RAENŪNA LASITJĒ - HAKS

RAENŪNA LASITJĒ

HAKS

Londonā bija pusnakts, tomēr divas jūdzes virs zemes pilsēta nebūt negulēja. Gaisma mirdzēja pilsētas torņu logos, zibsnīja automašīnu lukturi, tām steidzoties pa velvēto tiltu sistēmu starp spožajām augstceltnēm. Tuvojās ziema, un biezā migla, kas tinās ap torņiem, stipri apgrūtināja redzamību. Vraits uzmanīgi vadīja flaitcru starp debesskrāpjiem, jo vēl nebija īsti apguvis vadības pulti, un citi flaitcri aizšāvās garām, to pasažieriem steidzoties nakts izklaides meklējumos. Vraits nelikās par viņiem ne zinis; viņš bija devies daudz nopietnākos meklējumos, un priekšā bija vēl tāls ceļš. Viņam laižoties zemāk, lidaparātam tieši ceļā uzplauka hologrāfiskā reklāma, un Vraits nepatikā samiedza acis mirklī, kad izšāvās caur mānīgo attēlu. Uz apkārtējiem 2D ekrāniem vizmoja devīzes, tās pēkšņi uzzibsnīja drūmajā tumsā, piedāvājot kādu dāsnās pilsētas labumu; dažādas zīmes mirgoja it visur, izplūstot tālumā, cik vien varēja saskatīt. Acīmredzot, šis bija naktsklubu pasaules centrs, zīmes reklamēja kazino, kino­zāles un lokālus, tie visi bija izsmalcināti un dārgi — bagātnieku rotai laukums. Flaiters turpināja lēnām slīdēt uz priekšu, un Vraits bija spiests aizvien uzmanīgāk rīkoties ar pulti, jo tiltu tīkls bija kļuvis biezāks, atstājot mazāk vietas, kur izspraukties gaisa transportam.

Vraits jau sāka šaubīties, vai bija prāta darbs īrēt fiaiteru. Braukšana pa tiltiem šķita drošāka nekā taustīšanās starp tiem biezajā miglā. Vēl viens flaiters pazibēja un apsviedās apkārt tieši viņam priekšā, Vraitam nācās sparīgi savilkt sviras, lai neietriektos tuvākā tilta balstos. Viņš savaldīja fiaiteru dažus centimetrus no resnās metāla ribas un ļāva tam iekārties gaisā, kamēr pats atguva elpu.

Kamēr flailcrs turējās uz vietas, ekrāns uz vadības paneļa pēkšņi atdzīvojās, un uzvirmoja lēkājošu, pelēku punktu virpulis, kas pārvērtās attēlā. Reivcna uzsmaidīja viņam no ekrāna, un viņas balss atskanēja flaitera skaļrunī, nevis speciālajā raidītājā, kas bija ieaudzēts Vraita ausī:

"Atvclc elpu, brālīt?"

"Rcivcn," Vraits sarauca pieri. "Kā tev tas izdodas? Tas taču nav holokoms." Flailcrs bija vecs, un Vraits zināja, ka tā ekrāns spēj parādīt tikai attēlus, ko pārraida četras kameras katrā lidaparāta pusē.

"Katram savas viltības," Reivcna noslēpumaini noteica un piemiedza aci. Paliecies uz priekšu, Vraits aptvēra, ka attēlam nav ne holokoma izšķiršanas spējas, ne asuma. Reivenas attēls bija shematisks. Viņas tumšās acis mirdzēja vijīgu, melnu elfa cirtu ietvarā. Tas bija parasts divdimensiju attēls. Viņš sarāvās, pieradis pie Reivenas noslēpumainības un Haka spējām, — skaidra lieta, zinot, ka tās ir pietiekams iemesls, lai viņu nogalinātu. Viņš sadrūma no šīs domas, tomēr pasmaidīja, kad Reivcna vēlreiz piemiedza aci un vaicāja:

"Vēlies, es pastūrēšu?"

"Vai tu to spēj no tās vietas, kur pašlaik esi?"

"Nu protams," Reivcna teica, gaismas uz vadības paneļa atdzīvojās, un flaiters atkal sakustējās. "Turi rokas uz pults," viņa brīdināja, "citādi ļaudis brīnīsies, kāpēc tu neieskrien kādā stabā."

"Labi," viņš pamāja, "taču vēl vieglāk būtu, ja tu līstu laukā no Tīkla un patiešām stūrētu šo verķi."

"Es meklēju," viņa atcirta. "Man ir jābūt Tīklā un jādara tas, kas vajadzīgs."

"Vai esi kaut ko atradusi?" Vraits ievaicājās jau maigākā balsī. Tēls ekrānā paraustīja plecus.

"Neko," viņa atbildēja. "Tev nāksies pameklēt reālajā vidē. Tas, ko meklējam mēs, pamattīklā nav atrodams."

"Bet drošības sistēma?"

"Es varu iekļūt arī tur, tikai vajag vairāk laika," Reivcna paskaidroja. "Es nedomāju, ka tas būs darbs ar datoru. Mums vajadzēs gan miesu, gan asinis, lai atrastu Reičelu."

"Neuztraucies," viņš mierināja. "Mēs viņu atradīsim."

"Jā," attēls pamāja. "Man jāiet, Vrait. Šajā pilsētā mums vajadzēs daudz dokumentu. Mainot ierakstus, paies ilgāks laiks."

"Okci," Vraits teica ekrānā, kur Reivenas attēls izplūda, un to nomainīja parastais borta kameras kadrs.

"Esi rātns," viņas balss ierunājās ar vieglu smaidu. "Tagad mēģini palidot pats."

Vraits negribīgi pārņēma vadību, taču atklāja, ka lidaparātu vadīt kļuvis vieglāk. Torņi un tilti vēl arvien bija labi apgaismoti, un acumirklī viņš saprata, ka redz aizvien mazāk gaismas zīmju un aizvien mazāk transporta līdzekļu aizsteidzas pa tiltiem vai pazib gaisā. Apkārtne vairāk atgādināja dzīvojamo rajonu. Tilti ik pa brīdim izvērtās laukumos, un Vraitam nācās aizvien ilgāk meklēt kādu logu, lai pārkļūtu uz nākamo līmeni. Redzot kokiem apstādītās avēnijas un zālāju joslas apakšā, varēja likties, ka viņš jau slīd pāri zemei. Taču patiesībā viņš turpināja lidot aizvien zemāk un zemāk. Pamazām ēkas kļuva mazāk koptas, ielu apgaismojums — blāvāks, un zaļie laukumi pazuda.

Flaiters grima tālāk tumsā, pašaujoties garām pamestu ēku līmeņiem un pusgruvušiem tiltiem. Vraits apspieda vēlēšanos pagriezties augšup uz gaismu pusi, zinot, ka šajā tumsā mājo lielpilsētas parazīti, kas apsēduši ikvienas metropoles zemākos līmeņus. Viņš nevēlējās kļūt par Londonas kriminālo spēku laupījumu, kaut gan tieši to vidū viņš cerēja atrast to, ko meklēja. Taču tumsa neturpinājās ilgi. Zem flaitera jau zibēja gangsteru pasaules ugunis.

Londonai pamazām kāpjot augšup debesīs, tā atstāja savus zaņķus lejā, uz zemes. Tālu apakšā, zem debesskrāpju mirdzoša­jiem augstumiem, pamazām izveidojās pilsētas džungļi — gangsteru pasaule. Augstdzimušie dzīvoja tur, kur atradās kor­porācijas, slimnīcas, skolas un mājas. Taču pamestajās pilsētas nomalēs aiz masīvajiem aizsargvairogiem pulcējās gangsteri. Šajos līmeņos policisti bija retums, drošības dienesti uzradās, ja kāds politiķis pasūtīja pimsvēlēšanu tīrīšanu. Cilvēkiem, kas dzīvoja šajos graustos, nebija oficiālas piederības; viņi nevarēja dabūt legālu darbu vai medicīnisko palīdzību, neviens bērns šeit neredzēja skolu no iekšpuses. Izdzīvot varēja, vienīgi iesaistoties kādā bandā vai mēģinot dzīvot ārpus likuma. Prostitūcija, melnais tirgus, narkotiku darījumi — veci un jauni netikumi atrada mājvietu katrā 23. gadsimta lielpilsētā. Vraits nešaubījās, ka ari Londona ir tāda pati.

Šeit viņš bija pirmo reizi, tomēr virzījās mērķtiecīgi, izmantojot labi pārbaudītu metodi, lēnām vadot fiaiteru pa sānceļiem, līdz atrada to, ko meklēja. Pirmais cilvēks, kurš pietuvojās lidaparātam, bija zēns, kas metās skriešus tuvāk, kad logs sāka slīdēt vaļā. Vraits sprieda, ka viņam ir kādi trīspadsmit gadi, taču acīs bija jaušams veca vīra iesīkstējušais cinisms. Viņa drēbes bija saplēstas un āda nokvēpusi, tomēr bronzas krāsas mati bija tīri un mirdzēja dūmakainajā ielas gaismā.

"Vai ko meklē, draugs?" zēns vaicāja. "Dzeramo, sievietes, tableti? Par divdesmit kredītiem varu parādīt ceļu."

"Es meklēju ceļvedi," Vraits paskaidroja. "Man vajadzīgs kāds, kurš pazītu pilsētu un saprastu, ap ko lieta grozās. Vai tas varētu būt tu?"

"Es varu tev pastāstīt jebko, ja tik zinātu, ko tu meklē," zēns izteiksmīgi paziņoja. "Par trīsdesmit kredītiem."

"Rāpies iekšā," Vraits noteica, iedarbinādams durvju slēdzi, un tās šņākdamas atvērās.

"Vispirms naudu," zēns iespītējās, pastiepis vāju roķeli.

"Ņem," Vraits izvilka no žaketes kabatas sauju monētu, daudz vairāk nekā zēns prasīja, tomēr tos neatdeva. "Rāpies iekšā," viņš atkārtoja, un pēc īsa šaubu mirkļa zēns padevās. Viņš stiepās pēc