RAENŪNA LASITJĒ - HAKS

mončlām vēl pirms noslēdzās durvis, taču Vraits pagaidīja, kamēr flaiters izkustas no vietas, un tikai tad atdeva naudu. Tā zibenīgi nozuda zēna nosmulētās džinsu jakas iekškabatā. Vraits viegli pasmīnēja, bet jaunā pasažiera seja atslāba, viņš acīmre­dzami bija apmierināts ar darījumu.

"Tad kāpēc tu meklē gangsterus?" zēns vienaldzīgā tonī apvaicājās.

"Es nemeklēju gangsterus," Vraits atbildēja un ievēroja, ka aizdomīgums atkal atgriežas puišeļa pieredzējušajā skatienā.

"Eu, draugs, ceru, ka tev nav padomā kāda šīza," zēns brīdi­nāja, viņa muskuļi saspringa un roka tuvojās durvju rokturim.

"Nemaz nemēģini," Vraits teica un palielināja ātrumu. "Es gribu informāciju. Ja tu to nevari man dot, es tevi izlaidīšu laukā. Ja vari, es parūpēšos, lai tas tev būtu izdevīgi. Sarunāts?"

"Kādu informāciju?" zēns vairs negrasījās laisties lapās, tomēr vēl aizvien bija saspringts un aizdomu pilns.

"Es gribu atrast kādu, kurš zina, kā sadarboties ar gangsteriem, kas mani varētu savest ar īstajiem cilvēkiem, lai noslēgtu darījumu. Informācijas apmaiņa, noskenēji?"

"Jā," zēns pamāja. "Tev vajadzīgs Tīrītājs. Taču es nevaru tevi iepazīstināt, es ne ar vienu nedraudzējos. Varu tikai parādīt vajadzīgo vietu, labi?

"Ar to pietiks," Vraits piekrita. "Pēc tam es tikšu galā pats. Bet lai tas būtu īsts amata pratējs."

"Grāfiene ir topā," zēns pastāstīja. "Bet dārga gan."

"Tā nav problēma," Vraits izmeta. "Kur ir tā vieta?"

"Vispirms naudu. Tu piekriti," roka atkal pastiepās pēc naudas.

"Tieši tā," Šoreiz Vraits pasniedza piecdesmit kredītu naudas zīmi. "Bet lai viņa būtu tā vērta."

"Protams, draugs," zēns apgalvoja. "Nogriezies šeit, tev būs jāplanē lejup vēl pāris līmeņi."

Par spīli sīkiem pārpratumiem — un nevarēja taču cerēt, ka viena un tā pali metode noderēs vienmēr, — Vrails secināja, ka ir atradis labu gidu. Kezs bija pietiekami ilgi strādājis uz ielas un zināja galveno spēlētāju vārdus šajā bandītu pasaulē, un, kad vēl dažas monētas bija mainījušas savu īpašnieku, zēns kļuva pietiekami runīgs, lai pastāstītu Vraitam, kādas bandas pārvalda teritorijas, caur kurām viņi lidoja. Šīs teritorijas dabiski pārklāja cita citu, un, kā jau visur, bandas atradās pastāvīgā kustībā. Dažas reizes Vraits palielināja ātrumu, ieraudzījis citu lidotāju, negaidī­dams, kad kļūs redzamas tā pārstāvētās bandas krāsas. Kczs acīmredzami atbalstīja viņa piesardzību un vaļsirdīgi atzinās, ka nav saistīts ne ar vienu bandu.

"Lai pelnītu naudu, jāpaliek neitrālam," viņš nopurinājās. "Es maksāju nodevas iebrucējiem kā jebkurš. Mēģini darīt ko citu, un tevi nožmiegs. Taču es nenēsāju noteiktas krāsas un nevazājos apkārt kopā ar gangsteriem, ja nu vienīgi darījumu laikā."

"Saprotu," Vraits pamāja. Viens un tas pats visās pilsētās. Šādu kārtību viņš pats bija iepazinis jau sen, tā uzdzina rūgtumu, jo sevišķi, redzot to iemiesotu šajā bērnā, kuram bija palaimējies izdzīvot līdz pusaudža gadiem.

Nedaudz vēlāk viņi sasniedza ccļamērķi. Vraits lika flaitcrim līgani nosēsties uz platas ietves, kas veda gar namu, uz kuru norādīja Kezs. Viņš pasniedzās uz aizmuguri pēc somas un atvēra flaitera durvis. Kezs lēnām iztrausās laukā, vērodams, kā Vrails nokodē durvis. Tas neapturētu zagli uz ilgu laiku, bet Vraits nezināja, kas vēl cits te būtu darāms.

"Paldies par norādēm," viņš teica Kezam. "Kaut kur jau tiksimies."

"Varu pagaidīt tevi tepat," zēns ieminējās, un Vraits cieši nopētīja viņu. Viņš negribēja mānīt sevi, ka zēns varētu būt viņam pieķēries jau pēc desmit minūšu ilgas sarunas. Nebija ko brīnīties, ka zēns, novērtējis, ar kādu ātrumu Vraits vilka laukā no kabatas naudu, nevēlējās pazaudēt labu ienākumu avotu. Citkārt viņš būtu stingri noteicis, ka sadarbība ir beigusies. Taču nepazīstamā pilsētā viņš nevēlējās sākt ar iebildumiem.

"Vari mani pagaidīt tepat, ja vēlies," Vraits noteica. "Bet es kādu laiku nebūšu. Pieskati fiaiteru."

"Kāda runa," Kezs piekrita, atspiedies pret mazo lidaparātu un vērodams, kā Vraits dodas projām.

Vienīgais ceļš līdz namam, ko Kezs bija uzrādījis kā Grāfienes bandas īpašumu, bija šaura taciņa ar salīdzinoši labu segumu. Kad Vraits piegāja tuvāk, no tumšās ēnas iznira kāds stāvs un nostājās viņam ceļā. Tas bija brašs vīrs kaujas tērpā, rokās draudīgi satvēris pamatīgu kaujas šauteni. Muskulis, Vraits nodomāja, nolīgts apsargāt namu.

"Esi noklīdis, draugs?" vīrs apvaicājās, saņemdams šaujamo ciešāk.

"Es vēlos noslēgt kādu darījumu," Vraits paskaidroja, rūpīgi izvēloties mazāk draudīgu izteiksmi. Vajadzības gadījumā viņam bija ieroči, taču šī bija formalitāte, nevis atklāts uzbrukums.

"Vai Grāfiene zina, ka tu nāksi?" sargs vaicāja.

"Vēl nē, neesmu šejienietis."

"Gangsteris?"

"Vairs nē."

"Labi, nāc iekšā," sargs beidzot teica. "Tikai bez nepatikšanām."

"Paldies," Vraits piebilda un devās tālāk pa taciņu. Līdz ēkas atvērtajām durvīm bija atlicis tikai mazs gabaliņš, ko iet. Logiem bija metāla aizvirtņi līdz pat nākamajam stāvam, kas namu pārvērta cietoksnī. Acīmredzot Grāfiene bija pietiekami svariga persona, lai spētu nodrošināt nopietnu aizsardzību, un tas uz Vraitu atstāja iespaidu. Mājas iekšpusē valdīja tumsa, un, ienākot iekšā, viņš uz mirkli apstājās, acis mirkšķinādams, kamēr pierada pie nespodrā apgaismojuma. Viņš stāvēja plašas, tukšas telpas vidū, kas bija kalpojusi kā viesnīcas vai biroju nama foajē. No šejienes tālāk veda astoņas durvis, taču visas, izņemot vienas, bija aizkrautas un nosprostotas ar akmeņiem. Pie vienīgajām brīvajām durvīm stāvēja vēl divi sargi, sieviete un vīrietis, tādos pašos kaujas tērpos kā sargam ārpusē. Viņi stāvēja brīvā stājā un vēroja Vraitu tuvojamies, tomēr ieročus nenovērsa.

"Nosauc holokomā savu vārdu un ierašanās mērķi," sieviete pavēlēja, paejot sāņus no sienā iebūvēta ekrāna. "Grāfiene izlems, vai vēlēsies tevi pieņemt." Ekrāns bija tumšs un neatklāja cilvēku otrā pusē — Grāfieni vai kādu viņas darbinieku. Pali ierīce bija no jaunākajām, droši vien programmēta gan attēlu skenēšanai, gan pārraidīšanai.

"Vraits," viņš rāmi norunāja. "Meklēju cilvēkus darījumam." Pēc pauzes holokomā atskanēja sausa balss.

"Kādam darījumam?"

"Meklēšanai," viņš turpināja. "Šeit es vairāk nevaru pateikt."

"Labi," balss teica pēc neilga laiciņa. "Vari nākt augšā, taču ieročus atstāj turpat." Vraits pamīņājās. No sargu sejām varēja saprast, ka šis noteikums nav apspriežams. Iebāzis roku jakas kabatā, viņš izvilka lāzerpistoli, makstī uz muguras paslēpto dunci un atdeva abus ieročus sardzei.

"Kas tev somā?" sieviete jautāja.

"Drēbes, datordiski," Vraits paskaidroja, un sieviete apstipri­noši pamāja, kad bija izlasījusi izdruku blakus ekrānam. Tātad viņam bija taisnība, un holokoms spēja viņu ari skenēt.

"Labi, tu vari iet," vīrietis paziņoja, un Vraits pamāja. Viņu sistēma nebija nekļūdīga; vēl viens nazis bija palicis nepamanīts, to Vrails nebija atdevis, taču gan jau arī tālāk viņu gaidīja kāds modrs sargs.

Lielā zāle bija aizgruvusi un tumša, taču, kad Vrails bija pagājis garām abiem sargiem, viss mainījās. Viņš atradās plašu kāpņu pakājē, grīdas, sienas un griestus klāja briljantmirdzošas, gaismu atstarojošas bruņas. Viņš nespēja saskatīt gaismas avotu, tomēr kāpnes bija spoži apgaismotas. Viņš redzēja pats savu atspulgu mulsinoši pavairotu līdz bezgalībai un juta, ka kļūst grūti noturēties kājās. Kāpjot augšā, viņš domāja, ka tas noteikti ir darīts ar nolūku. Viņš viegli grīļojās un nebija īsti drošs, uz kuru pusi dodas. Tomēr pēc vismaz diviem stāviem kāpnes beidzās, viņš nonāca šaurā laukumiņā un vēroja savu atspulgu spoguļsienā. Viņa seja metāliskajā virsmā spocīgi mirdzēja: pelēkas acis šaurā, kritbālā sejā, gaišu matu ērkulis.