RAENŪNA LASITJĒ - HAKS

Daļa sienas klusām paslīdēja, atklājot Grāfienes vadības centru. Sienas klāja pultis un ekrāni, kas viņu savienoja ar infor­mācijas Tiklu. Visapkārt bija nokrautas jaunas, mirdzošas iekārtu kastes. Telpas vidū stāvēja sieviete, pie kuras viņš bija ieradies. Viņa bija slaida un gara, ģērbusies tikai melnā. Viņas tumšie mati bija cieši pieglausti galvai. Viņa nēsāja vairākas rokassprādzes ar minidisplejiem un vadības taustiņiem, lai pārzinātu savus datorus. Vraitā vērās asas, brūnas acis nežēlīgā putna sejā.

"Nāc iekšā," viņa pavēlēja. "Stāsti, ko vēlies."

"Vai tu esi Grāfiene?" Vraits vaicāja.

"Tā tas ir."

"Man vajag palīgus."

"Tā jau tu saki," Grāfiene nepacietīgi sašūpojās. "Bet ko tu īsti gribi?"

"Es cenšos atrast kādu šajā pilsētā," Vraits ātri paskaidroja. "Tā ir meitene, apmēram vienpadsmit gadus veca. Mums gan vēl nav izdevies viņu atrast nevienā datortīklā…"

"Kā tu to zini?" kaujiniccc asi pārtrauca, izbrīnīti raugoties uz viņu. "Tu taču neesi hakers."

"Esmu šeit kopā ar savu māsu," Vraits atzinās. "Hakers ir viņa."

"Meklējumi fiziskajā vidē prasīs daudz laika," Grāfiene skaidroja. "Taču es varu izmantot dažus paziņas, ja tev ir vairāk informācijas par meiteni." Viņa piegāja pie viena no datoriem.

"Viņas vārds ir Reičela," Vraits pastāstīja. "Viņa ir mana jaunākā māsa. Neesmu viņu redzējis divus gadus. Reičelu adoptēja cilvēki, kas pazuda līdz ar viņu. Viņi nav ar mums sazinājušies, taču mēs esam saņēmuši ziņas, ka viņi ir Londonā."

"Vai gaidāma glābšanas operācija," Grāfiene vaicāja. "Lai dabūtu meiteni atpakaļ?"

"Nē," Vraits paraustīja plecus. "Gribu tikai zināt, vai ar viņu viss ir kārtībā."

"Labi," Grāfiene pamāja. "Man būs nepieciešama jebkura informācija par viņu un to pāri, kas viņu adoptēja. Vārdi, foto­grāfijas, gēnu dati un darba vietas."

"Protams," Vraits izvilka no somas nemarķēlu datordisku un pasniedza viņai. Grāfiene ievietoja disku datorā, un Vraits noraudzījās, kā pazīstamās ziņas nozib ekrānā. Kad informācijas pārsūknēšana bija beigusies, kaujiniece ar pāris taustiņiem atvēra Rcičclas attēlu.

"Man tas jānosūta dažiem draugiem," viņa paskaidroja. "Tā mēs noteikti kaut ko atradīsim. Taču dīvaini, ka meiteni nevar atrast Tīklā. Jābūt vismaz skolas ierakstiem."

"Jā," Vrails piekrita. Viņš cieši vēroja attēlu. Reičela izskatījās kā jebkurš cits bērns: brūnie mali glīti sapīti, lielas, mirdzošas acis un gaišs smaids. Taču Vraits zināja, cik svarīgi ir viņu atrast, un ne tikai tāpēc vien, ka tā ir viņa māsa.

"Kad man būs pirmie ziņojumi, mēs varēsim nolemt, vai nolīgt vēl kādus cilvēkus, lai meklētu aktīvāk," Grāfiene teica. "Tas notiks pēc dažām dienām. Pirmo iemaksu man vajag tagad."

"Cik?"

"Piecus simtus," Grāfiene paziņoja, un Vraits pamāja. Cena bija nedaudz par augstu, taču viņam Grāfienes atbalsts bija svarīgāks par naudu.

"Sarunāts," viņš piekrita un pasniedza kredītkarti.

Kczam pietika ar divām minūtēm, lai atlauztu fiaiteru. Viņš nespēja atrast īpašnieka kodu, taču flaiters bija vecs, un durvis padevās viegli. Zēns to paveica pirms netālu uz celiņa stāvošais sargs ievēroja kaut ko aizdomīgu, — un kas tur īpašs, ja Kezs iekāpj flaiterā, ar kuru tikko te ieradies. Iekļuvis salonā, zēns pārlaida vadības pultij ievingrinātu roku. Ar šādām iekārtām Kezs bija lidojis ne reizi vien. Viņš iedarbināja galveno dzinēju un labpatikā vēroja, kā vadības displejs iemirdzas. Tad Kezs satrūkās. Pults displejs dīvaini raustījās, lai gan pa ceļam uz šejieni bija darbojies normāli. Viņš vēlreiz piespieda vairākus taustiņus, lai uzlabotu attēlu, taču nekas nemainījās. Satrūcies zēns nolēma pacelties bez displeja palīdzības; pa priekšējo stiklu varēja redzēt pietiekami labi. Viņš pasniedzās tuvāk svirām, kad skaļrunī atskanēja balss.

"Ja tu patiešām gribi nozagt fiaiteru, esi gatavs lidot ne pa jokam."

"Ko?" Kczs zibenīgi palūkojās visapkārt, taču mazajā lidapa­rātā nebija vietas slēptuvei. "Kas tas?"

"Vai tu vēlies to uzzināt?" balss atkal ierunājās. Tā bija meitenīga balss un smējās par viņu. Kczs pasmīnēja.

"Lai kas tu būtu, neko tu nespēj man padarīt holokomā otrā galā," viņš noteica un satvēra sviras. Flaiters viegli atrāvās no tilla, bet tad Kczu atsvieda atpakaļ sēdeklī, jo lidmašīnīte negaidīti šāvās uz priekšu. Viņš vairs nevadīja fiaiteru, kas bez vadības drāzās garām namiem ātrāk nekā zēns jebkad bija redzējis. Viņš atkal sadzirdēja smieklus, un svešā balss viņu uzrunāja.

"Diemžēl es neesmu holokomā viņā galā," balss sacīja, un flaiters sagriezās trakulīgā virpulī. Kczs ieķērās sēdeklī, lai pasargātos, kad lidaparāts viņu svaidīja no vienas puses uz otru. Savilcis drošības jostas vietā, viņš atkal sniedzās pie pults, taču tā bija nodzisusi. Viņš padevās, apjauzdams, ka pretoties ir muļķīgi, un flaiters beidza griezties un šāvās augšup uz pilsētas līmeņiem. Tas bija Ķeza ātrākais lidojums dzīvē, un dīvainā kārtā viņam tas patika. Viņš noclsās aiz sajūsmas, padrāžoties garām metropoles kārdinājumiem.

Tad iegaudojās sirēna, atskatījies Kczs pamanīja divus flaite- rus, kas dzinās pakaļ.

"Drošībnieki," viņš nosprieda.

"Es redzu," balss noteica, un flaiters metās lejup. Displejs atdzīvojās, un uz tā varēja vērot attēlu no atpakaļ skata kameras, kurā Kezs varēja noskatīties, kā drošībnieku flaiteri ātri vien atpaliek un pazūd tālu aizmugurē. Līdzko tic bija pazuduši, flaiters samazināja ātrumu un devās tālāk normālā pilsētas gaitā.

"Tas bija mežonīgi," zēns pasmaidīja. "Nekad neesmu tā braucis."

"Paldies," teica viņa ceļabiedre, un pēkšņi uz ekrāna parādījās meitenes seja. Viņa bija apmēram piecpadsmit gadus veca, mazliet vecāka nekā zēns, ar azartisku smaidu. Viņa šķelmīgi palieca galvu sāņus.

"Tu nu gan esi…" Kezs izdvesa.

"Esmu gan," viņa piekrita.

"Bet, ja tu spēj vadīt šo metālu kaudzīti, kur tu atrodies?" viņš vaicāja ar aizdomām. "Tas nav iespējams. Neviens to nespēj. Tā ir maģija." Tad viņš saspringa. "Vai tik tu neesi kāds necilvēks, ko?" Displeja apgaismojums noraustījās, un tēls aši izdzisa. Flaiters nolaidās uz celiņa, un durvis vadītāja pusē atvērās par zīmi, ka viņam jākāpj laukā.

Kezs saprata, ka pieļāvis kļūdu. Viņš raudzījās tumsā. Viņš neatradās tālu no savām ierastajām lakām un īsā laikā varētu tur nokļūt. Taču šis noslēpumainais, spokam līdzīgais svešinieks un tagad vēl viens spoks flaiterā rosināja iztēli. Viņš palika sēžam.

"Ei, nomierinies," viņš noteica ekrānā, ccrot, ka neviens neies garām un neievēros, kā viņš runā ar fiaiteru. "Es negribēju tevi aizvainot, bet es nekad neesmu runājis ar Haku."

"Vai vēlies nodot šo informāciju visiem kaimiņiem?" meitenes balss vēsi noteica, un viņas vārdi apstiprināja zēna aizdomas.

"Tu atvēri durvis, nevis es," Kezs atgādināja. Durvis vēl aiz­vien bija atvērtas, un viņš ar cerībām lūkojās ekrānā. "Kāpēc mēs nevarētu sākt visu no sākuma?" viņš piedāvāja. "Mani sauc

Kezs," viņš ccrīgi pieliecās tuvāk displejam. Durvis lēnām aizslīdēja ciet, un displejs atkal iegaismojās.

"Mani — Reivcna," meitene teica, un flaiters pacēlās gaisā. "Tas čalis, kuram tu tikko gribēji nozagt fiaiteru, ir mans brālis Vraits."

"Es par to nedabūtu daudz," Kczs papurināja galvu, "Tas ir tik vecs modelis."

"Vraits tik un tā nebūtu īpaši priecīgs par šo zādzību," Reivena teica. "Jo sevišķi pēc tam, kad viņš tev iedeva vairāk nekā simts kredītus."