RAENŪNA LASITJĒ - HAKS

Ali jau nodomāja, ka visu vakaru tā ari nostāvēs pie sienas, tapetes balstot, bet tad viņu ievēroja tēvs un pamāja ar roku. Ali pasmaidīja un devās viņu apsveikt, Zirkardai sekojot cieši aiz muguras. Bobs apkampa meitu un sabužināja viņas matus.

"Šī ir mana meita Ali," viņš teica kādam vīrietim. "Ali, iepa­zīsties ar Gideonu Ešu. Viņš vadīs programmu jaunajā kanālā."

"Prieks iepazīties, Eša kungs," Ali pieklājīgi noteica, saroko­joties ar svešo, pirms vēl izmisīga kustība līdzās atgādināja viņai, ka jāiepazīstina arī ar Zirkardu. Klausoties visai nesakarīgo sarunu par jauno kanālu, abas meitenes bija nostājušās tieši tā, lai pirmās pamanītu Boba Tarela īpašo viešņu, līdzko viņa ienāca dzīvoklī.

"Elizabete!" Bobs iesaucās, izlauzdams sev ccļu starp pārē­jiem viesiem, un devās viņai pretī, bet Gideons Ešs, Zirkarda un Ali devās viņam līdzi. "Es jau baidījos, ka tu neatnāksi!"

Ātrs skatiens sāņus pārliecināja Ali, ka ari Zirkardas sejā ir tāds pats stingums kā viņai pašai. Ali instinktīvi juta, ka ari Zirkardai nepatīk Elizabete Bleķa. Meitene izskatījās jaunāka nekā varētu būt, bet viņā varēja nojaust tādu spēku, kas lika saļodzīties pat Zirkardas pašapziņai. Elizabetei bija apspīlēts kaķu sievietes tērps, kas izcēla ideālo figūru, bet plecus apklāja platīnkrāsas ķēdīšu apmetnis. Melno matu mākonis ieskāva seju, bet plakstiņi bija apvilkti ar zeltu. Tikai pēc krietna brīža Ali pamanīja ari viņas pavadītājus. Kezs bija tērpies vienkāršā, tumšsarkanā uzvalkā, blakus viņam stāvēja simpātisks vīrietis ar miroņbālu seju un ārkārtīgi gaišiem matiem, tērpies melnā ādas kostīmā. Elizabete pagāja uz priekšu un sarokojās ar Bobu Tarelu, it kā nemanīdama, ka visi apkārtējie viņu novēro.

"Kā klājas, Bob?" viņa smējās. "Tas ir mans brālēns Kezs un mans draugs Raicns. Raicns ir holovīzijas režisors."

"Priecājos jūs satikt," Bobs tcica, sirsnīgi paspiezdams viņiem rokas. "Elizabet, tu šovakar izskaties burvīgi. Pilnīgi elektriski, kā teiktu mana meita." Viņš pavilka Gideonu tuvāk. "Iepazīsties, Gideons Ešs, viens no maniem diktoriem." Viņš pagaidīja, kamēr Ešs apsveicinās. "Zirkarda Entonija, manas meitas draudzene, un mana meita Ali. Ali, tā ir Elizabete."

"Cik burvīgi tevi satikt, Ali," melnmatainā meitene ierunājās, cieši vērojot Ali ar vistumšākajām acīm pasaulē.

Ali sastinga. Viņa nespēja izskaidrot, kāpēc viņu sagrāba tādas izbailes. Taču, līdzko viņa ieskatījās jaunās konsultantes acīs, prātā iešāvās viena doma. Viņa zina! Tas bija nenovēršami. Viņa juta, kā šīs obsidiāna melnās acis raugās viņai cauri, ieskatās viņas sirdī. Elizabete jau smējās par kādu Boba joku. Vēl pēc mirkļa viņa bija deju laukumā, pēc sekundes viņai klāt pienāca Elohims, kurš nekavējoties gribēja iepazīties. Tikai tad, kad ierunājās Zirkarda, Ali atguva realitātes izjūtu.

"Vai tu redzēji to karnevāla tērpu?" draudzene vaicāja vāji slēptā greizsirdībā.

"Un kā tas Elohims uzvedas?" blakus atskanēja vēl viena balss, un Ali pat nevajadzēja atskatīties, lai saprastu, ka tā ir Ketlīna. "Ak, Dievs, un viņa ir vēl jaunāka par mums!"

Ali neklausījās. Viņa vērīgi pētīja Elizabetes biedrus. Kezs, apmulsis un sajūsmināts, raudzījās apkārt, bet bālais vīrietis bija atspiedies pret sienu. Viņa skatienu paslēpa ēna, un šajā mirklī viņš varēja netraucēti novērot ikvienu. Ali nodrebēja. Viņa lauzīja galvu, vai viņi ir no DDP, kaut gan ar prātu saprata, ka DDP diez vai apgrūtinātu sevi ar tik bezjēdzīgu modes skati.

Reivcna izbaudīja svinības. Pirmo reizi kopš ierašanās Lon­donā viņa patiešām priecājās. Vraits monotoni turpināja raizēties par Rcičelas meklēšanu, tā ka varēja sajukt prātā no garlaicības. Taču nesenie notikumi, pārcelšanās uz Belgrāviju un slepenās laboratorijas noslēpums, un protams ari CultRock atklāšana iepriecēja Rcivcnu. Viņa juta ritmiskās mūzikas plūsmu caur sevi un krēslaino istabu, juta savus sirdspukstus atbalsojamies mūzikā un pasmaidīja.

Bija pārsteigums satiki Ali. Viņa jau agrāk varēja apjaust saistību starp Bobu Tarclu un svešinieku Tīklā, ja nebūtu bijusi aizņemta ar garlaicību un darbiem. Atklāsme nāca tajā mirklī, kad Bobs viņu iepazīstināja ar savu meitu. Bailes, kas pazibēja meitenes acīs, kad Reivena viņā raudzījās, bija pietiekams pierādījums. Rcivenu samulsināja šī nesaderība. Ja viņa nezinātu, ka sīkā, apmulsusi sabiedrības lellīte patiešām ir Haks, tam noticēt būtu grūti.

Ja Vrails zinātu Ali noslēpumu, viņš droši vien pieprasītu, lai Reivena iemāca viņai izvairīties no briesmām. Reivenai tas nepatiktu. Vienīgais veids, kā Haks var izglābties no vērīgā DDP drošībnieku skatiena, ir kļūt neredzamam, pazust no šīs pasaules, kā tas bija izdevies viņai. Reivena apspieda smieklus, domājot, cik veiksmīga bijusi viņas pazušana, tik veiksmīga, ka tagad viņa varēja priecāties vienā telpā kopā ar slavenībām, kaut gan viņa varēja te ari nebūt. Nākt uz šejieni bija pamatīgs risks, taču Reivcna par to tikai priecājās. Ali neizskatījās pēc cilvēka, kurš spētu par to priecāties. Ašs skatiens sāņus atklāja Rcivcnai Ali saspringto seju. Nu viņa smējās skaļi. Kāda jēga iemācīt Ali, kā jābēg? Izlutinātajai bagātnieku meitiņai nebija izredžu izdzīvot reālajā pasaulē.

Pusnaktī Bobs Tarcls izziņoja CultRock atklāšanu. No šampa­nieša apreibušie viesi aizrautīgi sumināja viņu. Būdams pēc dabas godprātīgs vīrs, Bobs atzina, ka par šo ideju jāpateicas tikai un vienīgi Elizabetei Blckai, konsultantei no kanāla AdAstra, un meitene pieklājīgi pateicās. Viss notika tieši tā, kā iecerēts. Taču Ali bija nošķīrusies no draudzenēm — slavenību medniecēm, un jutās kā pārakmeņojusies. Viņa nespēja pat uzsaukt apsveikuma tostu. Kad beidzot, rokām trīsot, izdevās dabūt šampanieša glāzi līdz lūpām, tas nesniedza lielāku baudu par sasmakušu ūdeni.

Tas bija kā murgs. Ikviens nervs brīdināja par briesmām, taču viņa neko nespēja darit. Tumšās acis vēroja viņu no telpas otra gala, tad novērsās, it kā skatiens būtu nejaušs. Ali gan zināja la­bāk. Šis nejaušais smaidiņš bija tikpat draudīgs kā aligatora smīns.

Bailes pierima tikai rīta agrumā, kad viesi pamazām sāka atvadīties, un Ali savilkās kamolā savā gultā. Naktī viņa bija redzējusi mulsinošu sapni, kurā bēga no kāda, bet nespēja pakustināt kājas. Svešinieces parādīšanās bija tikai iemesls. Tas atdzīvināja visu satraukumu, ko Ali bija centusies nomākt, kad atklāja savu nāvīgo noslēpumu. Pirmo reizi dzīvē Ali Tarelu bija uzveikusi panisku baiļu sajūta.

Uz viesistabas grīdas bija izklāti trīs arhitektūras rasējumu komplekti. Reivena, atkal ielīdusi saņurcītajā armijas formas tērpā, ap galvu vijotics mežonīgo matu ērkulim, sēdēja uz grīdas ar cirkuli rokā. Vrails tupēja viņai iepretī, vērīgi pētīdams rasējumus, bet Kezs vēroja visu no augšas, atgūlies uz dīvāna.

Reivcna bažīgi sarauca uzacis, un Kczs nemaz nejutās pār­steigts, kad viņa nosvieda cirkuli zemē un nogrozīja galvu.

"Tā nekas nesanāks, Vrait!"

"Tas ir vienīgais, ko mēs varam darīt," Vraits ieteicās, ncatraudamics no plāniem.

"Vrait," Reivcna tcica un nogaidīja, kad Vrails patiešām sāk klausīties. Kad beidzot viņš palūkojās uz augšu, viņa turpināja. "Šie ir sākotnējie vecās laboratorijas rasējumi — tas ir viss, ko cs spēju izspiest no DDP datubāzes. Taču tagad telpas noteikti ir pārbūvētas." Viņa piecēlās kājās.