RAENŪNA LASITJĒ - HAKS

"Šiem rasējumiem ir vairāk nekā trīssimt gadu."

"Vai tev ir kas cits padomā?" Vraits vaicāja.

"Man būs."

"Ar to nepietiek," viņš turpināja. "Mums jāiekļūst laboratorijā, cik ātri vien iespējams."

"Varbūt palūdz padomu Kezam?" Reivena nikni ieteicās. "Neesmu pamanījusi, ka no viņa līdz šim būtu bijis kāds labums."

"Mēs nepieņēmām Kczu tāpēc, lai viņš palīdzētu atrast Reičelu," Vraits aizkaitināti iebilda. "Viņš šeit ir tāpēc, ka tu viņu parāvi līdzi." "Es varu pilnīgi mierīgi satīt makšķeres, ja jūs esat pārdomā­juši," Kezs noteica, dusmīgs un vīlies par Reivenas gājieniem.

Reivena smaidīja; viņa bija piekususi un nīgra, salēkties ar Vraitu un Ķezu bija vienīgais, ko viņa spēja darīt, lai pārvarētu apātisko noskaņu, gluži tāpat, kā uzgriežot mūziku uz visskaļāko vai joņojot ar flaitcri starp torņiem. Reivenai nevajadzēja daudz, lai pārslēgtos no gurduma uz niknumu, un Ķeza turpmākie vārdi izšķīla nepieciešamo dzirksteli.

"Man ir kāda doma," viņš teica Rcivcnai. "Ja tu tik ļoti alksti iekļūt tajā laboratorijā, varbūt tev vajag padoties DDP?"

"Kāda izcila ideja," viņa nošņāca. "Varbūt mēģini piezvanīt, redzēsi, kas tad ar tevi noliks!"

"Ei, Reiven, nomierinies," Kczam kļuva neomulīgi, un Vraits metās viņam palīgā. Beidzot atrāvies no rasējumiem, viņš pie­cēlās kājās, nostājās Kczam aiz muguras un uzlika viņam roku uz pleca.

"Patiesībā ideja nav slikta," Vraits mierīgi noteica. "Varbūt ir vērts pamēģināt, Rciven?"

"Es to nedarīšu," viņa iebilda. "Un tā nav izeja."

"Ja tu vari iekļūt un izkļūt no DDP datubāzes tik viegli, kā pati saki, tev vajadzētu mācēt izkļūt ari no laboratorijas."

"Viņi mani nevestu uz laboratoriju," Reivcna nešaubījās. "Es, šķiet, saprotu, kā viņi izvēlas tos, kurus nogādāt uz laboratoriju." Viņa cieši lūkojās Vraitā, cenšoties pārliecināt viņu. "Es tā noteikti nebūšu."

"Kāpēc nē?" Kczs vaicāja, un Vraits piebilda: "Nezinu, vai saprotu tevi, Rcivcn."

"Apsēdieties," Reivena pavēlēja, Vraits pieklusa un apsēdās uz dīvāna gala. Viņš nenovērsa skatienu no viņas, un Reivena pasmējās par viņa uzstājību.

"Labi, uz priekšu," viņš noteica. "Pārliecini mani!"

"Vai es neteicu, ka DDP nogādā uz laboratoriju tikai katru astoto aizturēto Haku?" Reivena jautāja. Vraits pamāja, un viņa

skaidroja tālāk: "Tam ir noteikts pamats. Viņi izvēlas jaunus un nepieredzējušus. Tādus, kas atklāti ārsta pārbaužu laikā vai nepa­rastas uzvedības dēļ, nevis rūdītus hakerus. Nekad nevienu, kas būtu vecāks par divdesmit. Visi aizvestie bijuši gandrīz bērni."

"Tev ir tikai piecpadsmit gadu, Rciven," Vraits aizrādīja. "Un neviens vēl nav atklājis tavas pastaigas Tīklā. Tu iederies šajā grupā."

"Neiederos vis," viņa atcirta. "Ja jums un DDP tā tīk, cs, protams, īsti neatgādinu pieaugušu cilvēku, tomēr esmu aktīvs Haks jau daudzus gadus. Nedomāju, ka esmu sasniegusi savu spēju robežu, tomēr pilnīgi droši esmu tikusi tālāk nekā iesācēji, ar kuriem eksperimentē DDP. Esmu pārāk bīstama. Viņi to atklās piecās minūtēs; pat viņi nav tik stulbi. Tad viņi mani iznīcinās, pat negaidot oficiālu atļauju."

"Man likās, tu vienmēr apgalvoji, ka DDP nespēs tev neko nodarīt," Kczs atgādināja.

"Tāpēc ka viņi nekad nedabūs mani līdz tai savai bendētavai!" viņa iesaucās. "Ja DDP ierastos arestēt mani, par ko cs ļoti šaubos, jo man ir daži pretlīdzekļi, viņi nespētu mani aizvest tālāk par desmit metriem. Viņu transports apstātos, viņu rācijas sabojātos, un tad vai nu viņi mani nogalinātu, vai ari es aizbēgtu." Viņa nodrebinājās. "Tik vienkārši. Es nenovēlu nevienam tā riskēt."

"Man nav, ko tev pārmest," Vraits atzina. "Es tev tiešām ticu."

"Paldies," Reivena indīgi novilka.

"Tomēr mums nāksies atrast ceļu uz laboratoriju," Vraits piebilda. "Kaut vai izmantojot tevi kā ēsmu."

Ali bija savā istabā, kad tas notika. Viņa gulēja gultā un jutās aptraipīta. Zirkarda un Ketlīna vēl aizvien centās atgūties no vakarējās uzdzīves, un ari Ali, kaut gan nebija neko īpaši dzērusi, jutās kā smagās paģirās. Viņa pagriezās uz vēdera un raudzījās uz istabu, uz izslēgtās holosienas mēmo ekrānu. Viņa nebija to ieslēgusi jau nedēļu.

Pēdējo reizi, kad viņa piesēdās pie datora, viņu jau otro reizi bija pārņēmis transam līdzīgs stāvoklis. Ali nopūtās. Pirmā reize šķita gandrīz burvīga, kā visjaukākais, ko viņa bija piedzīvojusi, un Ali priecājās par to, kad apjauta, kas notiek. Kļūt par Haku — tas bija kaut kas īpašs. Tikai otrajā reizē viņa pārbijās. Viņa satrūkās, atcerēdamās, kā ir, kad tevi noķer un neļauj iet projām. Tad pēkšņā informācijas straume, kas pārņēma viņu, svešinieces ierašanās, kas pārliecināja Ali, ka viņu var noķert un iznīcināt. Kāda sveša, saprātīga būtne Tīklā, kas nolasīja viņas domas vienā sekundē, bet par sevi neatklāja neko.

Ali pārbijās kaut vai tikai tāpēc vien, ka atklāja vēl kādu, kurš zina viņas noslēpumu. Vakar viņa bija satikusi meiteni, kas ielūkojās viņā un ar vienu skatienu nolasīja it visu. Ali saķēra galvu, no visas sirds vēloties, kaut Elizabete Blcka ātrāk dotos uz Ameriku, kaut Haku gēns nekad nebūtu izgudrots.

Klusa, tikko sadzirdama skaņa lika viņai palūkoties apkārt un satrūkties. Viņa vērīgi ieklausījās, taču neko nedzirdēja. Tomēr šo skaņu viņa pazina. Instinktīvi palūkojusies uz datoru, viņa saprata, kas nolicis. Dators bija ieslēgts. Viņa sastingusi vēroja, kā tas iesilst, it kā gaišpelēkais sienas ekrāns būtu indīga čūska. Ekrāns mirgoja, tas darbojās! Taču dators pats no sevis nespētu ieslēgties.

Tad pamazām uz ekrāna parādījās burti. Pārāk tālu, lai Ali tos salasītu, tomēr tic bija burti un vārdi. Nedz Ali, nedz kāds cits nebija pieskāries taustiņiem. Notiekošais šķita neiespējams. Burtu rinda apstājās; tagad uz ekrāna mirgoja viens teikums. Istaba pēkšņi kļuva it kā tumšāka un aukstāka. Ali piegāja pie datora, kustoties tā, it kā būtu no stikla un straujāks solis varētu viņu saplēst lauskās. Nepielūdzamais teikums nepazuda.

> tuuliit naac uz 103. dziivokli <

Visai nevainīgs teikums. Vienkāršs lūgums. Taču tas parādījās uz sienas tik nedabiski, un tas nebija lūgums. Tā bija pavēle. Ali nespēja tai nepakļauties.

Viņa paņēma sintētiskās vilnas jaku un uzvilka to, tad devās uz durvju pusi kā nāvei nolemta. Ali pat neievēroja, ka dators pats no sevis izslēdzas. Viņa izgāja no dzīvokļa svina soļiem, durvis nošvīkstēja un aizcirtās. Meitene lēnām gāja pa drošības vairogu aizsargāto ietvi, un nepagāja nc piecpadsmit minūtes, kad viņa bija sasniegusi mērķi. Dzīvokļa ārdurvis neatšķīrās no viņējām. Smagu roku viņa pieskārās sienas plāksnei. Pēc sekundēm trijām durvis atvērās. Ali dziļi ieelpoja un devās iekšā. Durvis aiz muguras tūlīt aizcirtās.

Kad Ali parādījās dzīvoklī, Reivena vēsi pasmaidīja. Viņai nepatika rīkoties tā, kā viņa bija nolēmusi. Viņai nepatika atklāt sevi, taču, nedaudz parādot dažas Haku iespējas, viņa cerēja Ali ietekmēt. Rcivcnai bija izdevies noslēpt savu īsto garumu Boba Tarela ballītē, tomēr viņa nevēlējās visu laiku staigāt mākslīgi. Vērojot slaido, blondo meiteni, kas nāca pāri istabai, Reivcna sapīka. Ali izrādījās nedaudz garāka par viņu.

Reivena nekad un nevienam nepakļāvās. Deviņu gadu vecumā viņai nācās piespiest cilvēkus viņu cienīt, lai varētu izdzīvot. Viņas spējas paveikt to, ko nevarēja neviens normāls cilvēks, lika viņai justies pārākai par citiem. Kā meitene un kā Haks Ali nevarētu viņu pārspēt. Taču Ali bija bagāta, ietekmīga vīra izluti­nāta meitiņa; Kczs pirms došanās uz Tarela ballīti bija pastāstījis par Gcitsholas brālību. Kad Ali ienāca istabā, Reivena kādu mirkli atkal sajutās kā meitēns no Dcnveras graustiem, un viņai nācās saņemties, lai rokas nesažņaugtos dūrēs.