ALEKSANDRS BEĻAJEVS - PAZAUDĒTĀ SEJA

Tad brauciens' ar klejojošu cirku uz Vāciju, negai­dīti panākumi gada tirgos, nejauša piedalīšanās filmas uzņemšanā, vēl negaidītāki panākumi — un brīnumains likteņa pavērsiens… Un nu tam visam svītra pāri…

Presto centās atcerēties visu savu dzīvi. Viņam gri­bējās pārbaudīt, vai jaunais Presto zina visu to, ko pār­dzīvojis vecais, vai fiziskā «iemiesošanās jaunā veidā» nav izjaukusi apziņas vienotību. Nē, atmiņa strādā nor­māli. Jaunais Presto ir ieguvis visu vecā Presto garīgo mantojumu. Un tomēr Presto psihikā bija notikušas diezgan lielas pārmaiņas. Jaunais Presto ir mierīgāks, nosvērtāks. Viņš prot labāk savaldīties, neiekaist, ne­svaidās. Arī tas ir ļoti drausmīgi. Šķiet, ka Presto būtnē būtu palicis tikai smalciņš pavedieniņš, kas saista viņa bijušo «es» ar tagadējo, — apziņas vienotības pavediens. Ja pārtrūktu šis pavediens, tad vecais Presto būtu no­miris uz visiem laikiem un jaunais būtu «ieradies» pa­saulē divdesmit triju gadu vecumā.

Bet ja nu patiešām šis pavediens pārtrūkst? Tonio aizmirsīs visu, kas bijis pirms ārstēšanās. Kas tad viņš būs? Tonio paberzēja pieri, piegāja pie spoguļa un atkal palūkojās uz sevi.

— Jā, Tonio Presto ir pazaudējis savu seju!

«Iemiesošanās jaunā veidā» bija notikusi. Neglītā ķēma vietā spogulis rādija jaunu, slaidu, mazliet kalsnēju cilvēku. Doktors Sorokins apskatīja savu roku darbu kā skulptors, kas apmierināts ar savu veikumu.

— Kārtībā! — viņš noteica. — Vēlu jums panāku­mus dzivē! Jūsu ķermeņa pārkārtošanas iekšējie procesi beigušies, taču tomēr vēl pāris nedēju vērigi uzmaniet savu ārieni. Ja pamanīsiet sejā kaut mazākās pārmaiņas, nekavējoties brauciet šurp pie manis.

Sajūsminātais Presto spieda doktoram roku un at­vadoties pat saskūpstījās ar viņu. Tonio devīgi norēķi­nājās ar Sorokinu, atstādams tam gandrīz visu naudu, ko bija paņēmis līdzi, — vairākus desmitus tūkstošu dolāru. Presto palika tikai sīkumi, bet ar to pietika, lai nokļūtu mājās. Tonio aizsūtīja Sebastjanam telegramu, ka ieradīsies rīt no rīta, un lika sakārtot kabinetu un guļamistabu.

Noteiktā stundā īrēta mašīna piebrauca pie Presto villas. Vecais kalpotājs izskrēja uz platajām kāpnēm, kuras lēzeni, puslokā nolaidās uz grantētā ceļa, un pēk­šņi neizpratnē apstājās. Sava saimnieka vietā viņš ieraudzīja elegantu jaunekli. Jaunais cilvēks iesmējās, redzot vecā vira apmulsumu, un sacīja patīkamā bari­tonā, kas nemaz neatgādināja Presto spiedzīgo falsetu:

— Ko, vai nepazisti vis mani, vecais? Tas esmu es, Antonio Presto, bet es biju pie ārsta, un viņš, saproti, pārvērta mani, pārtaisīja no jauna. Ņem čemodānu!

Bet Sebastjans nekustējās. Viņš bija uzticams kal­potājs, pat vairāk nekā kalpotājs. Uz Presto viņš lūko­jās kā uz :.avu dēlu un sargāja viņa intereses kā pats savējās. Sebastjans zināja, kādas briesmas draud mil­jonāra personai un īpašumam Amerikā, bet Presto bija liela apmēra miljonārs. Sebastjans, sirdij pamirstot, mēdza lasīt avīzēs par tiem blēdīgajiem paņēmieniem, pie kuriem ķeras noziedznieki, lai tiktu pie svešām bagā­tībām. Tāpēc šobrīd Sebastjans nemaz nešaubījās, ka viņam darīšanas ar kādu no tiem blēžiem, kuri grib ap­mānīt viņu, Sebastjanu, un aplaupīt Antonio Presto namu. Lika pagaidīt! Ne tikai pieredzējušais Sebas-

tjans — pats pēdējais pienapuika neuzķersies uz tādu makšķeri. Krāpšana pārāk taustāma. Vai tad cilvēkam iespējams tā pārvērsties?!

— Nu, ko tu stāvi? — Presto nepacietīgi uzsauca.

— Vācieties projām, no kurienes esat ieradies! — Sebastjans atbildēja, pakāpies augstāk, lai vajadzības gadijumā ieņemtu izdevīgāku aizsargāšanās pozīciju pie durvīm. — Saimnieka nav mājās, un viņa prombūtnē es neviena iekšā nelaižu. Man tas stingri pavēlēts.

— Esi gan tu ērms! Es taču tev saku, ka esmu tavs saimnieks Antonio Presto!

Šoferi ieinteresēja šī saruna. Viņš pašķielēja uz Tonio. Skaidrs, ka tas nav Presto. Kas gan nepazīst Tonio Presto? Šoferis acīm redzot bija vienis pratis ar Sebastjanu un slepus pameta tam ar acīm, it ka brīdi­nādams: «Piesargies no šā cilvēka, nelaid viņu iekšā!»

Sebastjans saprata šo žestu un pakāpas vēl augstāk. Nu viņš stāvēja pie pašām durvīm. Presto jau sāka zust pacietība. Viņš izkāpa no mašīnas un devās pa kāpnēm augšā. Taču Sebastjans vērīgi sekoja visam, ķo grasijās darīt svešinieks. Ar savam vecumam neparastu žirgtumu viņš iemetās pa durvīm priekšnamā un aizslēdza tās, tad aizgrūda priekšā dzelzs stieni un aizlika krampi un ķēdi. Šos aizsardzības līdzekļus Sebastjans bija izdomā­jis Presto prombūtnē un pasūtījis atslēdzniekam. Tagad vecais vīrs atradās pilnīgā drošībā un varēja izturēt ve­sela bandītu bara aplenkumu.

— Neizdevās vis, puis! — viņš, ļaunprāt T gi smīnot, noteica, stāvēdams aiz durvīm. Tonio sīka klauvēt, taču Sebastjans neatdarīja. Ne lūgšanās, ne pierunās — ne­kas nelīdzēja. Sebastjans palika nepielūdzams.

— Tiepīgais muļķa vecis! — Presto nomurmināja. Šoferim zobgaligi smīnot, viņš lēni nāca lejup pa kāp­nēm, apsvērdams savu stāvokli. Varbūt paša šoferis iz­rādīsies prātīgāks? Presto aizgāja uz garāžu, kurai blakus bija neliels namiņš, ko apdzīvoja šoferis. Pie dur­vīm karājās liela slēdzene.

— Droši vien iesit naudu ar manu mašīnu, blēdis! — nosirdījās Presto. Cits nekas neatlika, vajadzēja ap­mesties viesnīcā. Viņš nosauca vienu no labākajām viesnīcām pilsētā. Presto tikko pietika naudas, lai

samaksātu šoferim. Labi vēl, ka Presto bija ģērbies dārgā, lieliski šūtā uzvalkā un viņa lepnajiem čemodāniem bija labāko Eiropas un Amerikas hoteļu etiķetes. Hoteļa švei­cara rūdītā acs tūliņ pienācīgi novērtēja čemodānu, kas trīs reizes pārbraucis pār okeānu, un šveicars uzmeta godbijīgu skatienu šā cienījamā priekšmeta īpašniekam. Taču jau viesnīcas vestibilā, kur pierakstīja atbraucējus, atgadījās mazs incidents, kas visai nepatīkami ietek­mēja Antonio Presto.

— Jūsu uzvārds? — jautāja kalpotājs lielās brillēs, līdzīgs Haroldam Loidam.

— Tonio Presto, kinoaktieris! — Tonio pēc para­duma atteica.

Agrāk viņam nekad nevajadzēja nosaukt savu vārdu. Šveicari, sulaiņi un metrdoteļi, apspiezdami smaidu, pirmie godbijīgi nosauca viņu vārdā. Viņu pazina labāk, nekā apakšnieki pazīst savu karali. Nu viņam vajadzēja nosaukt savu uzvārdu, taču tas vēl nebija viss. Vārdi «Tonio Presto» radīja negaidītu efektu. Kantorists pēk­šņi izslējās un labu brīdi uzlūkoja Presto ar pārstei­guma pilnu skatienu. Tad viņš pieklājīgi, bet dzestri jautāja:

— Jūs droši vien esat pazīstamā Presto vārda­brālis?

Un te Presto padevās mazdūšībai. Viņam negribējās mēģināt pārliecināt jauno cilvēku par to, kas runāja pretī ticamībai: šis briļļainais jauneklis tāpat kā Sebas­tjans nebūtu noticējis Presto, ka «viņš ir viņš pats». La­bāk izvairīties no neveiklas situācijas, kādā nokļūst cil­vēks, kurš acīm redzami piesavinās svešu vārdu.

— Jā, vārdabrālis! — Presto attrauca, steigšus devās uz liftu un noslēpās savā numurā.

«Kas notiks tālāk?» viņš noraizējies domāja. «Izrā­dās, ka pazaudēt savu seju ir vairāk kā nepatīkami…»

Presto juta izsalkumu. Labi vēl, ka hotelī varēja ēst brokastis un pusdienas, nemaksājot par katru reizi at­sevišķi. Presto pazvanīja un pasūtīja brokastis. Viņš ievēroja, ka sulainis dīvaini noraugās uz viņu. Acīm redzot vēsts par nepazīstamo jaunekli, kurš bijis tik ne­taktisks un piesavinājies pasaulslavenu vārdu, jau bija aplidojusi visu hoteli.