RAENŪNA LASITJĒ - HAKS

Ali atsprāga atpakaļ savā ķermenī un apjēdza, ka trīc. Tikšanās ar svešinieci Tīklā bija sabiedējusi viņu. Vispirms viņa nosprieda, ka tās ir beigas, DDP ir viņu atraduši. Taču atklājums, ka svešā ari ir Haks, bija ne mazāk satraucošs. Svešās klātbūtne šķita vēsa un naidīga. Viņa bija palikusi stindzinoši noslēgta, neko neatklāja par savām spējām, taču bija atklāti nicinoša pret Ali. Viņa atce­rējās stindzinošo sajūtu, kad informācijas blāķis pārbrāzās viņai, un bija skaidrs, ka svešajam tagad zināms viss. Ļaunākais, ka svešais atteicās palīdzēt un pazuda bez pēdām. Ar prātu viņa aptvēra, ka vēl viens Haks nu gan ir pēdējais cilvēks, kas varētu viņu nodot, taču līdz šim neviens nebija nojautis viņas noslēpumu.

Piecēlusies no datorkrēsla, Ali piegāja pie loga un palūkojās laukā. Kaut kur ārpusē atradās svešais, ko viņa satika Tīklā. Vienai pašai stāvot dzīvoklī, Ali nezināja, vai viņu pārņēmušas cerības vai bailes par nākamo tikšanos.

Tā bija milzīga istaba ar cinkbaltām un ledaini zilām mēbelēm. Trijās sienās bija iebūvēta mājas tehnika. Ceturtajā — liels logs ar polarizētu stiklu atklāja rāmu dzīvojamā rajona ainavu. Belgrāvijas komplekss atradās vienā no dārgākajiem, izsmalci­nātākajiem nostūriem. Šādi tas tika nodēvēts par godu tikpat smalkam vecās Londonas rajonam, kurš tagad sen jau bija pazudis augošās pilsētas dzīlēs. Tagad, kad Ali vēroja dzīvokli, viņai nācās atzīt, ka tieši to viņa zaudēs, ja viņas noslēpums tiks atklāts. Viņa izmisīgi paraustīja gaišpelēko malu šķipsnu, lai atgādinātu sev, ka patiesību zina tikai svešais no Tīkla.

Neviens no viņas draugiem nespēļu iedomāties, ka viņa ir Haks. Viņa bija glīta, slavena un bagāta. Viņa bija skolas lielākās brālības dalībniece, jo viņas tēvs, kā jau mediju magnāts, varēja atļauties elegantu dzīvokli Belgrāvijas kompleksā, kur dzīvoja visi brālības locekļi. Bobam Tarelam piederēja piecas ziņu lapas Tīklā un vēl septiņi holovīzijas kanāli. Ali nezināja, vai šonakt viņš aizkavējies darbā, Tarela korporācijā vai arī aizrāvies ar kādu bezsmadzeņu blondīni, ar kādām viņam patika pīties. Tēvs ļoti bieži nebija mājās, tomēr viņš bija devīgs. Ali varēja tērēt neierobežotas naudas summas holovīzijas ballītēs, pirkumu brau­cienos pa Arkādi, rajona atpūtas kompleksu.

Tagad palika aizvien mazāk un mazāk atklātas zemes, bet tādās vietās kā Arkāde veidoja parkus, zoodārzus, peldbaseinus un slidotavas; šeit varēja atrast jebkuru izklaidi. Parkus, kas Londonas centrā izdzīvoja gadsimtiem ilgi, tagad aprija rūpnīcu rajoni, kas aizņēma visu zemi, bet pati pilsēta ieauga debesīs. Seno upi nodzina pazemē, lai būtu, kur balstīties debesskrāpjiem. Kad pazuda zeme, visas vecās celtnes, pat viduslaiku Londonas Tauers, kas reiz pārdzīvoja vēsturiskus cīniņus, piekāpās nenovēršamā progresa priekšā. Vecāki ļaudis sūdzējās, ka pilsēta aprijusi pati savu vēsturi. Taču Ali, gluži tāpat kā visi viņas draugi, domāja tikai par nākotni un vēlējās būt šīs nākotnes daļa.

Viņas lielākais sapnis bija kļūt par holovīzijas režisori, un šādai kaijcrai viņa jutās neapšaubāmi piemērota. Nākotne jau bija izplānota uz priekšu, meitenei patika sapņot par slavu un veiksmi, ja vien viss izdotos, kā nākas. Pagriezusies atpakaļ, Ali apņēmīgi izslēdza datoru. Turpmāk viņa to izmantos tikai mājasdarbiem, tāpat kā jebkurš parasts tīnis. Ja viņa neuzvedīsies kā Haks, varbūt šīs apgrūtinošās spējas pazudīs pašas. Ali ar smaidu palaida matus izklaidus. Viņas atspulgs atjaunoja pašapziņu. Viņai nebija ne prātā ļauties, lai policija viņu noķer, lai ko teiktu visādi nepazīstami svešinieki.

Kad Reivcna un Ali izgāja no Tīkla, informācijas plūsma starp datu sistēmām saglabājās. Datu signāli, kurus, izņemot Haku, neviens nespētu ieraudzīt, savija vienotā Tīklā visu pilsētu, saistīja to ar citām pilsētām, citām valstīm un kontinentiem. Viss — no parastajiem publiskajiem termināliem līdz pat jaudīgām valdības datorsistēmām — itin viss bija pieslēgts Tīklam. Tīkla taustekļi aizstiepās, lai pārvaldītu uzņēmumus vistālākajos pasaules nostūros, tomēr šur un tur vīdēja baltie plankumi, vietas, kurās Tīkla pārklājums neeksistēja.

Tukšā, baltā istabā bez datora vai jebkādām citām mēbelēm, izņemot parastu slimnīcas gultu, gulēja kāds zēns un raudzījās griestos. Viņš nenojauta par Reivenas eksistenci, bet lūdzās, lai kaut reizi dzīvē kāds Haks kļūtu veiksmīgāks par viņu. Cilvē­kiem zinātnieku tērpos viņš šķita nejūtīgs pret visu apkārtējo, ieskaitot pašus cilvēkus. Taču, kad viņi sagatavoja instrumentus, Lusils ienīda viņus no visas sirds. Siksnas, kas cicši turēja viņu pie gultas, nespēja ietekmēt viņa domas, un šajā mirklī viņa domas bija vērstas tikai un vienīgi uz karstu cerību, ka uz pasaules jābūt kādam paņēmienam, kas ļautu Hakicm izdzīvot.

Gara adata iedūrās Lusila rokā. Nebija anestēzijas, un serums padarīja viņu traku uz vairākām stundām. Mirklī, kas viņam atlika pirms samaņas zuduma, viņš koncentrēja visu uzmanību uz sāpēm, pēdējo reālo nolikumu, kas viņam lemts. Kaut kur dziļumā, aiz domu virpuļa, viņš atpazina sava naida objektu un vienā skatienā izpauda visu rūgtumu, tikpat indīgu kā narkotika, kas cirkulēja pa vēnām. Taču sirmais zinātnieks to neievēroja. Pabeidzis pierakstus, viņš palūkojās uz palīgiem un teica: "Laiks ķerties pie nākamā."

Kczs nākamajā rītā pamodās pašā strīda karstumā. Vraita balss bija saspringta un asa, Reivenas — vēsa un izsmiekla pilna, tomēr viņi centās runāt klusāk, lai nepamodinātu zēnu. Viņš iztinās no gultas veļas tieši tajā brīdī, kad Vraits teica: "Mēs nolēmām palikt šeit tikai tāpēc, lai nelēktu acīs, dzīvotu droši un anonīmi. Nespēju noticēt, ka tu gribētu to mainīt."

"Vrait, man nav nekādas patikas dzīvot graustos, ja mēs varam atļauties ko labāku. No kā tu baidies? Mūsu jaunie vārdi ir droši — kāpēc lai mūsu ierašanās augšējos līmeņos izraisītu kādas aizdomas?"

"Es nebaidos," Vraits atcirta, paceldams balsi. "Tu tikai neņem vērā, ka mūsu vārdi ir izdomāti, mūsu kredītkartes ir viltotas, un viss, kas mums pieder, ir viltots. Mēs eksistējam tikai tāpēc, ka tu liki datortīklam noticēt, ka mēs esam."

"Ja Tīkls uzskata, ka mēs eksistējam, tad tā arī ir," Reivena neatlaidās, atkrizdama gultā, bet šajā mirklī viņa pamanīja Kcza skatienu un atkal uzklupa brālim. "Un tagad tu uzmodināji Ķezu!"

"Nu un?" Vraits noteica un izgāja no istabas, spēcīgi aizcirtis durvis.

Kezs vaicājoši raudzījās uz Rcivcnu, kas nikni paraustīja plecus. "Neuztraucies par viņu," Reivcna sacīja. "Viņš atgriezīsies."

"Par ko jūs strīdējāties?" Kczs vaicāja miegainā balsī.

"Vraits negrib doties augšup uz bagātnieku pilsētu," Reivcna atbildēja. Tad pasmaidīja un piebilda: "Bet es vienmēr esmu sapņojusi dzīvot dārgā dzīvoklī."

"Vai tev pietiek naudas?"

"Ja pateikšu datoram, tad pietiks," Reivcna nosmējās.

"Vai to spēj ari parasti hakeri, vai arī tikai tāpēc, ka tu esi…" Kczs aprāvās, jo atvērās durvis un istabā ienāca Vraits.

Ja padomā, Kczs bija kļūdījies, domādams, ka Vraits tik drīz neatgriezīsies. Šajā apkaimē viņam taču nebija, kurp iet. Viņš bija atgriezies istabā, lai atsāktu mierīgu, pārdomātu sarunu ar Rcivcnu. Taču tas, ko viņš dzirdēja, ienākdams istabā, lika mainīt šo nodomu.

"Tu taču neesi viņam neko pateikusi!?" viņš iesaucās. "Es taču tevi brīdināju, ka viņam nevar uzticēties!"