ALEKSANDRS BEĻAJEVS - PAZAUDĒTĀ SEJA

Jaunos pacientus ātri izvietoja pa namiņiem.

Kā visur, tā arī šoreiz misters Pitčs bija pirmais pie doktora Sorokina. Ārsts paziņoja misteram Pitčam ļoti interesantu vēsti. Nelaimīgā atvadu mielasta priekšva­karā kāds bija izzadzis no Sorokina laboratorijas burkas ar dažādu dziedzeru ekstraktiem. Sie ekstrakti, iejaukti vīnā, pilnīgi spējīgi izdarīt visas pārvērtības ar mielasta dalībniekiem. Tagad ne misters Pitčs, ne doktors Soro- kins vairs nešaubījās, ka visas mistera Pitča un viņa ki­noaktieru likstas ir Presto roku darbs, jo viņš acīm re­dzot gribējis tādā savdabīgā veidā atriebties visiem tiem, kas bija tik vieglprātīgi novērsušies no viņa.

— Vai ir cerības uz izārstēšanos? — misters Pitčs jautāja.

— Pilnīgas, — Sorokins pārliecinoši atbildēja. — Vajag tikai iedarboties uz jūsu smadzeņu piedēkli, un jūs ātri vien zaudēsiet svaru.

Doktoram bija taisnība. Trīs nedēļās misters Pitčs atbrīvojās no trešdaļas svara, turklāt Sorokins apgal­voja, ka «līdz taukiem mēs nemaz neesam tikuši, jo at­brīvojāmies tikai no ūdens».

Vispār ar misteru Pit

— Tas ir pārsteidzoši! — Sorokins izsaucās. — Praksē tas ir pirmais gadījums. Visgarākais augums, kas zinātnei pazīstams, ir divi simti piecdesmit pieci cen­timetri. Tiesa, stāsta, ka krievu milzis Mahnovs esot bijis vēl garāks, proti, divi simti astoņdesmit piecus centimetrus garš, taču šo skaitli uzskata par pārspīlētu. Jūs, mis, esat garāka par teiksmaino milzi Mahnovu.

Un, atgāzis galvu tā, ka viņam noteikti nokristu ce­pure, ja tā būtu uzlikta, Sorokins turpināja, uzrunādams mis Luksas galvu, kura šūpojās kaut kur augstu, gluži kā telegrāfa stabā:

— Vai nav tiesa, mis, garam augumam ir savas priekšrocības? Jums atklājas jauni, plaši apvāršņi!

— Diemžēl, visai bēdīgi! — Viņš izdzirdēja balsi no augstienes.

— Kāpēc gan? Pūlī jums neviens netraucēs redzēt visu, kas notiek visapkārt] Jūs nekur nenomaldisieties. Visiem būs ļoti ērti sagaidīt jūs stacijās…

— Es būšu laimīga tikai tad, kad atgūšu savu ag­rāko augumu.

— Pacentīsimies, — Sorokins viņu mierināja.

Novājējušais misters Pitčs centās pierunāt Lorenco

un Hedu, lai viņi patur savu tagadējo izskatu, kādu tiem sagādājušas Presto «indes».

— Jūs radīsiet tādu pašu sensāciju kā vecais Presto! — viņš mēģināja iegalvot un solīja miljonus, tā ka Lorenco jau sāka svārstīties, taču, paskatījies uz Hedu, atsacījās no vilinošā piedāvājuma.

Pagāja vēl divas nedēļas, un visi pamazām atguva agrāko izskatu. Heda Luksa kļuva mazāka, punduris Lorenco acīm redzami pieauga, bet misters Pitčs bija gandrīz sasniedzis savus iepriekšējos apmērus. Visi jau runāja par drīzu došanos uz mājām.

Kad vēl bija atlikušas tikai pāris dienas līdz prom­braukšanai, pie Sorokina ieradās jauni pacienti: tiesne­sis, prokurors un gubernators, bet kādā izskatā! Proku­rors bija kļuvis par pundurīti, līdzīgu Lorenco, tiesnesis izblīdis kā misters Pitčs, bet gubernators kļuvis par īstu nēģeri. Būt nēģerim Amerikā nebūt nav jauki, it īpaši, ja viņš ir gubernators. Viņam bija jāiztur īsta mo­cība un jāiepazīstas ar visiem džimkrovisma [2] jauku­miem, iekams viņš nokļuva pie Sorokina. Kad guberna­tors bija iegājis vagona restorānā, par nēģera bezkau­nību sašutušie pasažteri tikko nebija izmetuši viņu pa logu ārā. Tāpat stacijā bija notikušas visādas sa­dursmes.

Gubernators šausmīgi baidījās, kaut tikai nebūtu jāpaliek uz visu mūžu par nēģeri. Viņš nelaida ne soli projām divus uzticamus kalpotājus, kuri bija novēro­juši viņa pakāpenisko pārvēršanos par nēģeri un visos sadursmju un pārpratumu gadījumos liecināja, ka gu­bernators nav nēģeris. Jā, Presto bija sagādājis guber­natoram lielas nepatikšanas, likdams viņam padzīvot kādu laiku nēģera ādā! Gubernators pavēlēja, lai viņu mazgā, lai lej virsū veselas mucas ūdens un izziepē veselas kastes ziepju, taču āda gaišāka netika. Ataici­nātais ārsts konstatēja, ko gubernatora āda nav nokrā­sojusies no ārpuses, bet tanī radies tumšs pigments kā nēģeriem.

— Varbūt jūsu senči? … — ārsts izteica aizdomas.

Gubernators gandrīz vai nosita viņu.

Metamorfoza ar gubernatoru, tiesnesi un prokuroru

notika dažas nedēļas pēc tam, kad nepazīstamais ban­dīts bija piespiedis viņus norīt dīvaino šķidrumu. Tā ka nāve šim gadījumam nesekoja un nekādas saindēšanās pazīmes arī turpmāk nebija manāmas, tad cietušie pa­mazām nomierinājās un iegalvoja sev, ka viss būs labi, taču cerības viņus pievīla. Drīz vien tiesnesis izblīda, prokurors pārvērtās pundurītī, bet gubernators kļuva par nēģeri.

— Kāpēc par nēģeri? Kā tas varēja notikt, — gu­bernators neizpratnē jautāja ārstam. — Bandīts man taču neko neielēja mutē.

— Viņš varēja uzpirkt jūsu kalpotājus, lai tie ielej attiecīgo šķidrumu dzērienā, — Sorokins paskaidroja. — Tas viss ir hipofīzes — smadzeņu piedēkļa — darbs. Hipofīze izdala sevišķu vielu, kam piemīt interesanta īpašība. Gluži niecīgs šās vielas daudzums, iešļircināts asinīs, paplašina šūniņas, kuras satur krāsvielas. Zināt­nieki jau pirms vairākiem gadiem izdarījuši tādu ekspe­rimentu: iešļircinājuši ekstraktu gaišādainas vardes asinīs. Vardes āda straujos tempos kļuvusi tumša. Varde kļuvusi par «nēģeri».

Gubernators saviebās: šis joks viņam nebija pa prātam.

— Hipofīze iedarbojas arī uz cilvēka ādas krāsu, — Sorokins turpināja.

— Un ārstēšana?

— Iedarbošanās uz to pašu hipofīzi.

— Tad iedarbojieties uz to! — gubernators izsaucās tik dedzīgi, it kā hipofīze būtu viņa nāvīgākais ienaid­nieks.

Un Sorokins iedarbojās. Visi slimie bija ceļā uz pil­nīgu atveseļošanos. Heda Luksa bija atguvusi agrāko augumu un skaistumu. Arī Lorenco pieauga ar katru dienu. Viņu gan apbēdināja tas, ka viņa deguns it kā esot mazliet platāks. Viņš baidījās, ka neizdosies pabeigt iesākto filmēšanos un ka publikai viņš vairs nepatiks. Tomēr drīz izzuda arī šis defekts. Visi slimie nolēma izrakstīties vienā dienā. Sorokins piekrita šim lēmumam, jo tad viņš varēja pārbaudīt ārstēšanas rezultātus ar savstarpējas salīdzināšanas palīdzību; turklāt pacien­tiem nenāca par ļaunu uzturēties šeit vēl dažas pārbau­des dienas, lai ārsts varētu pārliecināties par sasniegto panākumu stabilitāti.

Beidzot pienāca šī ilgi gaidītā diena. Visi, kas bija dabūjuši ciest no Presto atriebības, sapulcējās kūrorta zālē. Lai gan Sorokins bija netieši vainīgs pie viņu lik­stām, izārstētie dedzīgi pateicās viņam par sekmīgo ār­stēšanu. Sevišķi izjustu runu teica gubernators, kurš bija bezgala priecīgs, ka pārvērties atkal par balto cilvēku, gubernatoru un kapitālistu. Taču viņa runas beigas bija diezgan negaidītas.

— Mēs nekad neaizmirsīsim jūsu pakalpojumu. Jūsu zināšanas, jūsu talants deva mums iespēju atgriezties dzīvē. Mēs, — gubernators paskatījās uz tiesnesi un prokuroru, — neierosināsim jūsu saukšanu pie tiesas par to Jaunumu, ko mums visiem nodarījušas jūsu hipo­fīzes, jūsu ekstrakti, jūsu eksperimenti, jūsu gaišādainās un tumšādainās vardes. Es uzņēmos nokārtot jūsu lietu. Jums vajadzēs iespējami drīz pamest mūsu zemi. Četrdesmit astoņas stundas — vairāk es jums nevaru atvēlēt, lai jūs sapostos ceļam un aizbrauktu.

— O, pateicos! — Sorokins atbildēja. — Man pilnīgi pietiek ar divpadsmit stundām, lai pamestu jūsu viesmī­līgo zemi…