kumosus negaršīgās masas, ko šeit pasniedza kā pārtiku.

Viņa nopūtās un piecēlās kājās. Pašai uz savu roku neko izdo­māt neizdosies. Uzmanīgi uz pirkstgaliem viņa devās pie durvīm. Ārpusē neviena nebija. Viņa aizvēra durvis, no visas sirds vēlo­ties, kaut šeit būtu kāds aizkars, ar ko aizklāt durvju stiklu, un atgriezās gultā. Šoreiz viņa apgūlās uz vēdera, lai neviens nespētu saskatīt viņas seju. Tad, cerībā, ka tas palīdzēs, viņa nočukstēja:

"Rciven?"

Atbildes nebija. Ali juta, ka tūlīt sāks raudāt. Savilkusi rokas dūrēs tā, ka nagi iegriezās delnās, lai sāpes mazinātu izmisumu, viņa mēģināja vēlreiz. Gluži kā lūgšana, viņa nodomāja, jau histēriski piesaucot Reivenas vārdu. Saukt kādu, kurš varbūt nemaz tevī neklausās.

"Reivcn, vai lu mani dzirdi?" Ali jau zuda cerības. "Reiven, ja tu lur esi, lūdzu, atbildi… lūdzu…"

"Es tevi dzirdu. Kas noticis?" atskanēja skarba balss, un Ali gandrīz pamira no atvieglojuma.

"Man vajag ar tevi parunāt," viņa žigli teica. "Tc daudz kas notiek."

"Esmu šeit," Reivcna tcica, "un nenotiek nekas tāds, kas prasītu manu iejaukšanos. Kāpēc tu pēkšņi gribi runāties?"

"Tc ir baismīgi," Ali tcica, taču dīvainā kārtā Reivenas mazliet izsmējīgā balss viņu nomierināja. Tas bija pierādījums, ka ārpus laboratorijas pastāv pasaule un ka viņa spēj ar to sazināties.

"Ko tas nozīmē— briesmīgi?' Reivena lēnām jautāja.

"Zinātnieki veic ar cilvēkiem šaušalīgus eksperimentus," Ali pastāstīja. "Kādam zēnam sabeigti visi nervi. Viņš var kustēties, tikai nosūtot elektroniskos signālus iekārtām, kas piestiprinātas viņa ķermenim, bet Lusilam visu laiku špricē kaut kādas vielas, cenšoties nomākt smadzenēs tos sektorus, kuru dēļ viņš ir Haks, un…"

"Nomierinies, Ali," Reivcna pēkšņi pārtrauca. "Tev ir histērija. Saņemies."