RAENŪNA LASITJĒ - HAKS

"Nekā!" viņa novaidējās. "Varu saderēt, ja Tīklā kaut kas būtu, es to spētu atrast."

"Varbūt tavs pieņēmums nav pareizs," Vraits iesāka, un Kczs satrūkās. Taču Reivena bija pārāk aizņemta ar savām dusmām, lai uzsāktu jaunu strīdu.

"Es nekļūdos," viņa atbildēja. "Laboratorija pastāv. Es pat varētu puslīdz precīzi uzminēt, kur tā atrodas. Taču cs nespēju atrast tās datorsistēmu." Viņa lēnām, smagnējām kustībām pamasēja skaustu.

"Varbūt tev vajadzētu pagulēt," Kezs piesardzīgi ierunājās.

"Tikai tad, kad tikšu galā," Reivena apņēmīgi atteica. Piegājusi pie Nitromaka, viņa pasūtīja tēju, ar krūzīti rokā nosēdās dīvānā

blakus Vraitam un izstiepa kājas. Kezs sēdēja iepretī un vēroja, kā viņa iegrimst spilvenos.

"Varbūt DDP paslēpuši sistēmu tā, lai to nevarētu atrast Haki," Reivena prātoja. "Taču jūs neredzējāt viņu galveno sistēmu. To bija ārkārtīgi viegli uzlauzt. Nedaudz papūloties, to spētu pat parastie hakeri."

Visi pieklusa. Reivena bija aizvērusi acis un jau sāka ieslīgt snaudā, kad pēkšņi Vraits ierunājās.

"Reiven," viņš teica.

"Ko?" viņa pavēra vienu aci, it kā pārdomādama, vai maz vērts klausīties.

"Vai DDP zina, ka tu esi kas vairāk nekā parasts hakers?" viņš vaicāja.

"DDP nezina, ka cs vispār esmu," Reivcna attrauca. "Un lai tā paliek."

"Tu nesaprati," Vraits nogrozīja galvu. "Es gribēju vaicāt, vai viņi zina, ko spēj Haks?"

"Nesapratu," Reivcna tcica, bet nu abas acis bija vaļā.

"Nekad neesmu pazinis vēl kādu citu Haku, tikai tevi," Vraits skaidroja. "Tāpēc nezinu, vai man ir taisnība. Taču visas lavas spējas ir saistītas ar datoriem, vai ne?"

"Vairāk vai mazāk — jā," Reivena piecēlās. "Ir vēl dažas nianses, tomēr galvenais novirziens ir datortehnika."

"Vai DDP to zina?"

"Grūti pateikt," Reivcna satrūkās. "Tas man vēl nav skaidrs, jo neesmu atradusi neviena eksperimenta rezultātus." Viņa mirkli padomāja. "Nē, Vrait, tu kļūdies. Viņiem tas jāzina, jo par to liecina kaut vai tas, kā tika radīts Haku gēns."

"Kā?" Kezs jautāja. Viņš negaidīja, ka Reivena vispār atbildēs, tomēr viņa pēkšņi aizrāvās ar šo jautājumu.

"Kez, ko tu vispār zini par Hakiem?" viņa taujāja. "Es gribēju teikt, ko tu zināji, pirms mēs satikāmies?"

"Es domāju, ka tas ir kaut kas līdzīgs maģijai," zēns lēnām noteica, viegli pārsteigts. "Vai citplanēlieši, vai tādā garā. Nemaz nezināju, ka runa ir par datoriem."

Reivena pamāja un palūkojās uz Vraitu, kurš cieši viņā norau­dzījās. Tad viņa kļuva domīga un stāstīja.

"Daudzi cilvēki nezina par Hakiem pilnīgi neko, ja nu vienīgi to, ka Haki ir aizliegti ar likumu," viņa teica. "Ģenētiskie eksperimenti un likums par Haku likvidēšanu tagad šķiet seno laiku vēsture."

"Vai tas bija tajos laikos, kad radīja Haku gēnu?" Vraits vaicāja.

"Vai tev vispār ir priekšstats par vēsturi?" Reivena sarauca pieri.

"Gangsteri parasti domā par citām lietām," Vraits klusi piebilda.

"Lai paliek," Reivcna nopūtās. "Nav jau daudz, ko stāstīt. Taču tam ir sakars ar 21. gadsimtā valdošo drudžaino vēlmi radīt aizvien jaunas tehnoloģijas, es par to jums jau stāstīju. Tas ietekmēja ari gēnu pētniecību. Cilvēka DNS centās papildināt ar daudziem pārveidotiem gēniem. Tos radīja, lai cilvēki kļūtu gudrāki un izturīgāki. Lielākā daļa mutāciju izrādījās dzīvot nespējīgas, tāpēc no šiem eksperimentiem atteicās. Taču Haku gēns bija plaši izplatīts līdz pat 2098. gadam, kad Hakus aizliedza."

"Kāpēc tas bija izplatīts?" Vraits vaicāja.

"To radīja, lai uzlabotu prasmi strādāt ar datoriem," Reivena atbildēja. "Viņi centās uzlabot programmēšanas iemaņas un citas līdzīgas spējas."

"Bet kāpēc Hakus iznīcināja?" Kezs taujāja. "Es domāju, ka prasme strādāt ar datoru nav nemaz slikta."

"Kaut kas sagāja dēlī," Vraits ieminējās.

"Likums par iznīcināšanu tika pieņemts 2098. gadā," Reivena atkārtoja.

"Vai tu nezini kāpēc?" Kezs jautāja.

"Tas notika lielā slepenībā," Reivena tcica. "Nolemt nāvei lielu cilvēku grupu nav tik viegli."

"Domā, ka viņi atklāja, ko Haki spēj izdarīt?" Kezs nerimās.

"Varbūt viņiem radās aizdomas, ka Haks var kļūt par unikālu hakeru," Reivena tcica. "Taču cs esmu kaut kas vairāk nekā hakers — DDP sistēmā cs neatradu nevienu pierādījumu, ka viņi zina, kādā veidā cs iekļūstu Tīklā."

"Rciven, ari labs hakers ir pietiekami bīstams," Vraits ierunā­jās. "Datorus izmanto visā pasaulē. Starptautiskā valdība un finanses ir atkarīgas no šo sistēmu drošības."

"Tāpēc viņi sāka iznīcināšanu," Reivena piekrita. "Varbūt pat ātrāk nekā spēja izpētīt, ko mēs protam." Viņa ieblieza pa dīvāna sānmalu. "Taču tas man nepalīdzēs atrast sistēmu."

"Ja tā pastāv, tas ir liels noslēpums," Vraits ieminējās. "Ekspe­rimenti ar cilvēkiem ir aizliegti, pat ja šie cilvēki ir Haki."

"Rciven, bet kā tu izveidotu slepenu sistēmu?" Kczs klusi vai­cāja. Reivcna pasmaidīja par zēna sajūsmas pilno balsi un piemiedza acis, lai padomātu.

"Tai jābūt neatkarīgai no Tīkla," viņa lēnām sacīja. "Pieejamai tikai no viena datora."

"Vai tas ir iespējams?" Vraits jautāja.

"Droši vien," Reivena pamāja. "Taču, ja laboratorijā tāda sistē­ma ir, mēs noskaidrosim to, vai Reičela ir dzīva tikai tad, ja tur ielauzīsimies."

Ali vēroja sevi milzīgā spogulī. Holotērps švīkstēja, viņai sakustoties, uz tā visapkārt ķermenim zibēja varavīksnes krāsu kristāli. Viņa uzsmaidīja atspulgam, kad spogulis dubultoja kristālu atblāzmu, bet tad pakāpās malā, atbrīvodama vietu Kctlīnai. Viņas ģērbās Zirkardas vecāku dzīvoklī. Visu sestdienas pēcpusdienu pie Tarclicm ieradās cilvēki, lai sagatavotos ballei,

un ari meitenes ģērbās un posās. Ketlīnas mirdzošās sprogas ieguva jaunu, kastaņbrūnu nokrāsu, kas tīkami izcēlās uz tumš­zaļās kleitas, kas bija veidota no lapām, kuras kopā saturēja mākslīgo tērpu līme. Zirkarda iejutās sarkanā tērpā. Viņas jaunā aizraušanās ar bandītu stila modi noveda pie milzīgiem tēriņiem, lai iegādātos īstas ādas kleitu tumši sarkanu liesmu krāsā. Nu viņa raudzījās Kctlīnai pār plccu, lai pārbaudītu kosmētiku. Ali atsēdās uz gultas, bet Zirkarda caur jaunajām, garajām skropstām raudzījās spogulī. Ketlīna nosēdās blakus un sazvērnieciski smaidīja.

"Nevaru vien sagaidīt, kad redzēsim tava tēva ciemiņus," viņa nočukstēja. "Šodien ziņās stāstīja par CullRock kanālu."

"Zinu, cs redzēju," Ali saviebās. "Jācer, ka viņi nespēlēs šo mūziku visu vakaru."

"Varbūt mums laiks iet," Ketlīna ierunājās. "Jau gandrīz astoņi."

"Cikos jāierodas viesiem, Ali?" Zirkarda it kā nejauši ieteicās.

"Sākums pusastoņos," Ali atbildēja.

"Vēl par agru," Zirkarda nopūtās.

"Tam nav nozīmes," Ali atgādināja. "Es taču esmu gandrīz vai namamāte, vai ne? Tāpēc mēs varam iet, cik vien ātri gribam!"

"Labi," Zirkarda pastiepās pēc mēteļa. "Tad cs izsaukšu fiaiteru."

"Varam iet kājām, būsim klāt, pirms vēl atlidos flaiters," Ket­līna ieminējās.

"Es domāju, ka mums jāizsauc flaiters," Zirkarda stingri notei­ca, abas pārējās sarāvās un piekrita.

Kad viņas ieradās ballē, Ali tik tikko pazina pati savu dzīvokli. Milzīgos skaļruņos dārdēja rokmūzika, visas četras viesistabas bija pilnas ar slavenībām. Pat Zirkarda bija pārsteigta. Viņa pat necentās tūlīt tuvoties Džcnisai Kastelai vai Elohimam, kas pašlaik bija vispopulārākie, viņa palika čupoties kopā ar pārējo brālību istabas stūri, kur visi sūca šampanieti un cits citam norādīja uz nākamo jaunpienākušo slavenību.