ALEKSANDRS BEĻAJEVS - PAZAUDĒTĀ SEJA

— Jā, strādnieku deputātus, — Sorokins nopietni at­bildēja. — Un, ja vēlaties turpināt šo analoģiju, tad hormonu savstarpējā apmaiņa asinīs sastāda šūniņas balsi, un šo balsu kopsumma veido īpatnēju «strādnieku deputātu padomi», kura piešķir harmoniju visam orga­nismam. Tas ir interesanti, kaut arī atgādina aģitāciju ar faktu palīdzību. Miljardiem šūniņu nodibinājušas sev visideālāko sabiedrisko kārtību. Taču neaizrausimies ar analoģijām. Tātad gandrīz visas ķermeņa da|as izstrādā hormonus, taču dažas vietas izdala šos hormonus se­višķi bagātīgi. Tās sauc par iekšējās sekrēcijas orgā­niem. Tādā kārtā bezgalīgi sarežģito organismu nepār­valda kāds viszinošs centrs, bet tas pārvaldās pats, un iekšējās sekrēcijas orgāniem ir šai pašvaldībā visai re­dzama loma. So iekšējās sekrēcijas orgānu jeb dzie­dzeru ir diezgan daudz: vairogdziedzeris, epiteliālie ķer- menīši, kākšļa dziedzeris, hipofīze un citi. Pie reizes par kākšļa dziedzeri. Kur jūs esat dzimis?

— Šveices kalnos, itāliešu kantonā.

— Es'jau tā domāju. Jūsu apvidū droši vien ir kaut kas indīgs ūdenī, un šī inde postoši iedarbojas uz vairog­dziedzeri. Tāpēc arī šai apvidū ir daudz kretīnu un kākšļa slimnieku. Kākslis ir vājināta vairogdziedzera nenormāla attīstība. Organisms it kā vēlas aizstāt kva­litāti ar kvantitāti. Jūsu «slimība» man bija skaidra ar pirmo acu uzmetienu. Jūs esat kretīns, tikai 'ar nelielu atkāpšanos no normas. Parasti kretīniem mēdz būt palē­ninātas kustības un tāpat visi garīgās dzīves procesi. Kretīni ir tūļīgi, rāmi, domā gausi. Viņi atgādina lab­sirdīgus dzīvniekus. Tiesa, arī starp viņiem sastopami cilvēki ar možu prātu, taču jums nav tikai možs prāts vien. Jums ir paaugstināts nervu jūtīgums. Vai jums kādreiz uznāk pastiprinātas sirds darbības lēkmes?

— Jā, — Presto apstiprināja.

Sorokins pamāja.

— Jūs esat jūtīgs, nervozs, viegli ietekmējams, viegli uzbudināms. Jūsu organismā it kā strādā divi pretēji spēki. Iespējams, ka jums nenormāli darbojas tik­lab vairogdziedzeris, kā hipofīze. Es tīšuprāt vairākas dienas atliku medicīnisko pārbaudi, lai iepazītos tuvāk ar jūsu temperamentu, raksturu un garīgo satvaru. Ar jums būs daudz darba. Jūs gribat normālu augumu, nor­mālas proporcijas un tādu seju, kādai vajadzēja būt, ja kretīnisms nebūtu uzspiedis tai savu zīmogu, vai ne?

— Nu, protams, — Presto atbildēja.

— Jūs nekad neesat redzējis savu «īsto» seju. Pa­centīsimies noskaidrot to. Es daru to, ko citi ārsti vēl nedara. Mani sauc par brīnumdari, par burvi. Tāpat sau­kāja arī slaveno selekcionistu Berbanku, bet es nedaru neko vairāk par viņu. Viņš darija «brīnumus», pārveido­jot aug]u un dārzeņu formas un visu «konstitūciju», es strādāju pie cilvēka ķermeņa pārveidošanas. Ieiesim manā kabinetā, es jums parādīšu dažas savas trofejas. Es esmu aizteidzies priekšā saviem kolēģiem, — Soro­kins turpināja, pagriezdamies uz mājas pusi. — Man izdevās radīt brīnišķīgu preparātu no hipofīzes hor­mona; šim hormonam es piešķiru izcilu nozīmi kā mūsu ķermeņa «celtniekam». Ar šā preparāta palīdzību man izdodas izmainit pieaugušu cilvēku formas un augumu visai īsā laika sprīdī.

— Paskatieties, — Sorokins sacīja, kad viņi iegāja kabinetā. — Tā strādā hipofīze, kas darījusi visus šos brīnumus…

Doktors parādīja Presto fotogrāfiju albumu. Krei­sajā pusē bija novietoti šausmīgi ķēmi, labajā — pilnīgi normāli cilvēki, starp tiem daudzi pat visai skaisti. Per­sonām kreisajā un labajā pusē nebija ne vismazākās līdzības.

— Pirms un pēc ārstēšanas, — Sorokins ar lepnumu norādija uz fotogrāfijām albuma kreisajā un labajā lap­pusē. Un viņam bija tiesības lepoties. Šķita, ka viņš spējīgs veidot cilvēku augumus un sejas pēc vēlēšanās kā no māla.

— Tās ir manas Eiropas trofejas, — viņš piebilda. — Ceru, ka arī'šeit, Amerikā, gūšu tādas pašas sekmes. Diemžēl, Amerikas medicīnas oficiālie pārstāvji, kā dzir­dēju no Kruksa, neizturas diezin cik labvēlīgi pret ma­niem mēģinājumiem. Garīdznieku aprindās pat dzir­dama kurnēšana. Tomēr pagaidām neviens mani ne­traucē. Paskatieties! — Sorokins norādīja uz skapi ar stikla durvīm. Plauktos stāvēja aptiekas lielās, baltās porcelāna burkas ar numuriem uzrakstu vietā. — Vidus­laiku burvis būtu daudz maksājis par tām. Tanīs ir pul­veri . .. Nr. 1 veicina augšanu, Nr. 2 pavājina …

— Vai tiešām jūs varat pamazināt vai palielināt jau pieauguša cilvēka augumu?

— Jā, es varu izdarīt pat tādu «brīnumu». Tālāk — Nr. 3 radikāli izārstē no aptaukošanās, Nr. 4 kalsnējus cilvēkus pārvērš par pilnīgiem. Vārdu sakot, ja es būtu dzīvojis pirms piecsimt gadiem, tad es varētu «noburt» un «atburt» cilvēkus un saņemt par to milzu summas.

— Un nobeigt savu mūžu uz sārta?

Sorokins pasmaidīja.

— Iespējams. Tagad mani dzīvu nesadedzinās, kaut arī apsvilināt var visai jūtami. Cilvēku konservatīvisms pārdzīvo gadsimtus . ..

Doktora pavēle «izģērbties» nepagāja Presto secen. Sorokins rūpīgi jo rūpīgi izpētīja katru viņa ķermeņa kvadrātcentimetru, mērīja viņu, svēra un beidzot nofo­tografēja Tonio visā augumā un seju profilā un no priekšas.

— Jāatzīmē visa jūsu pārvērtību secība, — Sorokins paskaidroja. — Kādu slimnieku es uzņēmu ik dienas vienā un tai pašā pozā ar kinoaparātu. Iznāca brīnu­maina filma: skatītāja acu priekšā kropli? pārvērtās par skaistuli. Taču tādi uzņēmumi atņem pārāk daudz laika.

Otrā dienā Presto iedzēra pirmo tableti, kurai vaja­dzēja sākt neredzamo darbu viņa organismā, lai pārvei­dotu viņa ķermeni.

Todien Presto ilgi nostāvēja pie spoguļa, it kā atva­dīdamies pats no sevis.

Diena sekoja dienai, tablete tabletei; ik rītu un va­karu Presto vērīgi lūkojās spogulī, faču nekādas pār­maiņas nesaskatīja. Joprojām redzams tas pats pīles deguns, tās pašas nokārušās ausis, tas pats uz apakšu sašaurinātais galvaskauss. Presto zaudēja pacietību un sāka jau šaubīties par doktora Sorokina «maģiju».

Lai nekļūtu par smieklu objektu, viņš jau sen bija atteicies no pastaigām parkā un izgāja ieelpot svaigu gaisu tikai nakti. Laiks ritēja vienmuļi un diezgan gar­laicīgi. Presto izrakstīja Sanfrancisko avīzes, vēlēda­mies uzzināt, kas notiek pilsētā.

Avīzes ziņoja, ka mis Heda Luksa smagi saslimusi. Viņai uznākusi dīvaina lēkme, kas gandrīz beigusies ar nāvi. Istabenes izsauktais ārsts atradis Luksu bez sa­maņas, ar zilu seju un nosmakšanas pazīmēm. Pulss bi­jis tikko jūtams. Ārstam tikai ar lielām pūlēm izdevies Luksu atdzīvināt. Hedas Luksas istabene arī jutusies slikti, kaut gan atžilbusi no nesaprotamās lēkmes ātrāk par savu kundzi un spējusi pa telefonu izaicināt ārstu. Ārsts nav atklājis neko, kas norādītu uz tvanu vai citu gāzi, kura būtu varējusi radīt nosmakšanu. Par iemes­liem, kas izsaukuši šo savādo lēkmi, ne Heda, ne viņas istabene neko nav sacījušas.

Tikai kad bija pagājušas vairākas dienas pēc šā ga­dījuma, kādas mazas avīzes reportierim bija izdevies sa­vākt šādas tādas ziņas, kas mazliet apgaismoja noti­kušo. Pēc reportiera vārdiem, mis Luksas istabene pa­stāstījusi pazīstamam šoferim, ka viņas kundze gandrīz esot nomirusi aiz smiekliem, jo Presto esot bijis tik pār­drošs, ka bildinājis Luksu.

— Presto bija tik smieklīgs, ka es pati tik tikko ne­nomiru aiz smiekliem, — istabene izteikusies.