RAENŪNA LASITJĒ - HAKS

Ali vērīgi pētīja jaunāko meiteni. Izsmalcinātā Elizabete Bleķa, ko tā apskauda Zirkarda, bija pazudusi. Viņas vietā parādījusies melnā armijas formā tērpusies svešiniece, kas stīvi

raudzījās pretī. Mākslotais aizsegs bija pavēries, atklājot raupjāku un daudz bīstamāku raksturu. Pirmoreiz dzīvē Ali satika cilvēku, kuram pietika gan spēka, gan gribas iznīcināt viņu. Tomēr dīvainā kārtā viņa nepārbijās. Viņa bija pārvarējusi bailes un mierīgi ierunājās.

"Kas tu esi?"

Tumšās acis uzzibsnīja, un tajās pavīdēja kaut kas nepatīkams. Taču šoreiz tās vairs necentās slēpties.

"Vari saukt mani par Reivenu."

"Ko tu gribi?" Ali centās izturēties rāmi, gaidot atbildi. Pirms Reivcna ierunājās, durvis atkal atvērās.

Vrails un Kczs sastinga, ieraudzījuši Ali. Reivcna nebija gaidī­jusi, ka viņi tik drīz atgriezīsies. Nu viņai nācās pieņemt nenovēršamo, jo Vraits jau nolika divas smagās somas uz grīdas un metās skaidroties.

"Reiven?" viņš sāka.

"Nāc iekšā, Vrait," viņa tcica. "Nāciet abi, arī jums tas jādzird."

"Kas jādzird?" Kezs jautāja, ziņkārīgi pētīdams Ali.

"Apsēdies," Reivena uzstāja, liekot sēsties ari Ali un iekārtojo­ties tā, lai varētu ērti novērot meiteni. "Man šķiet, ka es atklāju veidu, kā iekļūt laboratorijā."

Kczs izbrīnā iepleta acis, taču Vraits savaldījās daudz ātrāk. Viņš nopietni raudzījās uz Ali, kas bija neveikli alsēdusics uz krēsla maliņas, tad pievērsās Reivenai.

"Vai viņa zina?"

"Ko cs zinu?" Ali iesaucās. Tagad, kad viņa vairs nebija vie­natnē ar Reivenu, viņai atgriezās drosme, taču to saprata arī Reivcna. Vienā mirklī viņa atguva iniciatīvu.

"Es tikko gribēju viņai visu paskaidrot," Reivena teica Vraitam. Tad pašķielēja uz Ali. "Cik sen jau tu zini, ka esi Haks?"

"Es?" Ali sastinga, taču neko citu viņa arī nebija gaidījusi, tāpēc atbildēja godīgi, gluži kā nohipnotizēta. "Tikai kādu mē­nesi." Viņa sastomījās. "Vai jūs mani nodosiet?"

"Nē," Vrails spēji izgrūda, izpelnīdamies pārmetošu Reivenas skatienu.

"Tu arī esi Haks, vai nc?" Ali vaicāja. "Tā biji lu, ko es toreiz satiku Tīklā."

"Jā, tā biju cs," Reivena atlaidās krēslā. "Un cs negribu tevi nodot, kaut gan viss, no kā es tevi brīdināju, ir patiesība. Man tev ir kāds piedāvājums, un tu darīsi prātīgi, ja to pieņemsi."

"Kāds piedāvājums?" Ali aizdomīgi vaicāja. Nezin kāpēc svešā meitene sāka viņai atgādināt Zirkardu; tāds pats skatiens bija ari Gcitsholas brālības vadonei, kad viņa bija nolēmusi kaut ko panākt par katru cenu.

"Tūlīt paskaidrošu," Vraits iejaucās. "Tas ir garš stāsts."

"Sāc vien," Ali piekrita.

"Mēs neesam gluži tic, kas izskatāmies," Vraits iesāka, un Ali jutās pārsteigta. Viņš mazliet pasmaidīja un turpināja: "Mēs ar Rcivcnu esam brālis un māsa. Mēs kopā ar Ķezu meklējam savu māsu, Reičelu…"

Vraitam skaidrojot, Ali pamazām atguvās. Tik savādu stāstu viņa nekad vēl nebija dzirdējusi — par bandītiem, valdības iestā­dēm, slepenām laboratorijām un operācijām. Tas līdzinājās holo­vīzijas seriālam, tomēr Ali licēja, ka tas ir iespējams. Visaiz­raujošākais Vraita stāstā bija tas, kā viņi ieguva informāciju. Ali apbrīnoja Rcivcnu, kas spēja pārvaldīt Tīklu, taču jaunākā meitene neko vairāk neatklāja, un viņas stingais skatiens liedza ko vaicāt. Taču Vraita paskaidrojumi un fakts, ka viņu negrasās nodot DDP, ļāva nomierināties. Taču, kad Vraits ķērās pie secinā­jumiem, viņas satraukums atgriezās.

"Jūs gribat mani izmantot kā ēsmu DDP?" viņa bija šokēta.

"Tā ir labākā iespēja atrast Reičelu," Vraits iesāka, taču Ali neļāva viņam pabeigt.

"Izbeidziet," viņa iesaucās, celdamās kājās. "Es to nedarīšu." Viņa papurināja galvu. "Piedod, Vrait. Es neticu, ka tava māsa vēl ir dzīva. DDP nogalina cilvēkus, un es negribu būt viņu vidū."

"Nesteidzies," Reivena nošņācās. "Tev nāksies to nožēlot."

"Vai lu man draudi?" Ali vaicāja, un Reivena pasmīnēja.

"Nē," Vraits mierīgi noteica. "Ja tu negribi mums palīdzēt, mēs tev to neuzspiedīsim. Taču, lūdzu, pārdomā to nopietni."

"Es nespēju," Ali atteica. "Piedodiet." Viņa pagriezās un neatskatoties devās laukā no dzīvokļa.

Vraits bažīgi nolūkojās, kā viņa aiziet, tomēr necentās viņu aizturēt. Kad durvis aizcirtās, Reivcna nikni ieņurdējās.

"Es varēju viņu piespiest to izdarīt," viņa teica.

"Viņa ir tikai bērns, Rciven," Vraits stingri atbildēja. "Es neļaušu tev manipulēt ar viņu. Tā ir mūsu problēma, nevis viņas." Kādu bridi šķita, ka viņš runās tālāk, taču viņš pārdomāja un atstāja istabu, neteicis nc vārda.

Reivena un Kczs saskatījās. Reivcna apjukusi nezināja, ko teikt, bet Kczam nekas nenāca prātā. Vraits bija centies godīgi pastāstīt Ali visu — pat pārāk godīgi, nosprieda Kezs. Viņš pat nebija piemirsis pastāstīt, kā Kezs piebiedrojās grupai, un paspējis ievērot līdzjūtību Ali acīs.

"Tc tev nu bija ideja," viņš iesaucās.

"Pirmkārt, tā bija tava ideja," Reivena atgādināja. "Es tikai piedāvāju kādu citu Haku."

"Vai pazīsti vēl kādu, ko mēs varētu izmantot?" Kezs vaicāja.

"Par ko lu mani uzskati?" Reivena sarāvās. "Par detektīvu biroju? Es gluži nejauši viņu atradu muļķojamies pa Tīklu." Viņa īdzīgi bungoja pirkstus pret krēsla atzveltni.

"Tev viņa diez ko nepatīk?" Kezs vaicāja.

"Viņa ir tieši tik stulba, cik izskatās," Reivena noteica. "Es šaubos, vai tu vēl satiksi kādu no viņas brālības." "Es nemaz negribu," Kezs nikni atcirta. Viņš dusmojās uz Vraitu, tāpat kā Reivena. "Tīsimies projām," viņš pēkšņi ieteicās. "Tava drošā leģenda tagad tik un tā izgāzusies."

"Tev taisnība," Reivcna piekrita. "Esmu vai slima no šīs ķēpas! Ja Vraitam nepatīk manas idejas, tā ir viņa problēma."

"Vai tu padosies?" Kczs vaicāja.

"Kāpēc nē?" Reivena nodrebinājās. "Jebko citu darīt būtu daudz interesantāk."

Kezs vilcinājās. Viņš dusmojās uz Vraitu, un Reivenas neapmierinātība par viņa rīcību pielipa ari viņam. Tomēr Kczs nespēja aizmirst, kāds izskatījās Vraits, kad domāja, ka viņa māsa ir mirusi. Tagad, iesaistījies meklējumos, Kczs negribēja tik viegli padoties. Reivena gaidīja, ko viņš teiks, un Kczs no visas sirds vēlējās, kaut varētu viņai piekrist un doties projām uz visām četrām debess pusēm, kaut arī viņš uz viņu vairs nepaļāvās. Viņš nespēja tā izdarīt.

"Es domāju, ka mums jāturas kopā ar Vraitu," zēns vilcinādamies tcica.

"Vraitam palīdzēt nav iespējams," Reivcna rūgti novilka. "Viņš ir apmāts ar godīgumu — ir tāda sērga."

"Domā, ka mēs spētu Ali piespiest palīdzēt?"

"Es varētu," viņa sarāvās. "Bet tam nav jēgas, ja Vraits iebilst pret visu, ko cs daru."

"Tad mēs varam viņu apiet," Kezs ieteicās.

"Jā?" Reivena ziņkārē gaidīja, un Kczs dziļi ievilka elpu un turpināja:

"Saki Ali, ka DDP jau atklājis viņu. Tad viņai atliks tikai mums piebiedroties. Ja viņa iekļūs laboratorijā, mēs spēsim atrast Reičelu un izglābsim viņas abas no turienes. Bez mums viņa tur paliktu uz mūžu."

"Līdz nāvei," Reivcna ierunājās. "Bet mums jābūt drošiem, ka viņu nosūta uz laboratoriju. Citādi no viņas nebūs nekāda labuma."

"Izklausījās, ka tu biji par to pārliecināta," Kezs atgādināja.

"Tā arī ir," Reivena teica. "Taču katrreiz pastāv zināms neveiksmes elements." Viņa bridi padomāja, tad izlēmīgi pamāja. "Mēs to izdarīsim. Taču vēlāk. Tam jānotiek nejauši."