RAENŪNA LASITJĒ - HAKS

"Varbūt tu viņam neko neteiksi?" zēns ieteicās.

"Varbūt," Reičela nosmējās vien. "Ja reiz tu izdzīvoji manā lidojumā." Viņa piemiedza ar aci. "Taču nemēģini viņu vēlreiz apšmaukt, labi?"

"Skaidra lieta," Kczs piekrita, un flaiters nosēdās tajā pašā vietā, kur bija atstāts pirms tam. "Ei, Reiven, kad es tevi satikšu?"

"Šovakar, ja vien tu atradīsi Vraitam drošu naktsmītni," viņa ieteicās, kad durvis atkal atvērās. Kezs jau gribēja kāpt laukā, taču Reivenas balss atsauca viņu atpakaļ. "Kez, nesaki viņam, kas notika. Ka es runāju ar tevi, ka tu mani jau pazīsti, sarunāts?"

"Noskenēts," Kczs pamāja ekrānam, un Reivena atkal piemiedza ar aci, iekams viņas attēls nozuda no displeja. Kezs sēdēja, raudzījās displejā un smaidīja, bet tad atjēdzās, ka labāk būtu rāpties laukā no flailera, pirms ierodas Vraits.

Kad Vraits atgriezās, Kczs stāvēja, atspiedies pret flaitera sāniem tādā pat pozā kā pirms brīža, kad Vraits devās projām, un vēroja viņu ar ciešu skatienu.

"Kā bizness?" viņš vaicāja, kad Vraits pienāca tuvāk.

"Šķiet, ka labi," Vrails attrauca. "Vai kāds nevēlējās nozagt fiaiteru?"

"Priekš kam lad es esmu," Kczs noteica, tomēr juta neparastus vainas apziņas uzplūdus, kad saņēma kārtējo naudu. "Klau, draugs," viņš ierunājās, kad Vraits atslēdza flaitera durvis, "vai tev ir, kur pārnakšņot?"

"Vēl nē," Vraits izbrīnīts lūkojās zēnā, kurš rāpās atpakaļ flaitcrā, bet tad nolēma, ka tas droši vien cer nopelnīt vēl vairāk naudas.

"Es tev parādīšu labu vietu," Kczs piedāvāja, "ja drīkst tevi pavadīt vēl kādu laiku."

"Vai tiešām?" Vraits ielēca flaitcrā un vēroja, kā Kczs žigli ietraušas pasažieru pusē. Viņš nevēlējās lieku apgrūtinājumu šajos meklējumos un jau pavēra muti atteikumam, kad skaļrunī iedūcās balss, pārāk klusa, lai to saklausītu ari Kczs.

"Pieņem piedāvājumu, brāli. Jo ātrāk tu atradīsi vietu, jo ātrāk es tevi satikšu."

"Okci," Vraits piekrita vienlaikus gan māsai, gan Kezam. "Kurp tagad?"

Vieta, kuru Kezs viņam parādīja, bija noplucis nams graustu rajona biezoknī, tomēr ārpus bandu pārvaldītajām teritorijām. Vraitam un Kezam ierādīja istabu, kas, iespējams, bija daudz labāka nekā citas. Tajā atradās Iris gultas, pārklātas ar raupjiem palagiem, ļodzīgs galdiņš, krēsli un dators ar holokomā ekrānu. Vienīgais logs bija aizsegts, otras durvis veda uz nelielu vannasistabu. Vraits nosvieda somu pie vienas no gultām, bet Kczs iekārtojās otrā.

"Kāpēc tu prasīji trīs gultas?" viņš vaicāja, un Vraits vērīgi palūkojās viņā.

"Es gaidu savu māsu," viņš īsi noteica.

"Vai piezvanīsi viņai un pateiksi, kur atrodies?" Kezs vaicāja, bet Vraits ātri papurināja galvu.

"Nevajag. Man ir sekotājiekārta, lai viņa varētu mani atrast." Viņš izvilka no jakas kredītkarti un pasniedza to Kezam. "Vai tu varētu atnest mums ko ēdamu?" viņš ieteicās cerībā uz brīdi atvairīt zēna jautājumus. "Ņem tā, lai pietiek trijiem."

"Okci," Kczs satvēra karti. "Ko tu vēlētos?"

"Jebko," Kezs novilka. "Nē, pagaidi." Viņš mirkli padomāja. "Manai māsai patīk ķīniešu ēdieni."

"Skaidrs," Kezs iesmējās un prom bija. Vraits vēl šaubījās, vai bija prātīgi atdot zēnam kredītkarti ar vairāk nekā astoņiem simtiem. Taču Kczs izrādīja tik dedzīgu vēlmi palikt kopā, un nelikās, ka viņš taisās mukt. Vraits atgūlās un gaidīja.

Pēc divdesmit minūtēm pie durvīm pieklauvēja, un, negaidot uzaicinājumu ienākt, tās atvērās. Vraits pietrausās sēdus, tad pielēca kājās, ieraudzījis māsu. Viņai bija mugursoma, melns militārs tērps un žakete ar ādas bārkstīm. Tumšie mati bija mitri un krita pār acīm, viņa smaidīja un metās brālim ap kaklu. Vraits nebija viņu redzējis kopš pirms trijām dienām viņi bija iebraukuši Londonā. Tad viņi izšķīrās, it kā lai pievērstu mazāk uzmanības, taču patiesībā tāpēc, ka Reivena bija pieradusi būt viena.

Kad viņu vecāki nomira, Vraitu, Rcivcnu un Reičelu ievietoja patversmes blokmājā. Vraitam bija piecpadsmit, Reivcnai deviņi, bet Reičelai pieci gadi. Blokmājas bija drošs, taču drēgns un nemīlīgs patvērums, un bērni visus spēkus veltīja visdažādā­kajiem bēgšanas plāniem. Vraits to panāca, kļūdams par Kali bandas kaujinieku. Drīz vien aizbēga arī Reivena. Viņai nolūks bēgt kļuva par nepieciešamību, līdzko Reivcna atklāja, ka ir Haks. Mutanti, kuriem piemita Haku gēns, nebija gaidīti viesi ne Denverā, ne arī jebkurā citā pasaules nostūrī. Patversmēs veica regulāras pārbaudes, lai atklātu ikvienu, kam piemita mutantu spējas. Ja Rcivcnu pieķertu, viņu nogādātu slepenā valdības iestādē un likvidētu. Reivcna izmantoja pirmo iespēju, lai nozustu un pievienotos bandai, piedāvājot izcilus hakera pakalpojumus ikvienam, kas bija ar mieru maksāt.

Taču ne viens, ne otrs nebija spējuši parūpēties par Reičelu. Kā Reivena atminējās, Reičela nekad nebija parādījusi Haka gēnu pazīmes, tāpēc kādu laiku varēja justies drošībā arī turpat, patvertnē. Taču tikai pēc diviem gadiem Vraits atrada niecīgas pēdas, kas varētu palīdzēt atrast viņu.

Reivcna nelikās zinis par viņa meklējumiem. Apziņa, ka dzīvība ir briesmās jau kopš pašas bērnības, bija ietekmējusi viņas personību. Vrails viņu redzēja reti, ar Rcivcnu bija grūti saprasties. Viņas garastāvoklis mainījās no dziļas depresijas līdz nenogurdināmai hipcraktivitātci. Jau diezgan ilgu laiku viņi darbojās kopā, tomēr Vraits vēl aizvien nesaprata, kāpēc Reivena piekrita doties viņam līdzi uz Londonu. Tomēr viņš spēja novēr­tēt māsas palīdzību. Bija ne tikai noderīgi izmantot Haka pakal­pojumus, viņš bija māsai ari ļoti pieķēries. Reivcna visai reti atbildēja ar to pašu, un brālis gan uztraucās, gan niknojās par to.

Reivena enerģiski izspruka no brāļa apkampieniem un sabuži- nāja matus, lai noslēptu tikšanās prieku.

"Laukā stipri līst," viņa ierunājās.

"Ņem," Vraits pasvieda viņai dvieli. "Lieto!"

"Paldies," Reivcna savilka degunu. "Tas gan nav īpaši tīrs, vai ne?" Viņa apjukumā pārlaida skatu istabai.

"Hiltons bija pilns," Vraits noteica, kad Reivena sāka susināt matus.

"Tā izskatās," viņa piekrita, dvielim slāpējot balsi. "Kas notika ar tavu draugu?"

"Aizsūtīju pēc ēdamā — viņš uzdeva pārāk daudz jautājumu."

"Ahā," Reivcna atbrīvoja galvu no dvieļa un sāka domīgi bužināt matus.

"Mums jātiek no viņa vaļā," Vraits neatlaidās. "Viņš ir vis­mantkārīgākais bērnelis, ko esmu saticis, pilnīgi amorāls tips. Par pāris kredītiem atdotu dvēseli."

"Viņš ir iclasžurka, Vrait," viņa māsa vienkārši noteica. "Nauda ir vienīgais, kas stāv starp viņu un bezdibeni. Tu ari esi mantkārīgs, tikai jau pieradis pie tā." Sakārtojusi matus, viņa piegāja pie sienas datortermināla un ar pirkstiem aši pārskrēja taustiņiem. "Tas gan ir antikvārs," viņa iebilda.

"Toties ātrs," Vraits īsi noteica, neļaujot viņai mainīt tematu. "Ko iesāksim ar zēnu?"

"Parunāsim par to vēlāk," Reivcna sacīja. Tad pasmaidīja un izvilka no iekškabatas pabiezu paciņu. "Lūk, tas tev. Tava jaunā identitāte."

"Paldies," Vraits paņēma paciņu un atvēra to. Iekšā atradās vairākas kartes. Trīs kredītkartes un personas apliecība. Personas apliecībā zem Vraita attēla bija ierakstīts Raijena Donchjū vārds; tāds pats bija uz trim oficiālajām kredītkartēm. Vraits rūpīgi nopētīja personas apliecību. "Kas vēl šeit iešifrēts?"

"Tu esi neatkarīgais holovīzijas producents no Amerikas," Reivcna pastāstīja. "Žurnālisti vienmēr mazliet atgādina ban­dītus."