RAENŪNA LASITJĒ - HAKS

Reivena izgatavoja jaunu identifikācijas karti ari Kczam. Patiesībā tas bija pirmais legālais vārds viņa dzīvē, nekad agrāk viņš nebija fiksēts oficiālos papīros. Zēns bija pārsteigts, ar kādu vieglumu Reivcna iekļuva valdības failos. Kaut ari viņš nebija agrāk pazinis nevienu hakeru, viņš zināja, ka viltotas pases cena melnajā tirgū ir ļoti augsta un to spēj pagādāt tikai īsts speciālists. Taču Reivena īpaši nesasprindzinājās, viņa pat pagrieza galvu un parunājās ar viņu, kamēr viņas pirksti viegli grabināja klaviatūru.

"Vai tu gribētu kļūt par manu brālēnu, Kez?" viņa vaicāja.

"Kas?" viņš sarauca degunu no pārsteiguma.

"Manos dokumentos rakstīts, ka esmu konsultante amerikāņu

holokanālam AdAstra. Būs ērtāk, ja tev būs kāda saistība ar mani," viņa pasmaidīja. "Es jau varētu iestāstīt datoram, ka tu esi mans brālis, taču mēs esam tik atšķirīgi."

"Tu neesi līdzīga arī Vraitam," Kezs aizrādīja.

"Tāpēc, ka viņš izskatās tik nejēdzīgi," viņa pajokoja, pacel­dama balsi tā, lai brālis viņu dzirdētu. "Mēs ar Reičelu bijām tipiski patvertnes bāreņi, bet uz Vraitu jau toreiz raudzījās greizi. Tas ir dabas joks, ka viņš nekad nav izrādījis ne mazākās Haka dotības, kaut ari izskatās pietiekami nejauks."

"Vraits izskatās pēc bandīta," Kczs teica, cenšoties mazināt spriedzi. "Ne jau nu nejauks, drīzāk bīstams," viņš iekoda lūpā, domādams par gangsteriem, kurus viņam bija nācies iepazīt, bet Reivena tikai nosmējās.

"Tas ari ir dabas joks. No manis baidās daudz vairāk nekā no Vraita," viņa noteica, tad pievērsās datoram, pirms zēns paspēja ko piebilst. "Labi, esmu galā. Vai gribi zināt savu jauno vārdu?"

"Tas taču nav nekas vājprātīgs?" Kezs iejautājās, apšaubīdams Reivenas humora izjūtu.

"Vai lad es spētu tev nodarīt pāri?" Reivcna šķelmīgi vaicāja. "Nē, tas ir tik līdzīgs tavam īstajam vārdam, cik vien iespējams. Tavs vārds ir Kesters Širaks, tu esi no Kanādas. Pagājušajā nedēļā tu ielidoji Londonā no Sanfrancisko un sēdēji biznesa klasē, vieta 14C. Tava māsīca, Elizabete Bleķa, sēdēja blakus, 14B. AdAstra tirgus veicināšanas departaments apmaksāja ceļu mums abiem — mediju ļaudis parasti izmanto savas firmas, lai parūpētos par savām ģimenēm."

"Vai tiešām tas viss ir fiksēts?" Kezs pārsteigts vaicāja.

"Vēl vairāk," Reivena ar apmierinātu sejas izteiksmi atslīga krēslā. "Vai gribi ko uzzināt par fiaiteru, kurš mūs nogādāja no lidostas līdz Londonai, vai par viesnīcu, kurā dzīvojām pagājušo­nedēļ?" Viņa atkal saliecās uz priekšu, un pirksti pārskrēja taustiņiem. "Lūk, čeks par tavu istabu Rīdžentā."

Kezs izbrīnīts raudzījās ekrānā un juta, ka arī Vraits ir pienācis viņiem no aizmugures un raugās pār plecu.

"Par nedēļu vien tas ir liels rēķins," Vraits piebilda.

"Kezs deva lielas dzeramnaudas," Reivena sausi noteica, un Kezs atviegloti secināja, ka brālis ar māsu atkal salabuši.

"Kad cs izvācos?" viņš vaicāja, vērodams ierakstu rindas.

"Rīt," Reivena teica. "Kad mēs pārvāksimies uz jauno dzīvokli."

"Kur gan ir šis dzīvoklis?" Vraits vaicāja vienaldzīgā balsī.

"Belgrāvijas kompleksā," Reivcna nodrebēja. "Tajā mudž no mediju cilvēkiem, visādiem tukšgalvjiem un slaistiem. Taču ceru, ka mēs to kādu brīdi izturēsim."

"Eleganti!" Kezam aizrāvās elpa. Šajā brīdī viņš nolēma palikt kopā ar jauniegūtajiem draugiem, lai ko tas maksātu.

Reivena un Kezs nākamās dienas pēcpusdienā ievācās Belgrāvijā. Vraits devās pie Grāfienes, negribēdams piedalīties dzīvokļa iekārtošanā, jo neatbalstīja šo ideju, tāpēc nācās pārkravāties bez viņa. Reivcna par astronomisku summu noīrēja ekstremāli greznu dzīvokli, un dažas minūtes pēc tam, kad viņu flaiters nosēdās kompleksā, tur ieradās ari milzīgs tranzītplāns ar atbilstošām mēbelēm un sadzīves iekārtām. Kā stāstīja Reivcna, sākotnēji dzīvoklis ticis icccrēts pasteļtoņos, taču tad viņa likusi dekoratoriem to vairāk piemērot savai gaumei.

Kad mēbeļu firmas ļaudis dzīvoklī ieviesa jaunas pārmaiņas, Kezs sāka aptuveni apjaust, ko vēlējusies Reivcna. Acīmredzami viņa deva priekšroku melnajam, tumši sarkanajam un rūsgani brūnajam. Viņai patika skaļa mūzika. Tehniķi pārveidoja dzīvokļa skaņu sistēmu, papildinot to ar rūpnieciskas jaudas megavatu skaļruņiem, kurus Reivcna pieprasīja, un pirmais, ko viņa izdarīja, kad mēbeļu vedēji aizbrauca, bija zvans uz ierakstu firmu, kurā viņa pasūtīja vismaz pusi no pirkšanai piedāvātajiem diskiem. Kezs no tā nebija dzirdējis neko, taču, kad lāzerdiski bija sarindoti atpūtas istabā, viņš nosprieda, ka tā ir gangsteru mūzika. Daži ieraksti bija samērā jauni, reaktīvais roks un tehnodžezs, taču bija ari pārrakstīti albumi pat no 20. gadsimta beigām ar visdrūmākajiem un depresīvākajiem tekstiem, kādi jebkad dzirdēti.

"Tā ir fin de siecle, laikmeta beigu mūzika," Reivena paskaid­roja, kad viņš iebilda pret to. "Tajā ir reālisms. Šie mūziķi paredzēja, ka tuvojas Lielie Plūdi, un nebaidījās par to runāt, kad politiķi aiz bailēm vēl visu noliedza."

"Par ko tu runā?" Kezs vaicāja, satrūcies no dārdošās skaņu sistēmas atsitieniem.

"Tehnoloģiju laikmets," Reivcna ierunājās, rūpēs par viņa ncpicradušajām ausīm nogriezdama skaņu vienu pakāpi klusāk. "Vēstures izzušana progresa gaitā. Kā tu domā, kāpēc sākās ģenētiskie eksperimenti? Visu 21. gadsimtu zinātnieki centās uzlabot cilvēkus, lai tie tiktu līdzi jaunajām tehnoloģijām. Zinātne pārņēma pasauli — un Londona uzšāvās trīs jūdzes augstāk debesīs." Viņa iesmējās, pārcilādama dažus diskus. "Vienīgais iemesls, kāpēc pilsētas nepaaugās vēl augstāk, bija palēninājums pēc Ņujorkas sabrukšanas; tika sasniegti pieci kilometri, tad debesskrāpji sabruka."

"Vai tas ir iespējams ari šeit?" Kczs vaicāja, pirmo reizi satrūcies par pilsētas drošumu.

"Tas vairs nenotiks," Reivcna pasmējās par viņa bažām. "Jauni balsti, jauni būvēšanas paņēmieni. Teroristi 2314. gadā mēģināja uzspridzināt Losandželosu, bet spēja sagraut tikai dažus tiltus. Debesskrāpji te paliks uz mūžiem."

Rcivcnai prāts nenesās uz sarunām, un Kczam šī skaļā mūzika bija jau līdz kaklam. Atstājis viņu rotaļājamies ar sistēmu, zēns devās izpētīt kompleksu, bruņojies ar viltotu personas apliecību, ko piegādāja kurjers, līdzko viņi ieradās. Ar 800 kredītiem konta rēķinā Kczs bija gatavs pārbaudīt dažas Belgrāvijas populārākās iestādes.

Jaunā pieredze viņu apmulsināja. Viņš apturēja skimmeri, lai aplūkotu galveno kompleksu, un gluži vai zaudēja galvu. Nekad viņš nebija redzējis tik plašu izklaidēm paredzētu laukumu. Arkādē bija tādas lietas, par kurām viņš neko nezināja. Viņam nebija ne jausmas, kas ir slidošana, un viņš neziņā izvalbītām acīm vēroja sasalušo ūdeni. Vēl vairāk viņu pārsteidza muzejs. Kczs nespēja saprast, kā var ar patiku aplūkot izgrebtus akmeņus un mirušu, viņiem nepazīstamu cilvēku attēlus. Tomēr muzejs bija pilns ar padzīvojušiem ļautiņiem, kas aplūkoja šo drazu neviltotā sajūsmā. Aiz tiem nāca bērnu bariņš, viņi bija pāris gadus vecāki par Kczu, nesen beiguši pamatskolu. Viņš kādu pusstundu klīda tiem līdzi pa mūzikas un drēbju veikaliem; viņš pirka videodiskus, jo Reivenai tic droši vien patiktu, un nezināja, ko vēl varētu pirkt, ik mirklī gaidīdams, ka veikala policists viņu aizturēs. Viņš pētīja kādu sintētiskās ādas jaku, prātodams, vai nevajadzētu tikt vaļā no vecajām džīnām, bet tad pamanīja meiteni, kas stāvēja viņam blakus.