ALEKSANDRS BEĻAJEVS - PAZAUDĒTĀ SEJA

Viņš nemanīts iezagās savā istabā, nomazgājās un pārģērbās. Par laimi, viņa čemodānā bija vēl viens uz­valks un tīra veļa.

Viņš pasūtīja pusdienas kā senos laikos — bagātī­gas, izmeklētas, dārgas. Labi paēdis, viņš likās gulēt, piekodinājis, lai viņu netraucē, un pamodās tikai vien­padsmitos vakarā.

Kaut kur zemapziņas dzīlēs jau bija izstrādāts turp­mākās rīcības plāns, un nu šis izstrādātais plāns gatavā veidā stājās viņa apziņas priekšā. Apziņa apstiprināja un atzinīgi novērtēja zemapziņas «es» darbības re­zultātu.

— Cita ceļa nav! — Presto noteica. Viņš apģērbās, nodeva atslēgu gaiteņa pārzinim un izgāja no viesnīcas.

Pilsētas ugunis palika aiz muguras. Presto vajadzēja trešo reizi mērīt kājām atstatumu no Sanfrancisko līdz kinopilsētiņai, kuras tuvumā atradās viņa villa. Taču tagad iet bija vieglāk. Nakts dzestrums uzmundrināja. No klajumiem plūda smaržīgu, rūgtenu zāļu aromāts. Mašīnas gadījās sastapt retāk, un arī putekļu bija ma­zāk. Presto moži soļoja uz priekšu. Laiku pa laikam ceļā patrāpījās gājēji — slikti ģērbušies cilvēki, klai­doņu un bezpajumtnieku Amerika. «Vai patiešām drīz es arī kļūšu tāds?» Presto domāja.

Atstatu no šosejas, uzkalniņā, eikaliptu ēnā atradās skaista villa. Cik reižu šai pašā ceļa līkumā automobilis bija strauji nogriezies pa labi un pēc dažiem mirkļiem pievedis Presto pie viņa mājas! Simt metru atstatumā šoferis ar sirēnu bija brīdinājis par ierašanos, un uzti­camais kalpotājs, vecais Sebastjans, kā vienmēr bija sagaidījis savu saimnieku Presto plaši atvērtajās dur­vīs. Un tagad .. . Presto nopūtās un lēni devās kalnup, tuvodamies mājai.

Bija jau pusnakts. Gala logā spīdēja uguntiņa. Se­bastjans vēl neguļ. Vēl agrs!… Tonio piesardzīgi aizla­vījās gar dārza žogu līdz nelielu priedīšu pudurim un atgulās siltajās smiltīs. Zvaigznes spoži laistījās viņam virs galvas. Smaržoja pēc sveķiem. Laiku pa laikam uz šosejas pazibēja auto ugunis un skanēja sirēnas.

Uguntiņa gala logā spīdēja vēl joprojām. Vai pa­tiešām Sebastjans augu nakti atrodas savā sargpostenī? No viņa to var gaidīt!

Aizvien retāk pa šoseju šaudījās spuldžu apgais­motie automobiļi kā spīdošās vaboles. Presto sāka zust pacietība. Viņš piecēlās un sāka lēni un uzmanīgi rāp­ties pāri augstajam dzelzs žogam. Viņš zināja, ka vārti nakti ir slēgti. Labi, ka pagalmā nebija suņu. Presto necieta suņus, jo tie nevarēja izturēt viņa svaidīgās kustības un pastāvīgi rēja uz viņu. Par spīti visām Se- bastjana pierunam, Presto bija aizliedzis turēt sētā su­ņus. Tagad viņš par to ļoti priecājās: nu varēs bez bai­lēm tuvoties mājai. Presto pievilka logs, kurā vēl aizvien spīdēja uguns. Viņš piezagās pie tā. Aizkars bija nolaists. Vai Sebastjans guļ vai neguļ? Varbūt ap­gaismotais logs ir tikai viņa kara viltība, kurai jāat- biedē ļaundari? Tonio nogaidīja vēl pusstundu.

Beidzot ap diviem naktī viņš nolēma, ka laiks sākt rīkoties.

Presto nogāja līdz pretējam mājas stūrim un pie­bāza galvu pie loga. Tas bija aizvērts. Būs jāizspiež rūts. Kā to izdarīt bez trokšņa? Presto mēģināja uzma­nīgi pārspiest rūti, taču tas neizdevās. Vai izdauzīt? Sebastjans var izdzirdēt, ja viņš neguļ. Presto vieglī­tēm paspieda rūti ar plecu. Pēkšņi stikls nobrikšķēja un saplīsa.

«Viss pagalam!» Presto nodomāja un metās bēgt. Viņš pārrāpās pār žogu, nogulās zemē un gaidīja, ka nu Sebastjans izskries no mājas vai atvērs logu. Taču maja joprojām bija klusuma pilna. Pagāja vairākas mi­nūtes. Nekādas dzīvības zīmes nebija manāmas. Presto atvieglots nopūtās. Sebastjans guļ saldā miegā! Logs ir izsists — galvenais darbs padarīts!

Presto atkal pārrāpās par žogu un piegāja pie izsistā loga. Viņš sāka uzmanīgi ņemt lauka stikla gabalus. Kad palika vairs tikai pāris šķembu, Presto aiz pārlie­kas steigas pārgrieza labās rokas rādītāja pirkstu. Ap- tinis to ar kabatas lakatu, viņš iekāpa pa logu un drošā gaitā devās cauri istabām.

Dīvainas jūtas viņu pārņēma. Viņš bija pats savā mājā, kur ikviena lietiņa bija pazīstama, un viņam tomēr vajadzēja rikoties ka zaglim! Jā, viņš bija «zag­lis», viņš bija ieradies, lai izzagtu naudu pats no sava ugunsdrošā skapja. Viņam vajadzēja pagriezt numuru 3-6-27-13-9 un tad 32-24-7-8-12. Pēc tam varēja rīkoties, ar atslēgu. Sarežģīta sistēma. LieliskiL Labi, ka jaunais Presto saņēmis mantojumā vecā Presto atmiņu un tā viņu nedomā pievilt. Vai tas nav pierādījums, ka viņš

ir tas pats Presto vai vismaz Presto kapitālu un visa īpašuma likumīgais mantinieks?

Presto bāza pilnas kabatas ar naudas zīmēm. Pēkšņi viņam šķita, ka blakusistabā dzirdami zaglīgi soļi. Presto sastinga un aizturēja elpu… Nē, viss klusu. Tas tikai tā licies. Presto ķērās no jauna pie darba.

Pēkšņi uzliesmoja elektriskā lukturīša gaisma, ap­žilbināja Presto un paralizēja viņa kustības.

— Rokas augšā!

Durvīs stāvēja četri polismeni ar revolveriem. Presto apjucis vērās viņos. Viņš bija neapbruņots, ka­binetam bija tikai viena izeja. Izlēkt pa logu? Taču Presto, būdams bez pieredzes, nebija parūpējies atvērt to. Kamēr viņš vērs logu, polismeni paspēs viņu saķert vai nošaut. Pretošanās nav iespējama . . . Presto pade­vīgi pacēla rokas. Tobrīd no blakusistabas, aiz polis- menu muguras, atskanēja ļaunprātīgi, skaļi veča smiekli.

— Vai es jums neteicu, — Presto pazina Sebastjana balsi, — ka tas zellis ieradīsies pēc naudas!

Pēc dažiem mirkļiem Presto ar važās iekaltām ro­kām jau sēdēja policijas mašīnā.

Policijā viņu nopratināja, un visi izsmējās no sirds, kad uzzināja, ka viņš dēvē sevi par Antonio Presto. Tonio bija tā sašutis par rupjo izturēšanos, ka necen­tās pierādīt savas rīcibas pareizību, bet pieprasīja, lai viņu rīt pat ved pie prokurora.

— Nesteidzieties! Pēc satikšanās ar prokuroru seko satikšanās ar bendi. Un uz jūsu birkas droši vien būs tādi nedarbi, par kuriem nāksies pasēdēt minūtes piecas uz elektriskā krēsla, — sacīja seržants, kas pratināja Presto.

No rīta Presto bija jāstājas nevis prokurora, bet ties­neša vaiga priekšā. Tiesnesis bija īsts burta kalps. Kaut gan Tonio visai pārliecinoši pierādīja, ka viņš ir Anto­nio Presto, tikai pārmainījis savu ārieni, un tāpēc par zādzību nevar būt runas, tiesnesis palika pie saviem uzskatiem.

— Pieņemsim, ka jūsu fotogrāfijas ir īstas un nevis veikli sameklēta līdzigu cilvēku uzņēmumu kolekcija; pieņemsim, ka doktors Sorokins, ja es apmierināšu jūsu

lūgumu un izaicināšu viņu par liecinieku, apstiprinās visu, ko jūs sacījāt; pieņemsim, ka slavenais kinoaktie­ris, kurš ari man pašam sagādājis ne mazumu jautru brīžu, un jūs, jauneklis, kas viņam nepavisam nelīdzi­nās, — esat viena un tā pati persona, kaut arī izskats jums katram savs. Tas tomēr nemaina stāvokli. Jau se­nie Romas juristi bija nākuši pie slēdziena, ka vārds «zādzība» — «furtum» — cēlies no vārda «furvus» — «tumšs», jo zādzību parasti izdara «clam, obscuro et plerumque nocte». O! — tiesnesis pacēla pirkstu. — Tas nozīmē: slepeni, tumsā un galvenokārt naktī. Ari jūs esat rīkojies slepeni, tumsā un naktī.

— Bet atļaujiet! — Presto attrauca. — Cik man zi­nāms, tad zagt var tikai svešu mantu, taču šī manta ir mana.

— Jūs arī to neesat vēl pierādījis. Vispirms jums likumīgā ceļā jāatjauno sava personība.