RAENŪNA LASITJĒ - HAKS

"Man ļoti žēl," Kezs ierunājās.

"Zinu," Vraits raudzījās lejup tumsā uz tālajām aizām. "Reivcna tcica, ka Reičela nav Haks," viņš teica vēl pēc brīža. Kczs klusēja. Pēc dažām minūtēm viņam ienāca prātā, ka varbūt Vraits vēlas pabūt vienatnē. Viņš jau gribēja paiet sāņus, kad Vraits teica:

"Vēl mirklīti," viņš sacīja. "Man jāpadomā."

"Lai notiek," Kczs piekrita un atspiedās pret margām līdzās Vraitam. Viņš saprata, ka vīrietis grib saņemties un likt pāri neveiksmei. Flaiteri drāzās pāri galvai, skimmeri zibēja pār tiltu zem viņiem, taču ne Kczs, nc Vraits neteica vairs neko.

«

Bobs Tarcls tuvojās dzīvokļa durvīm, kad saklausīja ritma būkšķus. Viņš atpazina elektriskās ģitāras gaudošanu šajā griezīgajā haosā, taču kaut ko tik nesakarīgu vēl nekad nebija dzirdējis. Tomēr viņš neapmulsa, bet piespieda melnu metāla plāksnīti pie durvīm. Neviens neatbildēja, un viņš piespieda vēlreiz. Negaidot skaļrunī atskanēja balss:

"Kas tur ir?"

"Esmu Bobs Tarcls no Tarela mediju korporācijas," viņš pavēstīja, raudzīdamies tieši drošības kameras objektīvā. Tā iedarbojās, un iedegās gaisma, tomēr ekrāns pie plāksnītes palika tikpat tumšs kā līdz šim. "Es dzīvoju Bclgrāvijā." Viņš nogaidīja un grasījās jau runāt tālāk, bet šajā mirklī dzīvokļa durvis lēnām atvērās.

Viņam pretī stāvēja meitene. Viņa bija tērpusies melnās drēbēs, atbilstoši gan melnajiem matiem, gan tumšajām acīm, kas sevišķi izcēlās uz bālās sejas fona. Viņa nodrebēja, pētīdama viņu.

"Vai nācāt sūdzēties par skaļo mūziku?" viņa vaicāja, iekams viņš atjēdzās.

"Ak, protams, nē," viņš mierināja. Tad pastiepa roku. "Jūs esat Elizabete Bleķa, es zinu. Mana meita pazīst jūsu brālēnu."

"Tiešām?" meitene sarauca pieri, tad atguvās un pasmaidīja, cicši paspiežot viņa roku. "Piedodiet, Tarela kungs. Nāciet iekšā."

Viņa pakavējās otrā istabā, lai noklusinātu mūziku līdz tikko dzirdamai murdoņai, tad piedāvāja viņam dzērienu. Viņš neat­teicās, un meitene no Nitromaka izvilka divas krūzītes.

"Man ir liels prieks jūs satikt, Tarela kungs," viņa iesāka. "Jūsu uzņēmums lielā mērā kontrolē britu medijus, un, manuprāt, ari Eiropas Federācijā jūsu klātbūtne ir iespaidīga."

"Jūs man glaimojat, Bleķa jaunkundz," Bobs pasmaidīja. "Vēl paies kāds laiks, kamēr Tarela vārds Eiropā patiešām kļūs nozīmīgs."

"Sauciet mani par Elizabeti," viņa piebilda, un viņš pamāja.

"Elizabete, dzirdēju, ka jūs esat ASV holokanāla konsultante. Mana meita kopā ar draudzenēm iepazinās ar jūsu brālēnu šopēcpusdien Arkādē."

"Jaunumi izplatās ātri," meitene noteica, viegli pasmīnēdama.

"Belgrāvijas kompleksā tā noliek," Bobs smaidīja. "Tā kā mēs darām vienu darbu, es ieinteresējos. Tomēr baidos, ka neesmu dzirdējis neko par tādu AdAstru."

"Tas ir gauži neliels kanāls," viņa kautrīgi ieteicās. "Tomēr mēs ccram ķerties ari pie lielākām lietām. Viens no iemesliem, kāpēc mēs ar Kczu esam šeit, ir papētīt iespēju sadarbībai ar britiem. Vai jūsu korporāciju tas interesētu?"

"Varbūt," Bobs kļuva uzmanīgs. "Man pilnīgi noteikti gribētos par to parunāt ar jums. Taču neesmu pārliecināts, ka jūsu stilam Br4itānijā būs panākumi."

"Ak, jā," meitene izstaipījās gluži kā kaķis un nopētīja viņu tumšām, nenosakāmas izteiksmes acīm. "Cik daudz jūs īsti zināt par mūsu kanālu, Tarela kungs?"

"Tikai to, ka tas pievērsies 20. gadsimta beigu alternatīvajam rokam. Mana meita neko vairāk nezināja. Taču ar to pietika, lai saprastu, ka tas ir ļoti radikāls risinājums."

"Mūsu laikos, jo radikālāki raidījumi, jo labāk," viņa nopietni tcica. "AdAstra, lai gan neliels kanāls, tomēr ir ļoti aizrāvies ar šo mūziku," viņa pamāja uz lāzerdisku pusi. "20. gadsimtā valdīja ļoti drūms noskaņojums, un šī mūzika to atspoguļo. Bet daudziem cilvēkiem tā šķiet pievilcīga."

"Jūs acīmredzami esat viena no viņiem," Bobs Tarcls piebilda, un Elizabete piekrītoši pielieca galvu. "Man šķiet, es vēlētos uzzināt vairāk par jūsu kanālu," viņš sacīja. "Un vairāk par šo mūziku."

Bobs Tarcls bija iecerējis ciemoties apmēram piecpadsmit minūtes. Viņš atvadījās pēc vairāk nekā stundas. Šajā laikā

Elizabete nospēlēja viņam vairākus ierakstus no savas plašās kolekcijas un nolasīja viņam ievadkursu 20. gadsimta mūzikā. No visa, ko viņa stāstīja, visvairāk Tarelu savaldzināja jēdziens "kults". Alternatīvā mūzika jauna kulta veidā varētu kļūt par vajadzīgo virzienu, kas spētu piesaistīt uzmanību viņa panīku­šajam kanālam. Kad beidzot viņš izgāja no Elizabetes dzīvokļa, viņš jau bija nolēmis, ka ar AdAstras jaunās konsultantes palīdzību izmantos šo formātu. Viņš bija ari ielūdzis meiteni kopā ar brālēnu uz ballīti nedēļas beigās. Viņš bija pārliecināts, ka meitene kļūs par vakara īpašo viesi.

Kad viņi atgriezās mājās, Kezs saprata, ka noticis kaut kas īpašs, kas spējis nomierināt Reivenu. Mūzika vairs nebija neizturami skaļa, kad viņi parādījās durvīs. Reivena vēroja holovīzijas sienu, taču atrāvās no tās, lai pievērstos viņiem. Šķita, ka viņa cenšas atkal sadusmoties, tomēr viņas seja pārvērtās, raugoties uz Vraitu.

"Kas noticis?" viņa pārsteigumā iesaucās.

"Drošībnieki aizveduši Reičelu jau pirms gada," Vraits pastāstīja. "Mani meklējumi laikam ir beigušies."

Istabu pārņēma klusums, ko pārtrauca tikai neritmiski mūzikas sitieni fonā. Ar zibenīgu kustību Reivena to izslēdza pavisam.

"Es gribu dzirdēt visu, ko tu uzzināji tajā ģimenē," Reivena prasīja Vraitam.

"Kāpēc?" Kezs vaicāja. "Nekāda labuma no tā nebūs." Reive­na saviebās.

"Reičclai nebija ne mazāko Haka pazīmju, kad es viņu redzēju pēdējo reizi," viņa iesaucās. "Gribu zināt, kāpēc drošībnieki viņu atklāja." Viņa paņēma apjomīgu, melnu disku no Vraita un devās pie datora. "Un, ja viņa patiešām ir mirusi, kam jūs jau esat noticējuši, es gribu zināt precīzi, kad un kur viņa mirusi."

"Kā tu to uzzināsi?" Vraits vēsi iebilda, apsēdies uz tumši sarkanā dīvāna. "Kāpēc tev tas vajadzīgs? Ikviens zina, ka Hakus pēc atklāšanas tūlīt iznīcina."

"Es neticu tam, ko zina ikviens," Reivena atcirta. "Un es to varu atklāt, pārmeklējot drošībnieku ierakstus." Viņa neviļus pasmaidīja. "Tici man, Vrait. Es atklāšu, kas patiesībā notika. Tagad nekas mani nespēs apturēt."

Reivena ienira datortīklā gluži kā peldētājs jūrā un aizšāvās tālāk pa elektronisko labirintu. Šāda brinumaina iespēja piederēja tikai viņai, un viņa to izmantoja, traucoties pa Tīklu kā noslēpu­maina dievība un raugoties, vai citi lietotāji veltīgās pūlēs necen­šas izsekot viņas apburošā rēga atstātajām pēdām. Viņai nebija grūti aizplūst mirdzošajos datu pārraides slēgumos uz jebkuru pusi, taču viņa koncentrējās uz vienu mērķi — Rcičclas Holisas vārdu.

Reivcna nedevās tieši uz DDP — datordrošības policijas datu bāzi. Par spīti pašpārliecinātībai, viņa nezināja, kā atrast meklēto. Tāpēc vispirms viņa virzījās caur Tīklu Britu valdības serveru virzienā. Tā bija viena no vislabāk aizsargātajām datorsistēmām valstī, taču nevienam datoram nebija cerību noturēties pretī Reivenai. Sistēma tomēr bikli pretojās, un tas bija uzjautrinoši. Kad viņa iegāja sistēmā, ccļā nostājās automātiskā sargsuņa programma.

> autorizaacijas parole? < tā pieprasīja.