ALEKSANDRS BEĻAJEVS - PAZAUDĒTĀ SEJA

Presto pabrokastoja un kļuva jautrāks. Galu galā viss. -noskaidrosies un viņš pats pasmiesies par savam likstām.

Nu viņš nolēma īstenot savu senseno sapni, ko bija lolojis visu laiku, kamēr atradās Sorokina dziedniecības iestādē. Presto bija iecerējis kā pirmo apmeklēt Hedu Luksu. Viņš atvainosies un … kā Heda uzņems viņu tagad?

Presto vēlreiz kritiski ielūkojās spogulī un nāca pie slēdziena, ka viņš ir īsts skaistulis. Nu gan viņš varēs tē­lot lomas cildenās traģēdijas! Viņa sapnis piepildīsies. Viņš būs Romeo, Heda — Džuljeta… Presto nostājās pozā un izstiepa rokas iedomatajai Džuljetai pretī. «Lieliski! Neatvairāmi! Viņa neizturēs. Tagad viņa ne­noraidīs mani!» viņš nodomaja un, pārģērbies jaunā uz­valkā, devās lejā.

Hedas Luksas villa atradās ārpus pilsētas, netālu no mistera Pitča kinopilsētiņas, pusjūdzi no paša Presto villas. Presto nebija naudas, lai varētu braukt ar ma­šīnu.

«Vajadzēs iet kājām,» viņš nolēma. Un tūliņ mieri­nāja sevi, ka pastaiga ir ļoti veselīga. Tomēr viņš drīz vien pārliecinājās, ka ari pats derīgakais patīkams tikai tad, kad to bauda ar mēru.

Bija neizturami karsts. Baltā šoseja tā laistījās, ka acis sāpēja skatoties. Turklāt pa šoseju viena laidā šau­dījās mašīnas, kuras sacēla tādus putekļus, ka Presto smaka vai nost. Viņš nekad nebija domājis, ka automo­biļi saceļ tik daudz putekļu un sagādā tik daudz nepa­tikšanu cilvēkam, kurš spiests vilkties kājām. Braucēji šķita ņirgājamies par gājēju un, braukdami garām, tik izaicinoši taurēja un tā pieputināja acis, ka Presto sašu­tumā vīstīja dūres.

Nekad vēl ceļš līdz kinopilsētiņai nebija viņam licies tik garš.

Kad Presto beidzot nokļuva līdz Luksas villai, viņa āriene bija visai neizskatīga. Seja urrf 'pkaklīte melnas aiz netīrumiem un sviedriem, mati sai'ipuši, apģērbs un apavi pārklāti ar smalku putekļu kārtu. Viņš apskatīja sevi un sāka šaubīties, vai var rādīties Hedai tādā iz­skatā. Tomēr vēlēšanās drīzāk satikt Hedu piespieda

Tonio apņēmīgi piezvanīt pie durvīm. Durvis atvērās, un Tonio ieraudzīja to pašu istabeni, kuru kopā ar tās kundzi tikko nebija nosmīdinajis lidz nāvei. Par laimi, meitene nepazina Tonio. Viņa tikai uzmeta mazliet ni­cinošu skatienu svešinieka apģērbam, bet, ieskatījusies viņa sejā, laipni uzsmaidīja. Šis smaids uzmundrināja un spārnoja Presto.

— Es gribētu satikt mis Luksu.

Tūkstošiem jauniešu, kuri sapņo por kinomākslinieku slavu, vēlas satikt mis Luksu, cerēdami iegūt viņas pro­tekciju. Desmitiem tūkstošu visāda vecuma abēju dzi­mumu pārstāvju uzskatītu par laimi skatīt vaigu vaigā «dievišķīgo» Hedu. Ja viņa sāktu pieņemt visus, kas klaudzina pie viņas nama durvīm, tad viņai neatliktu laika darbam.

— Mis Luksas nav mājās! — istabene atbildēja ar ierasto teikumu.

Taču Presto neļāvās pievilties.

— Ja es viņu apmeklēju, tad viņai jābūt mājās! — viņš nozīmīgi sacīja. — Es esmu mis Luksas vecs draugs, un viņa ļoti priecāsies, mani ieraugot. — Mei­tene pasmīnēja, dzirdot vārdu «vecais». — Jā, jā, ne­smejieties, — Presto turpināja. — Es pazinu Hedu, kad viņa vēl bija maza meitenīte. Es ierados pilsētā uz da­žām dienām darīšanās un nolēmu apmeklēt mis Luksu. Ceļā mana mašīna salūza un … — viņš izteiksmīgi no­rādīja uz savu uzvalku, — man vajadzēja nākt kājām.

— Kā pavēlēsiet jūs pieteikt? — istabene apvaicājās jau pavisam vēlīgi. Atkal šis liktenīgais jautājums!

— Redziet, — Presto sastostījās, — es gribu sagā­dāt mis Luksai pārsteigumu. Sakiet, ka viņu grib satikt vecs draugs.

Istabene atvēra durvis, ielaida Presto plašajā pieņe­mamajā istabā un aizgāja pieteikt Presto savai kundzei, piekodinājusi viņam gaidīt uz atbildi. Tā jau bija puse uzvaras.

«Sievietes ir" ziņkārīgas,» Presto domāja. «Heda droši vien gribēs redzēt vecu draugu, it sevišķi pēc tam, kad istabene būs aprakstījusi manu izskatu. To viņa no­teikti izdarīs .. .»

— Mis lūdz jūs ieiet buduārā, — istabene sacīja, un

Presto uztraucies iegāja pazīstamajā telpā ar mīkstajiem paklājiem, uz kuriem bija izmētāti mīksti sēdeklīši, spil­veni, lāču un lauvu ādas.

Luksa bija atlaidusies pusguļus uz kušetes un, Presto ienākot, uzslējās un neizpratnē paskatījās uz viņu. Atkal krāpšana?! Pie kādām blēdībām gan neķeras šie pielūdzēji un slavas mednieki!

— Ko jūs vēlaties? — viņa dzestri jautāja.

Presto palocījās.

— Mis, es neesmu jūs piekrāpis. Es patiešām esmu jums vecs draugs, kaut jūs arī nepazīstat mani. — Viņa patīkamais baritons un sirsnīgais tonis ietekmēja nama­māti labvēlīgi.

— Lūdzu! — Luksa norādīja uz sēdekli. Presto ap­sēdās uz krēsla, Luksa atkal atlaidās uz kušetes. Kādu mirkli valdīja klusums. Tad Presto sāka runāt, mez­dams uz Luksu zīmīgus skatienus.

— Lai pārliecinātu jūs, ka neesmu krāpnieks, es varu pastāstīt jums to, ko neviens nezina, izņemot jūs un… vēl vienu personu. Es atkārtošu to, ko jums sa­cīja Tonio Presto, kad pēdējo reizi tikās ar jums, un arī to, ko jūs atbildējāt viņam. Es to varu atkārtot pilnīgi burtiski.

— Vai viņš jums to pastāstīja?

Tonio pasmaidīja.

— Jā, viņš man to pateica. Viņš ļoti atvainojas, ka sagādājis jums .. . nepatikšanas, piespiezdams smieties tik ilgi.

— Es nebiju tālu no nāves…

Presto apstiprinoši pamāja ar galvu.

— Es to zinu.

— Bet kāds tam sakars ar jums? Vai Tonio lūdza jūs atvainoties viņa vietā?

— Jā, viņš man to … novēlēja!

— Vai viņš miris? — Heda nobijusies iesaucās. Šķita, it kā viņa justos vainīga Presto nāvē. Tonio neat­bildēja uz šo tiešo jautājumu.

— Atļaujiet atgādināt, ko jūs atbildējāt Presto uz viņa bildinājumu.

— Ak dievs, vai tad es varēju iedomāties, ka mans noraidījums dzīs viņu nāvē! Vai viņš bija jūsu draugs? Jūs laikam esat ieradies atriebt par viņu…

— Lūdzu, nepārsteidzieties ar secinājumiem un uz­klausiet mani! Tātad jūs toreiz atbildējāt Presto, ka jūs šķir nepārvarams šķērslis un šis šķērslis ir viņa neglī­tums. Tā ir? Tātad, ja nebūtu šā šķēršļa, tad viņam būtu izredzes?

— Jā, — Heda atbildēja.

— Tad ziniet, — tagad šī šķēršļa vairs nav. Antonio Presto nav miris, tikai pārveidojis savu ārieni. Antonio Presto esmu es pats. Jūs taču neteiksiet, ka es esmu ne­glīts? — Un Presto piecēlās un paspēra dažus soļus kā manekens modernu tērpu namā. Luksa neviļus atrā­vās atpakaļ. Viņas acīs pavīdēja šausmas, domas sasprindzināti darbojās. Kas ir šis ērmīgais cilvēks? Vājprātīgais? Noziedznieks?

— Ko jums vajag? — Heda jautāja, tikko valdī­damās.

— Es ierados pēc atbildes un saņēmu to. Jūs sacī­jāt «jā».

— Bet jūs taču neesat Presto!… Es jūs lūdzu, ne­mociet mani! Ko jums vajag?

— Nomierinieties, mis Luksa! Jums nedraud nekādas briesmas. Es neesmu ne vājprātīgais, ne bandits. Es zinu — jums grūti noticēt, ka šis nepazīstamais jaunais cilvēks, kas ar jums runā, ir patiešām tas pats Antonio Presto, kura bildinājumu jūs noraidījāt. Taču es papūlē­šos pārliecināt jūs, ka tā ir patiesība.

Un Presto izstāstīja Hedai visu, kas bija noticis pēc viņu sastapšanās, parādīja izgriezumus no avīzēm, kas ziņoja par doktora Sorokina «brīnumiem», beidzot pa­sniedza fotogrāfijas, kurās bija fiksēti visi ar Presto ķermeni notikušās «evolūcijas» posmi. Fotogrāfijas pār­liecināja vairāk par visu pārējo. Un tomēr, kad Heda, pacēlusi acis no fotogrāfijām, paskatījās uz skaisto jau­nekli un domās iztēlojās veco Tonio Presto, viņas sa­prāts atsacījās ticēt, ka tādas pārvērtības iespējamas.