RAENŪNA LASITJĒ - HAKS

"Kopš kura laika tu nosaki, kā man dzīvot, Vrait?" māsa piecēlās gultā sēdus un nikni nopētīja viņu.

"Tu esi traka!" Vraits pieskrēja viņai klāt un saķēra Reivenu aiz rokas. "Ar mani tam nav nekāda sakara! Tev tas varētu maksāt dzīvību!" Viņš pagriezās un ne īpaši draudzīgi nopētīja zēnu. "Kā tu vari būt tik bezrūpīga?"

"Laid mani," Reivena izrāvās no Vraita tvēriena, kas atstāja baltus pirkstu nospiedumus uz viņas rokas. Taču viņa nepaspēja pateikt vairāk, jo Kezs pielēca kājās, dūres sažņauzis.

"Ei, cilvēk," viņš uzsauca Vraitam. "Es negrasos kādam to stāstīt."

"Vai tiešām?" Vraits ledaini noteica. "Uz ielas par pietiekami lielu naudu tu pārdosi jebko, bet ccri, ka es tev noticēšu?" Viņš pielieca galvu. "Reiven, mums jātiek vaļā no šī zēniņa."

"Nē!" Ķeza vasaras raibumiem klātā seja kļuva aizvien bālāka, un viņš instinktīvi atkāpās atpakaļ. "Izbcidzict!"

"Atslābsti, Vrait, un tu arī, Kez," Reivena pienāca zēnam klāt un uzlika mierinošu roku viņa plecam. "Viņš iedomājas, ka ir liels un varens, bet citādi ir tīri jauks. Viņš nenožmiegs trispadsmitgadīgu zēnu, pat ja tu viņam nepatīc."

"Es tc nerunāju par slepkavošanu," Vraits nošņāca. "Atstāsim viņu šeit, bet paši atradīsim citu mājvietu un citu palīgu." Viņš jau pacēla somu, bet Reivcna tikai pašūpoja galvu.

"Nekļūsti smieklīgs," viņa teica. "Ja tu uztraucies par Ķezu, mēs varam viņu novērot, kamēr tu nomierināsies. Tev taisnība, ka mums jādodas projām no šejienes. Es netaisos palikt šajā blakšu fabrikā vēl vienu nakti."

"Tas ir nopietni," Vrails sadrūma. "Esam gadiem ilgi turējušies tālāk no valdības uzraudzības. Kā tu vari nelikties zinis par briesmām, ka mūs var atklāt?"

"Tāpēc, ka es zinu, ko spēju," Reivcna atbildēja rāmi un uzstājīgi. "Un mani vairs nespēj noķert ne policija, ne kāds cits."

"Tev sakāpis galvā," Vraits novilka. "Un tu pakļauj briesmām mūs abus un arī Reičelu, ja vien mēs viņu vispār atradīsim."

"Tā vis nav," Reivena aizgriezās un sāka klāt gultu, acīmredza­mi grasoties doties projām. "Tici vai nē, Vrait, ārpus bandu teritorijas mēs būsim daudz lielākā drošībā. Tā ir pirmā vieta, kur īpašās vienības meklēs Hakus. Augšā mēs būsim viņiem pašā degungalā, un viņiem atliks tikai blisināt acis. Patiesībā viņi mūs aizsargās mūsu pieņemtās parasto cilvēku lomas dēļ, un mēs jutīsimies drošāk nekā slēpjoties šeit, apakšā."

"Šī saruna vēl nav beigusies," Vraits brīdināja, taču ne viņš, ne Reivena sarunu neatsāka, un pēc dažām klusuma minūtēm Kezs atstāja viņus istabā, bet pats iegāja dušā. Viņš jutās ieķēpājies līdz ausīm un šaubījās, vai ir vērts palikt kopā ar svešiniekiem par spīti Reivenas pievilcībai. Trīspadsmit gadu vecumā viņam jau bija apriebies stāvēt uz bezdibeņa malas.

Ali sēdēja pie loga savā dzīvoklī, dzēra apelsīnu sulu un gaidīja bridi, kad vajadzēs lidot uz skolu, bet tad no savas istabas iznāca tēvs. Bobs Tarcls bija garš vīrs ar pievilcīgu seju un cīkstoņa augumu. Viņam pietika ar īsu snaudu, pat pēc pagājušās nakts uzdzīves viņš izskatījās možs un svaigs.

"Sveika, mīlulīt," viņš teica un sabužināja Ali matus. "Vai es ari varētu dabūt tādu glāzi?"

"Tūlīt," Ali teica un devās pie Nitromaka, iekārtas, kas aizstāja virtuvi tiem cilvēkiem, kas bija pārāk aizņemti, lai vecmodīgi gatavotu ēdienus paši. "Tev vakarnakt bija ballīte?"

"Devos pastaigāties ar Kārlu," tēvs atbildēja. "Arī darbs beidzās vēlu." Viņš paņēma piedāvāto glāzi, pateicās un vienā malkā izdzēra gandrīz visu.

"Paldies, mazā. Karla par to nepriecājās, bet reitingi atkal ir kritusies. Tāpēc cs droši vien mainīšu formātu vismaz vienam kanālam. Varbūt pat jāatrod kaut kas skandalozs, lai piesaistītu cilvēku uzmanību."

"Patiešām?" Ali izrādīja interesi. Parasti tēva sarunas par darbu viņu garlaikoja. Taču, kamēr tēvs uzskatīja, ka viņai ir interesanti, viņš aicināja meitu uz visiem slavenību rautiem, bet tas savukārt cēla viņas prestižu draugu acīs, un viņa cerēja, ka kādreiz nodrošinās viņai vajadzīgās pazīšanās izklaides industrijā.

Bobs vēl aizvien raizējas par grūtībām, bungodams pirkstus pret glāzes malu.

"Es tev ko lūgšu, saulīt," viņš ierunājās. "Vai tu nevarētu parunāties ar saviem draugiem, varbūt viņiem ir kāda ideja, ko izmantot kanālā?"

"Labi, lēt," Ali piekrita. "Es šodien parunāšu."

"Lūdzu, izdari to," tēvs vēl aizvien bija norūpējies. "Man vispirms jāpamet tāds kā āķis jau pirms šīs nedēļas beigu ballītes. Kaut kas jāpaziņo cilvēkiem. Ballīte ir darba pasākums, Ali. Šie cilvēki atnāks nejau tikai papriecāties, saproti?"

"Saprotu," Ali atsaucās kā atbalss, pie sevis domādama, ka viņai šī balle gan būs tikai un vienīgi darbs. Viņu gaida viens izcili garlaicīgs vakars, tēlojot namamāti tēva slavenajiem viesiem.

Ali nebija daudz laika uzklausīt tēva darba problēmas. Pēc dažām minūtēm pie ārdurvīm apstājās skimmeris. Viņa atvadījās no tēva un devās laukā cauri trijām drošības durvju kārtām. Bija gaišs un vēss rīts, augstu gaisā blāvi zilajās debesīs bez māko­ņiem Ali uzzibsnīja saule. Lai līdzsvarotu augstāko tillu un torņu ēnas, ielu apgaismojums atveidoja dienasgaismu. Viņa devās pie mašīnas — slaida, moderna lidaparāta, aizmugurējās durvis šņākdamas atvērās, un viņa kāpa iekšā pie Kctlīnas un Zirkardas. Durvis noslēdzās, bet meitenes pārmija parastos sveicienus.

"Tātad, Ali," Zirkarda ierunājās, atslīgusi krēmkrāsas atzvelt­nī. "Pastāsti vairāk par to ballīti. Vecā banda atkal būs kopā, jā?"

"Kā tad," Ali pasmīnēja, iejuzdamās savā elementā. "Izņemot Kcrolu, viņa ir pārāk lempīga."

"Viņa tik un tā nenāks," Kctlīna paziņoja, bužinot savas kastaņkrāsas cirtas. "Vai tad Mira tev vakar nezvanīja?"

"Kerolas tēvs izsviests no kompānijas," Zirkarda pārtrauca draudzeni. "Viņi izvācas no Belgrāvijas. Tāpēc viņa vairs nav mūsu brālībā."

"Un tu nedrīksti ielūgt nevienu, kas nav brālībā," Kctlina automātiski noteica.

"Ak, Dievs, nē," Ali nodrebēja, un tas nebija gluži tēlots. Saruna viņai atgādināja, ka ari viņa pati nevar atļauties zaudēt draudzeņu labvēlību. Ar lielām grūtībām viņa piespieda sevi iesmietics. "Ak tad Kerola ir prom? Nu, paldies Dievam." Kad skimmers šāvās pāri tiltiem, Ali centās ncraudzītics pa logu, lai nebūtu jāredz tumsa pilsētas dzīlēs.

Kezs aizgrābts sēdēja blakus Rcivcnai, viņa mati vēl aizvien bija mitri pēc dušas. Viņa bija ielauzusies Tīklā, pirksti laidās pār klaviatūru ātrāk nekā zēns spēja iedomāties, bet informācija plūda pār ekrānu. Reivena bija labā omā, reizēm paskaidroja, ko īsti dara, un ļāva zēnam viņu vērot darbā. Vienīgi Vraita klātbūtne aiz muguras nedaudz nomāca Kcza prieku. Pēdējās stundas laikā viņš nebija teicis ne vārda, tikai pielādēja un izlādēja savu lāzcrpistoli, it kā gatavodamies kaujai. Ar visu savu klātbūtni viņš centās izrādīt neapmierinātību, it kā atbildot Reivenas piedāvājumam doties augšup uz lielpilsētu, un Kezs nebija īsti pārliecināts, ka Vraits kļūdās.

Neskatoties uz to, ka viņam ļoti gribējās nokļūt debesskrāpjos, šāda iespēja tomēr biedēja. Labākajā gadījumā viņš varēja ccrēt, ka kļūs citiem par apsmieklu, ļaunākajā — ka drošībnieki viņu ar prieku aizturēs, jo viņš tur neiederēsies. Fakts, ka Reivena ir Haks, lika viņam domāt, ka notveršanas gadījumā viņa izredzes izkļūt brīvībā ir tādas pašas kā sniegpārsliņai kvēlošā ellē. Viņam nācās klusībā atzīt ari to, ka Reivcna patiešām bijusi neuzmanīga, atklādama viņam, ka ir Haks. Lai ko Vraits par viņu domātu, pastāstīt iclaszēnam kaut ko tādu, par ko viņus abus var nožmiegt, ir bīstama nejēdzība. Kezs ātri aptvēra, ka piesardzība Rcivcnai noteikti nav pirmajā vietā. Viņai piemita tik bezrūpīga pašpārliecinātība par savām spējām, ka viņa atklāti iebilda Vraita brīdinājumiem. Kezs nezināja, cik daudz Reivcna spēj, taču viņam bija aizdomas, ka to nezina ari pati Reivena, un tieši tāpēc zēns nejutās visai ērti uz krēsla malas, gaidīdams, ka kuru katru mirkli uz ielas iegaudosies sirēna un drošībnieki viņus arestēs.