ALEKSANDRS BEĻAJEVS - PAZAUDĒTĀ SEJA

īstenībā šo naudu viņš nedabūtu arī tad, ja paraksts būtu kārtībā. Kapitāls taču apķīlāts… Tonio nopūtās un nometa spalvu.

Taču nauda ir nepieciešama. Ja sūtītu telegramu Hofmanim un lūgtu viņu telegrāfiski atsūtīt naudu?… Taču pie saņemšanas atkal var rasties grūtības. Bet Hofmanis jau var izsūtīt naudu uz viesnīcas īpašnieka vārda.

Presto izklaidīgi lapoja avīzi, uz kuras malas bija mēģinājis parakstīties. Kada piezīme piesaistīja viņa uz­manību. Teātra un kino rubrikā bija ievietota pati pēdējā sensācija: mis Heda Luksa precas ar misteru Lorenco Marru. Lorenco bija kinoaktieris, vairākkārt tēlojis fil­mās kopā ar Presto. Presto bija nelaimīgais, Lorenco — laimīgais mīlētājs. Tā bija uz ekrāna, tā notika ari dzīvē. Tas nu ir ilgotais pusdievs, kyram Luksa atdevusi savu roku un sirdi. Vai tad viņš skaistāks par tagadējo Presto? Tonio paskatījās spogulī. Jā, viņš, Tonio, ir skaists. Tikpat skaists kā Lorenco. Taču Lorenco ir vārds, bet Tonio pazaudējis savu vārdu un slavu reizē ar savu seju.

Heda jāsatiek! Nolādēts! Tonio nebija pat vairs pie­klājīga uzvalka! Labākais uzvalks bija novazāts cie­tumā. Presto atkal paķēra spalvu un aši uzrakstīja telegramu Hofmanim:

«Atsūti desmit tūkstošus dolāru uz mistera Grīna vārda viesnīcā «Imperiāl» Sanfrancisko. Presto.»

Tad Tonio palūdza pie telefona viesnīcas īpašnieku un sacīja tam:

— Jūs zināt, mister, ka es esmu pilnīgi maksātspē­jīgs, tikai nejauši nokļuvis materiālās grūtībās. Man palīdzēs mans draugs Hofmanis. Viņš atsūtīs uz jūsu vārda desmit tūkstošus dolāru. Lūdzu paturēt no šīs summas to, kas pienākas jums pēc rēķina, un pārējo atdot man.

Restorāna īpašnieks labprāt ielaidās šai darījumā, un drīz vien Presto kabatā atkal bija nauda. Hofmanis bija atsūtījis tikai piecus tūkstošus, un viesnīca no šīs naudas ieturēja četrus tūkstošus. Viesnīcā Tonio atkal bija atvērts kredīts, un sulaiņu sejas no jauna bija god­bijīgas. Presto nopirka jaunu uzvalku un, noīrējis ma­šīnu, aizbrauca pie Hedas Luksas.

— Mis Luksa, — viņš uzrunāja Hedu, — es ierados jūs apsveikt. Vai nu esat atradusi savu dievu?

— Jā, esmu.

— Vēlreiz apsveicu jūs un novēlu daudz laimes … Es samierinājos ar to, ka esmu cilvēks, kas pazaudējis savu seju. Vai jūs ticat man, ticat, ka esmu patiešām Antonio Presļo, jūsu kādreizējais biedrs un draugs? — Heda palocīja galvu. — Tad, lūk . .. es gribu jums kaut ko lūgt. Es gribētu sarīkot… atvadu vakaru un uzai­cināt visus bijušos draugus. Tas viņiem neuzliek nekā­dus pienākumus. Man tikai gribētos pēdējo reizi paka­vēties viņu mīļajā sabiedrībā, un tad… tad Presto ieņems atbilstošu pieticīgu vietiņu dzīvē.

Heda labprāt pieņēma uzaicinājumu.

— Ar to vēl nepietiek, — Presto turpināja. — Es lūdzu jūs nodrošināt panākumus manām atvadu vaka­riņām. Te ir ielūgto saraksts. Tur jūs atradīsiet arī mis­tera Pitča un laimes lutekļa Lorenco Marra, Draitona, Grenlija un Paina, dekoratora Vudinga, apgaismotāja Morisa un vēl dažu otrās šķiras kinoaktieru vārdus. Es vēlētos, lai jūs šo lietu nokārtotu. Kad jūs saņemsiet viņu principiālo piekrišanu, es aizsūtīšu viņiem ielūgu­mus. Tātad pirmdien pulksten astoņos vakarā viesnīcas «Imperiāl» apaļajā zālē!

Vakars izdevās teicami. Visi ielūgtie ieradās kā viens. Presto bija izdevība pārliecināt pašus neticīgā­kos, ka viņš, kaut arī jaunā čaulā, ir tas pats vecais Presto — ne vien brīnišķīgs aktieris, bet arī lielisks re­žisors. Taisnību sakot, Presto «jauno» aktiera talantu ielūgtie novērtēja gan tikai vēlāk. Toties režisora spējas tika pilnā mērā novērtētas pašu vakariņu laikā. To ārējais noformējums bija ārkārtīgi dekoratīvs. Zāli apgaismoja maigi sārtena gaisma, bet pa platajām dur- vim, kuras veda uz verandu, plūda iekšā īsts mēnesnicas mirdzums, radot skaistu kontrastu. Viss bija iepriekš aprēķināts. Neredzams orķestris spēlēja liegas melodi­jas. Vakariņās bija ielūgti ari vairāki preses pārstāvji, kuriem te bija ne mazums materiāla un darba.

Goda vietā sēdēja Heda Luksa, pa kreisi no viņas līgavainis, pa labi misters Pitčs. Pēdējais bija labā omā. Viņam patika Presto izdoma. Dzerdams pa malci­ņam izmeklētu vīnu, misters Pitčs smaidīdams čukstēja Hedai Luksai:

— Lai viņš ir kas būdams, šis jaunais Presto, bet savu jauno dzīvi viņš sāk tīri labi. Šķiet, ka no viņa iz­nāks lietas koks! Un turklāt… — Pitčs iedzēra malku, •— viņa teiksmainā pārvēršanās un fantastiskā tiesas prāva sagādājušas viņam lielisku reklāmu. Tādu rek­lāmu nevar iztaisīt pat par pusmiljona dolāru! Jā, viņš sagādājis sev slavu! Un, ja viņam patiešām ir vecā Presto talants, tad varbūt ir vērts papūlēties, lai no viņa iztaisītu viņa paša cienīgu atvietotāju!

Luksa klausījās, mezdama intereses pilnus skatienus uz Presto, bet viņas līgavainis uzklausīja Pitča vārdus ar slēptu nemieru. Presto varēja tapt bīstams konku­rents un ne tikai uz ekrāna, bet arī dzīvē. Lorenco jau šķita, ka Heda raugās uz Presto ne vien ar ziņkāri, bet arī ar maigumu

Presto pacēla kausu ar dzintardzeltenu, dzidru vīnu un teica nelielu runu:

— Lēdijas un džentlmeņi! Vai jums zināms, ka Ķīnā ir pazīstams izteiciens — «Cilvēks, kas pazaudējis savu seju»? Tā mēdz izteikties par kādu cilvēku, kurš nepie­ļaujamas rīcības dēļ pazaudējis savu labo-slavu. «Cil­vēks, kas pazaudējis savu seju» — tā ir civilā nāve. Pro­tams, tikai Ķīnā, bet Ķīna taču ir aziātu zeme . .. Mūsu valstī, kura ir viskulturālākā pasaulē, tas ir pavisam ci­tādi. Te mūsu seja ir cieši saliedēta ar mūsu maku. Ka­mēr mūsu maks ir pilns, mums nedraud sejas pazaudē­šana ķīniešu izpratnē, vienalga, ar kādām blēdībām mēs nodarbojamies. To es ceru jums drīz vien pierādīt! Bet vai tam, kurš, tāpat kā es, iedrošinās pārmainīt savu fizisko seju! Tas zaudē visu: naudu, vārdu, draudzību, darbu, mīlestību. Un vai citādi var būt zemē, kur valda dolārs?

Lai mani godājamie viesi nedomā, ka es kritizēju musu lieliskās valsts skaistos likumus! O nē! Es pilnā mērā atzīstu šo likumu un parašu gudrību. Es pakļaujos tiem!! Es zemojos to priekšā! Es esmu pieļāvis kļūdu, liktenigu kļūdu, pārmainīdams savu seju, un tagad publiski no­žēloju to! Diezin vai es varēšu pat ar doktora Sorokina palīdzību atgūt savu agrāko izskatu. Taču es svinīgi ap­solos vairāk nemainīt savu ārējo izskatu un lūdzu sa­biedrību piedot manu kļūdu, ko izdarīju aiz pieredzes trūkuma, un uzņemt mani savā klēpī kā tēvs uzņem pa­zudušo dēlu!

Sī runa, kuras vidusdaļa skanēja mazliet dīvaini, noslēgumā iepatikās visiem. Visi aplaudēja. Korespon­denti rakstīja, cik jaudas.

Presto izdzēra kausu, palocījās un izgāja uz ve­randas.

— Nē, nudien, varens zellis! — runāja sajūsminā­tais Pitčs. — Pat vecajam Presto nepiemita tādas spē­jas pašam sevi reklamēt. No viņa patiešām vērts iztaisīt cilvēku ar vārdu! Kur viņš palika? Es gribu sadzert ar viņu!

— Es arī! — negaidot pievienojās Heda Luksa un piecēlās reizē ar Pitču. Viņi izgāja uz verandas. Tur Presto nebija.

— Presto! Tonio Presto! Kur jūs esat? — klaigāja misters Pitčs, izšļakstinādams vīnu no kausa. — Tonio! Manu zēn!

— Tonio! — arī Heda sauca melodiskā balsī.

Taču Presto nekur nebija. Likās, ka viņš iegrimis zemē. Viņi apstaigāja visu viesnīcas dārzu, kas šovakar Dija nodots pilnīgā dzīru dalībnieku lietošanā. Tonio nebija atrodams. Viņi atgriezās zālē. Beidzot viesi, zau­dējuši pacietību, nemanot sāka izklīst cits pēc cita, prā­todami par namatēva dīvaino uzvešanos.