RAENŪNA LASITJĒ - HAKS

"Bet tu?" Vraits vaicāja.

"Esmu Elizabete Bleķa, analītiķc no izdomāta ASV holovīzijas kanāla," viņa stāstīja. "Mēs varam izmantot savas apliecības gan kopā, gan atsevišķi."

"Prātīgi," Vraits piekrita.

"Man prieks, ka tu to atzīsti," Reivena noteica, bet tajā mirklī gaitenī noklaudzēja soļi, un pie durvīm klauvēja.

"Iekšā," Vraits uzsauca, un parādījās Kczs.

Laukā vēl turpināja līt, un Kezs bija izmircis cauri slapjš, tomēr lepni stiepa divas milzīgu izmēru papīra turzas. Reivena saķēra tās vēl pirms Kczs paspēja aizvērt durvis. Viņš vēroja, kā viņa zibenīgi attaisa ķīniešu ēdienu plastmasas vāciņus. Viņa izskatījās vecāka nekā rādīja attēls displejā un vēl nepieejamāka. Tomēr sejā atmirdzēja tas pats šķelmīgais smaids, un ap galvu plīvoja tumšo matu zīdainais mākonis. Kopā ar Vraitu viņi izskatījās kā viena attēla pozitīvā un negatīvā versija; viņu vaibsti bija gandrīz vienādi, bet krāsas — gluži pretējas.

Reivena nepieminēja agrāko tikšanos, bet pastāstīja, ka ir Vraita māsa. Šķita, ka Vraits nevēlas runāt ar Ķezu, taču Ķeza jautājumi pamazām lika Reivenai atklāt, ka viņi cenšas atrast savu jaunāko māsu.

"Tomēr es gribētu satikt arī jaunus draugus, ja reiz esmu šeit," viņa piebilda, dzenādama risa graudu ar irbulīti. "Nākamreiz pie Grāfienes es gribētu iet kopā ar tevi, Vrait."

"Es teicu, ka tu esi hakers," Vraits nedroši ierunājās. "Viņa varētu piedāvāt tev darbu."

"Tas nekas," Reivena notrīsēja. "Man naudas pietiek."

"Vai tu atkal metīsies Tīklā?" Vraits jautāja, kad Reivena pie­cēlās no galda.

"Vēlāk," viņa noteica. "Vispirms man jāatpūšas." Viņa atšņo- rēja milzīgo armijas zābaku šņores un, nenovilkusi drēbes, iekrita gultā. Pēc nepilnas minūtes viņa bija cieši aizmigusi, un Kczs pārsteigumā paraudzījās uz Vraitu.

"Viņai ir cicšs miegs," Vraits paskaidroja. "Nebēdā, tu viņu nepamodināsi." Viņš piecēlās un devās uz vannas pusi. "Ieiešu dušā — nezodz neko."

"Ei!" Kczs iesaucās, bet Vraits jau bija aizgājis. Zēns izmēdīja aizvērtās durvis. Vraits tātad bija jau nolēmis, ka Kczam nevar uzticēties — pat nezinot par mēģinājumu nozagt fiaiteru, par spīti tam, ka viņš atgriezās ar visu kredītkarti. Saīdzis, viņš piestūma krēslu datoram un negribīgi ieslēdza holovīziju. Tā rādīja tikai dažas programmas, un, pārslēdzis tās no viena gala līdz otram vairākas reizes, viņš atkal izslēdza ierīci. Reivena par to nelikās ne zinis, un Kczs nolēma sekot viņas paraugam. Viņš nepūlējās novilkt zābakus, ielīda zem pārsegiem un cicši ietinās palagos. Kad Vraits atgriezās no vannasistabas, Kczs jau bija aizmidzis.

Reivena dziļā bezsapņu miegā nogulēja divas stundas, tad attāla sirēna izrāva viņu no miega. Kczs un Vraits vēl aizvien snauda, zēns — cieši satinies palagu murskulī, Vraits — neērti savilcies gultas augšgalā. Reivcna izkāpa no gultas un ķērās pie datora. Sirēnas kaukoņa jau bija pieklususi, bet, ja reiz miegs prom, varēja netraucēti iekļūt Tīklā. Vientulība nebija viņas dabā, viņa gan zināja, ka brālis tā domā, taču patiesībā pati bija tikai piesardzīga, lai neviens neievērotu viņas dabisko saplūšanu ar datoriem. Neviens nespētu noturēt Reivenu par vienkāršu hakeru, ja redzētu viņu ķeramies pie darba pa īstam. Protams, viņa varētu rīkoties kā parasts ierindas lietotājs, zibinot pirkstus pa klavia­tūru, lai dotu nepieciešamās komandas. Taču Rcivcnai tā šķita bezgaumīga un nogurdinoša metode. Viņa ļāva rokām viegli noslīgt uz taustiņiem un aizvēra acis, bet viņas apziņa ieplūda Tīklā.

Reivena tagad atradās tur, vienā mikrosekundē paskrienot garām neskaitāmām Tīkla lappusēm. Neviena sistēma nepalika noslēgta, kad viņa virzīja apziņu uz visām pusēm, meklējot kaut vienu atsauci par Reičelu. Viņa nespētu attēlot, kā viņa izjuta Tīklu šajā brīdī, kā datne viņas prātā ieguva savu formu, krāsu, pat garšu un virsmas reljefu, skaņas un smaržas. Tīkla pieredze atmodināja ikvienu sajūtu, un viņa nespēja pateikt, kā tieši viņa spēj kaut ko uzzināt, bet viņa to zināja. Tā viņa atklāja, ka nākamās dalu saites galā atrodas kaut kas jauns un neparasts.

Vienā mirklī visa apziņa koncentrējās vienkopus, apņemot svešādo jaunumu, lai to atpazītu. Dīvainā kārtā, sastopot pretes­tību, Reivena aptvēra, kas tas ir kaut kas vairāk nekā programma. Tā bija vēl viena personība Tīklā. Bez šaubām — kāds iesācējs.

Tas otrs bija baiļu pārņemts, un viņa nedrošība liecināja par pieredzes trūkumu.

> atslaabsti < Reivena pavēlēja, pati nezinot — balsī vai domās, un turēja svešinieku uz vietas.

> kas tu esi? < Viņa sajuta vēl vienu rāvienu, jo tas otrs gribēja atbrīvoties, un nepacietīgi piebilda:

> es neesmu droshiibniece vai policiste ja buutu vai tad vareetu taa / justies / riikoties / buut ? <

> Ijauj man iet! < otrs lūdzās, apziņas taustekļiem spraucoties uz visām pusēm.

> kaa tevi sauc? < Reivcna lika atbildēt, pārvarot pretestību. Otrs vairs nespēja pretoties, gluži kā jebkura cita programma, kas atlēca vaļā, Rcivenai pietuvojoties.

> ali otrs atbildēja, un Rcivcnu gandrīz vai pilnībā pārņēma tēlu straume, kuru atbrīvoja šis vārds. Sešpadsmitgadīga skol­niece kaut kur augstu mākoņos, spēka vairoga aizsargātajā bagāt­nieku kompleksā. Viņa ienākusi Tīklā otro reizi un ļoti baidās, ka viņu noķers. Reivena iesmējās. Meitene bija iesācēja. Dažās mikrosekundēs viņa izplatīja ap sevi pietiekami daudz informā­cijas, lai Reivena spētu uzzināt viņas personas kodu un atrašanās vietu, bet Reivcna par sevi nebija atklājusi neko. Svešiniccc nespēja Tiklu ietekmēt, tomēr par spīti viņas nemākulībai diez vai kāds vispār spētu viņu noķert Tīklā. Daudz ticamāk, ka viņa sevi atklātu reālajā pasaulē. Vienā zibsnī Reivena nosūtīja šo informāciju meitenei, joprojām nepasakot neko par sevi. Reivcna atbrīvojās un jau gribēja doties tālāk Tīkla apceļojumā.

> pagaidi! < Ali lūdzās. Pirmo paniku Reivenas nosūtītie jaunumi bija dzēsuši, bet pats saturs pārbiedējis līdz nāvei. > pagaidi mani — luudzu pagaidi — rfeatstaaj mani!

> kaapeec?< Reivena vaicāja, nogurusi no domu apmaiņas un uzskatot, ka ir jau pietiekami daudz palīdzējusi nezināmajam Hakam.

> tev jaapaiiek jaapaliidz man lai policisti mani nenokjer.

> Reivena jau kļuva nikna, bet viņas atbildes — elementāras.

> jo tu esi taada pati kaa es. mees (tu/es) esam vienaadas.<

> mees esam katra par sevi < Reivena atbildēja.

> sarunas beigas <

Un viņa aizsteidzās projām, neatstājot aiz sevis neko būtisku, kas ļautu svešiniecei viņu sameklēt. Toties viņa pati gan zināja, kur atrast meiteni, ja rastos tāda vajadzība. Ali adrese ierakstījās viņas atmiņā un palika tur līdz brīdim, kad viņai labpatiks to aizmirst.

Reivena izšāvās caur jaunu datu bāžu tūkstoti, meklēdama ierakstus. Cilvēku vārdi, datumi, vecums ieplūda viņas apziņā un nozuda. Skolas atzīmes, holokanāla reģistrācija, bankas rēķini, Tīkla pasts. Par Reičelu nebija nekā. Taču šis tūkstotis bija tikai niecīga daļa no lielpilsētas datortīkla. Šonakt viņa nepaspēs. Atsvabinājusies no datu plūsmas, kas, paklausot viņas pavēlēm, riņķoja apkārt, viņa atgriezās no Tīkla savā sākotnējā stāvoklī. Palēnām izejot no datora, viņa atgriezās ķermenī.

Kādu brīdi viņa mirkšķināja acis, cenšoties pierast pie jauna­jiem sajūtu iespaidiem, kas tik krasi atšķīrās no Tīklā piedzīvotā, un pamazām piemērojās realitātei. Tumša istaba, divu aizmigušo šalcošā elpa, lielā klaviatūra zem plaukstām, un, dziļāk ievelkot elpu, jaušama ķīniešu ēdienu smarža. Viņa piecēlās un izstaipījās, kustēdamās gluži kā zemūdens peldētājs, ķermenis negribēja klausīt. Uzmanīgi piegājusi savai gultai, viņa precīzām kustībām atgūlās un bija jau aizmigusi, pirms vēl galva iegrima spilvenā.