RAENŪNA LASITJĒ - HAKS

Atrāvusies no sistēmas, Reivcna atgriezās pa Tīklu, domas ātrumā pārlecot no viena pieslēguma uz citu. Atgriezusies savā datorā, viņa atkal saplūda ar savu ķermeni.

"Vrait," viņa paziņoja. "Es domāju, ka Reičela ir dzīva."

Kā jau lielas kompānijas vadītājam pieklājas, Bobs Tarels laiku lieki netērēja. Trešdienas pēcpusdienā viņš bija runājis ar

Belgrāvijas kompleksa jauno iemītnieci. Ceturtdienas rītā jau informēja holokanāla Mirāža darbiniekus, ka nolēmis mainīt rai­dīšanas formātu. Tās pašas dienas vidū uz viņa galda gulēja seši dažādi piedāvājumi, un viss mehānisms bija iedarbināts, lai sest­dienas ballītē paziņotu par jauna rokmūzikas kanāla atklāšanu.

Lai gan svarīgie pienākumi neļāva viņam uzaicināt Elizabeti uz savu biroju, viņš bija parunājies ar viņu pa holokomu. Attēlā uz ekrāna viņa bija izskatījusies piekususi un pārstrādājusies, taču, kad viņš pastāstīja par jauna rokkanāla izveidošanu, viņa piekrita piesūtīt uz viņa datoru visu iespējamo informāciju par šo mūziku. Solītais sūtījums bija pienācis pēc stundas. Mediju magnātu iespaidoja tāds darba ātrums, un viņš visā nopietnībā nolēma piedāvāt jauniņajai konsultantei darbavietu. Viņš bija pūlējies sazināties ar AdAslra vadību, taču viņu līnija bija pastāvīgi aizņemta. Tomēr viņa palīgam izdevās pieslēgties AdAslra serverim, kas izrādījās visai mazs, tomēr tajā varēja atrast visu informāciju par kanāla reitingu, ko viņš vēlējās redzēt.

Direktoru padome atklātā balsojumā atbalstīja Boba piedāvā­jumu mainīt Mirāžas formātu, un akcionāri, kas bija satraukušies par reitinga lejupslīdi, ar prieku pieņēma iespēju uzlabot savas izredzes. Jau septiņi labākie mūzikas komentētāji bija pārvilināti no citiem kanāliem, solot lielākas algas un "kulta" statusu. Mirāžas logo nozuda no holoekrānu reklāmām un kanāla galve­najām studijām. Dizaineri jau izstrādāja variantus jaunajam kanāla nosaukumam — CuIlRock.

Dziļi sirdī Bobs Tarels domāja, ka nav dzirdējis neko atbaido­šāku par 20. gadsimta rokmūziku, taču biznesa partneru atsaucība apstiprināja viņa cerības, ka šis projekts varētu būt ienesīgs. Tāpēc viņš izrādīja sajūsmu par jaunatklāto žanru. Interese par jauno kanālu strauji pieauga, un Bobs Tarcls jau ieslīga vīzijās par uzlabojumiem visā izklaides industrijā.

Kamēr tēvs tēloja, cik ļoti viņam interesē alternatīvais roks, viņa meita nolēma ienīst šo mūziku. Tik stingrs lēmums radās, trīs stundas klausoties ierakstus kopā ar Ketlīnu un Zirkardu. Trijotne no visas sirds vēlējās atzīt, ka šī mūzika ir visjaukākais, ko viņas jebkad ir klausījušās. Taču, kad pēdējais disks bija nožvadzējis līdz beigām, Zirkarda piesardzīgi aptaustīja džink­stošās ausis un neviļus noteica: »

"Nedomāju, ka tā būtu mūsu mūzika, kā jums šķiet?"

Atviegloti nopūtušās, Ali un Ketlīna ar prieku piekrita. Kaut gan visas trīs atbalstīja Boba Tarela trako ideju un pārliecināja viņu, ka tas būs īsts apvērsums, nepagāja ne stunda, kad ikviens brālības dalībnieks jau zināja, ka CuItRock nav priekš viņiem. Saprotams, ka tas neietekmēja draudzeņu plānus ierasties uz sestdienas ballīti nedēļas beigās. Berzēšanās gar slavenībām bija tā vērta, lai vienu vakaru izrādītu interesi par alternatīvo mūziku.

Jebkurā citā situācijā Reivena būtu gatava palīdzēt Bobam Tarclam uzsākt jauno programmu. Taču, kopš viņa atklāja DDP datu bāzes rēbusu, daudz laika pagāja, rokoties pa Tīklu jaunas informācijas meklējumos. Tikai divreiz viņa bija pārtraukusi meklējumus. Vienreiz, lai aprunātos ar Bobu Tarelu un nosūtītu viņam informāciju par alternatīvo rokmūziku, otrreiz, lai izveidotu nekad neeksistējuša kanāla AdAslra Tīkla lappusi, ko vainagoja viltota, visu laiku aizņemta holokomā līnija. Interese par Reivenas izvēlēto mūziku pieauga lavīnveidīgi, un vienīgais iemesls, kādēļ Vraits neuzbāzās ar brīdinājumiem par lieku publicitāti, bija aizrautīgā ticība iespējai, ka Reičela varētu būt dzīva.

Jaunatklātās ziņas par Haku laboratoriju bija biedējošas. Vienīgais, ar ko varēja papildināt iepriekš atrastās informācijas druskas, bija pierādījumi par doktora Kaldena saistību ar laboratoriju. Tajā pat datumā, kad pamestā laboratorija kļuva par slēgtu objektu, doktors Kaldens, tolaik divdesmit trīs gadus jauns speciālists, bija aizgājis no ļoti ienesīga pētnieciskā darba. Ziņas par viņu pēc šā datuma nebija atrodamas. Viņš vairs neiesniedza savus pētījumus zinātniskajos un medicīnas žurnālos, kur agrāk tika uzskatīts par autoritāti eksperimentālajā neiropsiholoģijā. Viņš pārtrauca sazināties pat ar ģimenes locekļiem un jau četrdesmit septiņus gadus nebija devies balsot vēlēšanās.

Rcivcnai tas šķita aizdomīgi, un viņa pievērsās Kaldena meklēšanai. Taču, lai cik sijātu Tīkla datus, neko vairāk atrast neizdevās. Pēdējais Kaldena fotoattēls bija saglabājies no jaunības laikiem, taču pašlaik viņam bija jau septiņdesmit! Attēlā varēja vērot neizteiksmīgu zinātnieku baltā tērpā, vienīgā īpašā pazīme bija ciešais zilo acu skatiens. Gan Tīklā, gan ārpus tā Kaldens bija un palika tikai ēna. Ikviens, izņemot Reivcnu, varētu nodomāt, ka viņš ir miris. Taču svešām acīm slēptās datu saites, ko viņa spēja atklāt, un viņas pašas instinkts teica, ka doktors ir vēl dzīvs. Raugoties viņa neizskaidrojamajā skatienā, viņa bija pārliecināta, ka agri vai vēlu atklās, kā viņu sameklēt.

Daudzas jūdzes tālāk Lusils raudzījās šajās stingajās, zilajās acīs. Zēns vēl aizvien nebija atguvies no pēdējās zāļu devas izraisītajiem drebuļiem, tomēr viņš centās turēties godam, kamēr zinātnieki viņu pētīja. Viņš nespēja noslēpt vājumu, tikai baidījās sabrukt Kaldena klātbūtnē. Doktors eksperimentos piedalījās reti, kaut gan lielāko daļu no tiem izgudroja pats. Viņš mēdza ierasties tikai tad, ja izmēģinājuma trusītis uzrādīja īpaši labus rezultātus vai ari nekam nederēja. Tad tas nozīmētu, ka no Lusila nav nekāda labuma un viņu paredzēts iznīcināt.

Lusils nespēja noticēt, ka doktors ieradies šeit tāpēc, ka eksperiments būtu izdevies. Katru dienu viņu piedzina vai pilnu ar narkotikām un pieslēdza kaut kādām nesaprotamām iekārtām. Skeneri mērija viņa smadzeņu elektriskos impulsus, tomēr viņš nespēja iedomāties, ko tieši zinātnieki cenšas noskaidrot. Ar robota cienīgu precizitāti viņi veica vienu eksperimentu pēc otra, gandrīz šķita, ka pat rezultāti viņus neinteresē. Puse no eksperi­mentiem bija muļķīgi, daži no tiem šķita izdomāti tikai tādēļ, lai salauztu viņa garu.

Viņa āda bija noklāta ar injekciju rētām, nobrāzumiem un apdegumiem. Viņa sapņi narkotisku vielu apreibumā pārvērtās šausmīgos murgos, tomēr halucināciju starplaikos viņš zināja, ka daudz kas no redzētā ir noticis patiesībā. Piemēram, metāliskais krēsls, kur viņu piesēja, elektriskā strāva, kas šāvās caur ķermeni simts reižu ātrāk nekā viņa sirds pārsitieni, picsvilušas ādas smārds, kad strāva tika uzgriezta par stipru. Šīm vīzijām viņš licēja, un, kad Kaldens ieurbās viņā ar savu pētījošo skatienu, Lusils jutās pārbijies kā laboratorijas žurka, un viņam bija tikpat maz cerību uz glābiņu.

Rcivcnai neizdevās pierādīt savas aizdomas. Teorētiski, ja laboratorija veica slepenus eksperimentus ar Hakiem, kaut kur vajadzētu būt atbilstošai datorsistēmai. Taču Reivena nespēja atrast neko tamlīdzīgu. Viņa rūpīgi pārlūkoja Tīklu divas dien­naktis, līdz beidzot atgriezās krēslā pie sava datora un izmisumā trieca dūri klaviatūrā.