ALEKSANDRS BEĻAJEVS - PAZAUDĒTĀ SEJA

— Tas ir, jādabū atpakaļ mans agrākais izskats?

— Tas, protams, būtu pats labākais, ja ne, tad jums vismaz tiesas ceļā ar visu jūsu rīcībā esošo dokumentu palīdzību jāpierāda, ka jūs un nozudušais Tonio Presto esat viena un tā pati persona.

— Bet tad man taču jāsavāc dokumenti, jādabū iz­ziņas un tā tālāk. Es lūdzu atbrīvot mani no aresta līdz tiesas dienai.

— Pret pieci tūkstoši dolāru lielu iemaksu.

— Vai tad nepietiek ar to, ko man atņēma policijā? Tur bija apmēram simttūkstoš dolāru.

— Tā vēl ir apstrīdama manta.

— Citas man nav. Bet paklausieties, — kāds nodro­šinājums jums vēl vajadzīgs? — Presto lūdzās. — Vai tad es bēgšu projām, ja no šīs lietas-atrisinājuma atka­rīga visa mana labklājība? Mans īpašums pārsniedz trīssimt miljonus! Vai tad es bēgšu projām no tiem?

Tiesnesis tapa domīgs. Arguments likās viņam ievē­rības cienīgs. Taču tobrīd viņam pasniedza steidzamu vēstuli no prokurora, kurš lūdza atlikt uz laiku tā dē­vētā Tonio Presto lietas iztiesāšanu, jo šai lietā esot daži apstākļi, kas prasot prokurora iejaukšanos.

Tiesnesis izlasīja vēstuli un, pavicinājis papīru, no­teica:

— Itin neko nevaru darīt! Jūsu lietas iztiesāšanā piedalīsies arī prokurors. Pagaidām jums jadodas uz cietumu.

Nekādi argumenti vairs nelīdzēja. No policijas iecir­kņa Presto nosūtīja uz cietumu.

Un nu sākās viena no sarežģītākajām un ērmīgāka­jām prāvām, kāda jebkad bija iztiesāta Amerikas tie­sās. Avīžu korespondentiem šī prāva bija īsta zelta bedre. Ne vien avīzes, arī biezie žurnāli apsprieda ap­stākļu kazuistisko režģi.

Vai cilvēkam tiesības pārmainīt savu ārieni?

Vai paša mantas piesavināšanās ir zādzība?

Vai patiešām Presto pārvērties par jaunu personību?

Vai jaunais Presto apstiprināms mantošanas tiesī­bās, lai varētu rīkoties ar vecā Presto īpašumu, jeb vai pietiek ar to, ka jaunais Presto pierāda savu identitāti ar veco Presto?

Vai Presto sievai, ja viņš būtu precējies, būtu tiesī­bas pieprasīt šķiršanos uz tā pamata, ka viņas virs pār­vērties lidz nepazīšanai?

Vai noziedznieki šādā kārtā nevar iegūt «burvju ce­puri», ar kuras palīdzību var paslēpties no varas orgānu vajāšanas?

Kā raugās uz šādām pārvērtībām baznīca no morā­les un reliģijas normu viedokļa?

Vai šādas metamorfozas neapdraud mūsu sabiedris­kās iekārtas pamatus?

Katrs no šiem jautājumiem pavēra žurnālistiem ne­pārredzamas iespējas izcelties ar savu asprātību un pa­rādīt savu erudīciju.

Tikmēr prokuratūra bija savākusi jaunus datus, kas runāja Presto par ļaunu.

Viesnīcas kalpotājs, kurā Presto bija apmeties, at­braucis no doktora Sorokina dziedniecības iestādes, pa­ziņoja, ka pats Presto, pierakstīdamies viesnīcā, atzi­nies, ka viņš nav īstais Presto, bet tikai slavenā aktiera vārdabrālis. Turklāt no tiesas civildaļas pienāca ziņo­jums, ka misters Pitčs paspējis dienu pirms zādzības apķīlāt Presto kapitālus un nekustamo īpašumu, lai no­drošinātu sava pieprasījuma apmaksu. Tādā kārtā Presto varēja apvainot par mēģinājumu nobēdzināt

īpašumu, kam jānodrošina pieprasījuma apmaksa. Presto iepriecināja tikai tas, ka doktora Sorokina un vairāku slimnieku liecības runāja viņam par labu. Tie apgal­voja, ka Presto nav krāpnieks, bet īstais Antonio Presto, kurš pārmainījis izskatu. Tas tomēr maz palīdzēja. Pro­kurors, kurš pats bija apmeklējis Sorokina dziedniecības iestādi, bija ārkārtīgi pārsteigts. Pretēji paradumam- viņš bija sniedzis interviju laikrakstu korespondentiem un izsacījis savu viedokli.

— Mūsu valsts iekārtas pamatos ir privātīpašuma tiesības. Taču katram īpašumam ir ne vien īpašumtiesību objekts, bet arī subjekts, vienkāršāk izsakoties — nav īpašuma bez īpašnieka. Vai tas ir individuāls īpašums vai grupas, piemēram, akciju sabiedrības īpašums, vien­mēr primārais īpašumtiesību nesējs ir cilvēks, fiziska persona, personība. Kas notiks ar sabiedrību, ja īpa­šuma valdītājs sāks mainīt savu fizisko personu kā cim­dus? Kam mēs iesniegsim pieprasījumus? No kā piedzī­sim maksājumus, kā cīnīsimies ar ļaunprātīgiem bankrotiem? Bet pats galvenais — kā varēsim cīnīties ar noziedzniekiem, ja tie sāks viltot sejas, lai līdzinātos miljonāriem, tāpat kā tagad tie vilto parakstus? Kā mēs atšķirsim īstu kapitālistu no viltota? Radīsies briesmīgs haoss. Darījumu dzive tiks pārtraukta. Valsts ies bojā aiz anarhijas. Nē, mēs nedrīkstam pieļaut savā zemē cilvēka ārienes pārveidošanas brīvību. Varbūt tas nebūtu bīstami tur, kur cilvēkam nav stimula izdarīt savtīgus noziegumus, — tādā valstī, kur nebūs kapitālisma. Taču tā ir utopija. Mēs negrasāmies apbedīt kapitālismu un tā­pēc nedrīkstam pieļaut bīstamo rotaļāšanos ar metamor- fozām.

Sorokina metodes pielietošanu varbūt vēl varētu pieļaut agrā bērnībā ārstnieciskos nolūkos, taču pieau­gušiem nekad ne. Tāpēc es iesniegšu kongresam priekš­likumu nekavējoties izdot likumu, kas aizliedz pieaugu­šiem pārmainīt savu ārējo izskatu, vienalga, ar kādiem līdzekļiem, izņemot gadījumus, kad nepieciešama hirur- ģiska iejaukšanās, lai glābtu dzīvību.

Kaut gan parasti likumam nav atpakaļejoša spēka, tomēr, runājot par misteru Presto, es domāju attiecināt uz viņu šā izdodamā likuma sankciju un atņemt miste­ram Presto visas īpašuma tiesības. Tas noderēs par brī­dinājumu citiem, nemaz nerunājot par šāda veida pār­vērtību kaitīgo, demoralizējošo ietekmi uz cilvēku prā­tiem. Bīstamie teorētiķi, Darvina mācības piekritēji, nepalaidīs garām izdevību izmantot šīs pārvērtības, lai pierādītu sugu mainīguma teoriju, bet šī teorija ved tiešā ceļā uz bezdievību.

— Vai jūs paturēsiet Presto cietumā jeb vai atradī­siet par iespējamu izlaist viņu brīvībā?

— Tā kā noskaidrojies, ka Presto ir Presto, tad sub­jektīvi viņa vaina mazinājusies. Viņš patiešām varēja maldīties attiecībā uz savām tiesībām nozagt pats savu īpašumu. No mana viedokļa raugoties, tas, protams, ne­mazina viņa nozieguma smagumu, taču dod man iespēju palaist viņu pret parakstu brīvībā, kamēr kongress iz­skatīs manu priekšlikumu un pieņems jaunu likumu. At­karīgi no šā likuma formulēšanas Presto vai nu attaisnos, vai apvainos zādzībā.

Prokurors gatavojās kļūt par diplomātu, tāpēc viņš izsacījās tik miglaini.

Presto izlaida brīvībā bez naudas, bez vārda un bez cerībām.

Tonio Presto atgriezās viesnīcā. Pie viņa ieradās metrdotelis un pieklājīgi atgādināja, ka viesnīcas nu­murs visu laiku bijis Presto lietošanā, jo te atradušās viņa mantas (čemodāns), un ka nepieciešams samaksāt rēķinu.

— Labi, rīt es jums samaksāšu, — Presto atbildēja, staigādams pa istabu. Metrdotelis palocījās, uzmeta Presto neticības pilnu skatienu un izgāja.

— Kur lai es ņemu naudu? — Presto uzrunāja če­modānu, kas vāļājās uz grīdas. Taču čemodāns klusēja. Tonio atdarīja to un sāka izpurināt drēbes cerībā, ka vienā vai otrā kabatā varētu būt aizķērusies kāda nau­das zīme. Naudas nebija, bet no vienas kabatas izkrita čeku grāmatiņa. Kā Tonio bija varējis to aizmirst? Bankā viņam glabājās miljoni. Vajag tikai parakstīt čeku!…

Tonio piesteidzās pie galda, paņēma spalvu un dzī­rās jau parakstīt čeku, kad viņu pēkšņi sagrāba šaubas. Viņš nolika čeku grāmatiņu pie malas, paķēra avīzi un sāka uz tās malas rakstīt savu uzvārdu. Viņa bažas bija attaisnojušās. Tonio rokraksts bija izmainījies. Ar tādu parakstu viņam naudu neizsniegs, varbūt pat arestēs par paraksta viltošanu un mēģinājumu piesavināties viņam «nepiederošu» naudu.