RAENŪNA LASITJĒ - HAKS

"Vai tu par mani?"

"Rciven!" Ali iesaucās. "Tu mani dzirdi?"

"Tam jau šis raidītājs domāts," Reivena atgādināja, un Haka balss dārdēja Ali galvā. "Raidītājs liecina, ka tu esi viena, un istabā nav novērošanas ierīču."

"Vai lu dzirdēji manu sarunu ar Lusilu?" Ali vaicāja.

"Raidītājs uztver jebkuru troksnīti desmit metru rādiusā."

"Tad tu dzirdēji, ko viņš tcica par Reičelu," Ali tcica. "Varbūt viņas te nemaz nav."

"Es taču neesmu stulba," Reivena nikni nopurpināja. "Es vienmēr esmu rēķinājusies ar iespēju, ka Reičela varbūt jau ir mirusi. Taču tev jāsatiek vēl kāds un tas jānoskaidro." Pēc īsa klusuma brīža, kad Ali jau nosprieda, ka Reivcna atslēgusics, meitenes balss atskanēja atkal. "Vai viss kārtībā?"

"Es neticu, ka tu par mani parūpēsies," Ali paziņoja. Iestājās ilgāks klusumus. Šoreiz Ali zināja, ka Reivcna joprojām klausās, un gaidīja atbildi, domādama, ko dzirdēs šoreiz. Taču atbilde viņu pārsteidza nesagatavotu.

"Man nepatīk skaņas šajā laboratorijā," Reivena ierunājās. "Man negribētos būt tavā vietā."

"Es baidos," Ali atzina, Reivenas līdzjūtīgais tonis bija viņu atbruņojis.

"Es visu laiku tevi uzmanīšu," Reivena teica un ironiski piebilda: "Nezinu gan, vai tevi tas spēs mierināt."

"Ja kaut kas notiek… ja viņi sāk eksperimentus ar mani," Ali klusām tcica, "vai tu mani dabūsi laukā?"

Viņa izmisīgi gaidīja atbildi, baidīdamās, ka paprasījusi pārāk daudz un neīstajā brīdī. Rcivcnai nepiemita brāļa godīgums, un, lai gan viņš vadīja grupu, grupas galvenais spēks bija Reivena. Viņai bija nepieciešama Reivenas palīdzība. Viņa necerēja, ka iepatiksies Rcivenai. Tomēr Reivena neizlikās, kad tcica, ka laboratorijas skaņas nav patīkamas.

"Es teikšu Vraitam, ka mums jābūt gatavībā," viņa beidzot noteica. "Katram gadījumam."

Kczs izskatījās pārsteigts, kad viņa atgriezās no Tīkla. Viņa bija runājusi nelielā mikrofonā >pārāk klusu, lai viņš varētu noklausīties. Taču tagad viņa piecēlās no krēsla un izstaipīja sāpošos muskuļus. Viņa vēl aizvien valkāja maisveidīgu pelēku svīteri, siltas bikses un biezas zeķes, no kurām nešķīrās pat miegā; sega bija izklāta uz grīdas tieši pie datora. Kezs bija izlīdis no gultas un saģērbies, bet Reivcna aizvadīja pie datora vēl trīs stundas un paziņoja, ka Ali ir atvesta uz laboratoriju.

Nu viņa izstiepa notirpušās kājas un ievingrināja pirkstus.

"Vai Vraits jau atgriezies?" viņa vaicāja.

"Viņš jau bija pirms kādas stundas," Kczs atbildēja, sapraz­dams, ka Reivena, koncentrējoties uz datoru, pavisam piemirsusi brāli. Vraits gan nebija viņiem neko īpašu teicis. "Taču viņš gandriz tūlīt aizgāja atkal."

"Saprotu," Reivena tcica un atkal izstaipījās. "Ak, Dievs, man jāiet dušā."

"Vraits negribēja, ka tu ej prom no datora," Kczs atgādināja.

"Es uzturu sakarus tik un tā," Reivena paskaidroja. "Bez Tīkla, protams, ir grūtāk, taču iespējams." Viņa paberzēja plecus un pavīpsnāja. "Es jūtos šausmīgi," viņa piebilda un atskatījās uz Kczu. "Un tu neizskaties labāks."

"Vraits ir ļoti nikns," zēns ierunājās, raudzīdamies grīdā.

"Viņš to pārdzīvos — nomierinies," Reivena ieteica. "Es runāju ar Ali," viņa piebilda.

"Vai viņa jūtas labi?" Kezs vaicāja.

"Tā rādās," Reivena sarauca degunu. "Taču viņa grib uzzināt, vai mēs viņu izglābsim no turienes, ja vajadzēs. Mums būs jādodas tālāk. Kad Vraits atgriežas, saki, lai gatavojas. Piezvanī­šu Grāfienei, lai mūsu transports būtu jau sagatavots."

"Kāpēc tu nevarētu pastāstīt Vraitam?" Kczs iebilda, jo negribēja runāt ar viņas brāli, kamēr viņš ir tādā omā.

"Tāpēc, ka es iešu dušā," Reivcna noskaldīja un izgāja no istabas.

Zinātnieki ieradās drīz vien pēc tam, kad Ali beidza sarunāties ar Rcivcnu. Abiem Hakiem nebija daudz sakāmā, īsā saruna šķita nomācoša abām. Tomēr Ali bija patīkami apzināties, ka Reivcna viņu var klausīties ar raidītāja palīdzību, kaut gan tas nebija liels glābiņš, sastopot reālus zinātniekus.

Patiesībā pārbaudes daudz neatšķīrās no tām, ko veica ģimenes ārsts, šīs gan bija nedaudz plašākas. Viņu pārbaudīja kāda neiz­skatīgā, baltā halātā tērpta sieviete, kuras seju aizklāja balts pārsējs, bet rokas sedza plāni, caurspīdīgi cimdi. Otra sieviete pierakstīja rezultātus. Acīmredzot DDP uzskatīja par pārāk lielu risku ļaut Hakam piekļūt pie datora. Divi aģenti stāvēja gaitenī un gaidīja, kad pārbaude beigsies. Apmēram pēc stundas zināt­niecēm bija nepieciešamie rezultāti, un viņas pieslēdza Ali ierīcēm, kas spēja veikt sarežģītākus mērījumus.

Beidzot sieviete, kas veica pārbaudes, atkāpās un ieskatījās pierakstos.

"Pietiks, vai nc?" viņa klusām vaicāja.

"Viss," otra atbildēja. "Aiznesīšu datus apstrādei. Kad iegūsim gēnu skenera mērījumus, nosūtīsim ģimenei miršanas apliecību."

"Labi," pirmā zinātniece pamāja un uzrunāja Ali, it kā viņa būtu garā vāja, uzsverot katru zilbi: "Mēs pabeidzām pārbaudīt tevi. Ēdienu atnes divreiz dienā. Ja vēlies, vari sarunāties ar citiem eksperimentu subjektiem. Uz vannas istabas durvīm ir atbilstoša uzlīme, tā atrodas šajā gaitenī trīs durvis tālāk. Mēs atnāksim, kad pienāks laiks veikt nākamos pētījumus. Ja būsi rāma un mierīga, pret tevi izturēsies tāpat." Tad zinātnieces devās projām, plastmasas maisā paņemot līdzi Ali drēbes. Ali dzirdēja dobjus aģentu soļus, kad tie pavadīja zinātnieces pa gaiteni.

Līdzko viņi aizgāja, meitene aptaustīja balto auskaru labajā ausī. Gandrīz visu pārbaudes laiku to aizklāja mati, tikai reizēm tas bija pamanāms, taču zinātnieces nebija to ievērojušas. Viņas pat necentās Ali īpaši aplūkot, acīmredzot noturēdamas Ali par nepilnvērtīgu radījumu, kam piemīt nepatīkams vīruss, kurš jāizpēta. Tā bija neparasta attieksme pret izlutinātu Belgrāvijas bērnu, un Ali no visas sirds centās nedomāt par to.

Viņa piegāja pie istabas durvīm un palūkojās gaitenī. Tas bija balts, labi pārskatāms un garš. Nevienu nemanīja, un Ali uzmanīgi izgāja gaitenī. Ik pēc noteikta attāluma sienā bija durvis. Uz vienām — uzraksts Vannas istaba. Vienā gaiteņa galā varēja saskatīt liftu, otrā galā — divviru durvis ar tricciendrošu stiklu. Ali devās pa gaiteni dubulto durvju virzienā, apspiežot vēlmi pavērt tuvākās durvis un ielūkoties iekšā. Viņa sasniedza gaiteņa galu un palūkojās aiz durvīm. Tc nebija daudz, ko skatīties. Vēl viens gaitenis, kuram abos galos bija divviru durvis. Gaitenim pa vidu varēja saskatīt ieeju vannas istabā.

Ali juta, ka vēlme turpināt pētījumus mazinās ar katru mirkli. Viņa šaubījās, vai jebkad spēs atrast Reičelu. Tomēr viņa nolēma vismaz pamēģināt. Atgriezusies savā gaitenī, viņa devās pie lifta. Tam blakus sienā atradās taustiņš bez uzrakstiem. Ali neiedro­šinājās to piespiest. Viņa gāja atpakaļ, šoreiz ielūkodamās visās istabās pēc kārtas. To durvis bija marķētas ar īsu skaitļu rindu, taču šie kodi nebija izvietoti kādā īpašā secībā.

Iesākumā Ali ziņkārība netika apmierināta. Pirmās trīs istabas bija tukšas un neapdzīvotas, pat bez medicīniskajām ierīcēm. Ari ceturtā bija tukša, taču tajā atradās visdažādākie skeneri, tāpat kā Ali pašas istabā; datoru šeit nemanīja. Šeit bija ari nesaklāta gulta un paplāte ar neskartām brokastīm. Plastmasas paplāte bija sada­līta vairākās sekcijās, un katrā no tām bija ieliets kāds biezenis.

No galda piederumiem bija vienīgi metāla karotīte. Tā šķita visai nepievilcīga maltīte; nebija nekāds brīnums, ka palikusi neaiz­tikta. Pagājusi tālāk, viņa ielūkojās nākamajā istabā.