ALEKSANDRS BEĻAJEVS - PAZAUDĒTĀ SEJA

— Varbūt arī tas ir reklāmas dēļ, — sacīja Pitčs, braukdams mājup automobilī kopā ar Luksu. — Taču viņš pārcentās, šis jokupēteris Tonio! Visam ir savas ro­bežas. — Un, nekautrēdamies no Luksas, Pitčs saldi no­žāvājās.

Tonio bija pazudis. Misters Pitčs un Luksa gan gai­dīja uz viņa ierašanos, bet galu galā viņiem bija jāsa­mierinās ar domu, ka Tonio Presto pazudis uz visiem laikiem. Avīzes un sabiedrība arī pamazām piemirsa Presto. Sabiedrības uzmanību piesaistīja jauni notikumi, kuri Sanfrancisko policijā radīja izbrīnu un pat sašu­tumu. Nezināmi bandīti bija izdarījuši vairākas pārdro­šas laupīšanas.

Viens no bandītu upuriem bija baņķieris Kurcs. Starp citām nolaupītajām vērtībām bandīti bija pievākuši vai­rākus sainīšus vēstuļu, kurām acīm redzot baņķiera acīs bija liela vērtība. Sais sainīšos baņķieris bija savācis dokumentus, kas kompromitēja liela mēroga politiskus darbiniekus. Ja baņķierim vajadzēja nokārtot kādu iz­devīgu darījumu, viņš visai piesardzīgi lika manīt iespaidīgajai personai, ka viņa — Kurca rīcībā ir iespai­dīgā vīra rakstīta vēstule, adresēta tādam vai tādai, un iespaidīgais vīrs ātri nokārtoja Kurcam vēlamo darī­jumu, atmaksai saņemdams attiecīgo vēstuli, ko tūliņ iznīcināja.

Kurcs ilgi un rūpīgi vāca savu kolekciju, netaupī­dams līdzekļus un pūles. Dažas vēstules viņš bija no­pircis, bet visu lielo vairumu dažādi «speciālisti» bija nozaguši attiecīgajām personām. Sīs «valūtas» zaudē­šana apbēflināja Kurcu daudz vairāk nekā 'nolaupītie simttūkstoš dolāri. Kurcs atsauca policijas priekšnieku un apsolīja milzu summu par nolaupīto dokumentu uz­meklēšanu un atdošanu.

— Kas attiecas uz naudu, ko bandīti izzaguši no seifa, tad varat arī nepūlēties to meklēt, — un Kurcs zī­mīgi pamāja.

Policijas priekšnieks saprata: Kurcs atļauj policijai paturēt bandītiem atņemto naudu. Baņķieris un policijas priekšnieks laipni atvadījās, pie kam priekšnieks apgal­voja Kurcam, ka pēc dažām dienām sainīši ar vēstulēm jau atradīšoties uz Kurca rakstāmgalda.

Policijas priekšnieks piebrauca pie policijas pārval­des savā milzīgajā, garajā, zemūdenei līdzīgajā mašīnā un, jautri svilpodams, ieskrēja kabinetā. Viņš piezva­nīja, un tūliņ iesteidzās palīgi. Priekšnieks pastāstīja par sarunu ar Kurcu un nosprauda darbības plānu.

Policijai nebija sevišķi grūti uzzināt, kas nolaupījis Kurcam naudu un dokumentus. Sanfrancisko policijai visa noziedznieku pasaule bija stingrā uzskaitē. To pra­sīja tās neoficiālās, lietišķās attieksmes, kuras jau sen bija nodibinājušās starp kriminālistiem un policiju. Zagji un bandīti bija teicami noorganizēti. Atsevišķas bandas bija sadalījušas visu pilsētu sektoros. Katras bandas priekšgalā atradās «vecākais», kura pienākums bija uzdot «darbu», sadalīt laupījumu un uzturēt saka­rus ar policiju. Bandītu grāmatvedība bija priekšzīmīgā kārtībā. Visi ienākumi tika ierakstīti grāmatās, kuras policija laiku pa laikam pārbaudīja. Policija saņēma no visiem ienākumiem diezgan augstus procentus.

Priekšnieks pazvanīja pa telefonu un izsauca kādu. Pēc piecpadsmit minūtēm pie policijas pārvaldes ēkas piebrauca mašīna un no tās izkāpa eleganti tērpies džentlmenis. Tas bija tuvākā rajona bandītu vecākais. Atbraukušais džentlmenis, iesaukts par «lordu Radklifu», jo viņam bija izdevies sešas reizes apprecēt titulētas vecmeitas, īstas lēdijas, kuras viņš pēc tam bija «aptī­rījis», ar cieņu ienāca kabinetā.

— Vai baņķiera Kurca nams ir Karaja rajonā? — priekšnieks uzprasīja «lordam Radklifam», pamezdams nevērīgi ar galvu. — Vai tu esi viņu saticis? Nauda un dokumenti noteikti jāatdod Kurcam atpakaļ. Tā ir ties­lietu ministra pavēle! — priekšnieks diplomātiski me­loja, nevēlēdamies atklāt, ka pats ir materiāli iein­teresēts.

— Baņķiera Kurca nams atrodas Karaļa rajonā, ser, bet Karalis ar savu bandu nav izdarījuši uzbrukumu, ser. Karalis ir sašutis, ka viņa teritoriālās tiesības tiku­šas tik bezkaunīgi pārkāptas.

— Nekavējoties atsaukt Karali! — policijas priekš­nieks deva rīkojumu.

Pēc piecpadsmit minūtēm pie parādes durvīm nodūca Karaļa sarkanā mašīna. Karalis klaudzoši atrāva dur­vis un ienāca kabinetā.

— Tu sauci? Ko tev vajag?

— Kas izdarījis ielaušanos pie Kurca?

— Ser!

— Kas izdarījis ielaušanos pie Kurca, es tev prasu!

— Ser!

— Kas izdarījis ielaušanos pie Kurca, ser! Kaut tu stāvus zemē iegrimtu!

— Kaut tu stāvus iegrimtu zemē kopā ar mani, arī tad es tev prasītu to pašu.

— Bet varbūt tomēr jūs, ser?

Karaļa bālā seja piesarka. Viņš savilka dūres un tu­vojās priekšniekam.

— Izrunā vien līdz galam! — Karalis draudoši no­šņācās.

— Varbūt kāds no jūsējiem?

— Par katru no savējiem es atbildu tāpat kā par sevi pašu. Mums bija vecāko sapulce, un mēs visu no­skaidrojām. Neviens no mūsējiem nav piedalījies baņ­ķiera Kurca aplaupīšanā. Ne tas darbs, ne tie paņēmieni. Redzams, ka to darījis iesācējs, bet iesācējs ar galvu.

— Viens pats?

— Tur jau ir tas joks, ka nevis viens, bet ar veselu bandu.

Policijas priekšnieka un viņa palīga sejas pauda ār­kārtīgu pārsteigumu un sašutumu.

— Banda, par kuru nezinu ne es, ne jūs? Banda, kas neatzīst ne organizāciju, ne priekšniecību? Tad jau tie ir kādi anarhisti.

• — Pēdīgie bandīti un anarhisti! — piekrita Karalis. — Ielauzties manā teritorijā!

— Un palikt nesodītiem! — priekšnieks pakūdīja.

Karaļa bālā seja atkal piesarka.

— Nekas nebūs! Vēl nevienam nav izdevies nesodī­tam aizskart manas svētās tiesības. Viņi neizbēgs no taisnās tiesas soda! — Un Karalis pakratīja savu mil­zīgo dūri.

— Jā, jā! Viņi jāsoda, bet tas jāizdara labi drīz. Ja vajadzīgs, varu dot palīgā savus aģentus.

Karalis nicinoši nosprauslojās.

— Neraizējieties! Es paziņošu, kad viss būs galā, un tad jūs varēsiet atsūtīt viņus, lai pievāc laurus. Ar­dievu! — Karalis pagriezās uz durvju pusi un, garām ejot, pametis ar galvu, strupi un pavēloši noteica:

— Lord, aiziet!

«Lords Radklifs» paklausīgi kā suns sekoja viņam.

Un tad nu policijas priekšnieks Jāva vaļu savām dus­mām. Viņš nedusmojās uz Karali un Lordu, o nē! Tie bija godīgi bandīti. Viņš dusmojās uz to nepazīstamo, kas bija tik pārdroši noorganizējis pats savu bandu un strādāja, neatzīdams ne bandītu, ne policijas varu un nemaksādams policijai nekādas nodevas. Tas jau bija kaut kas līdzīgs revolūcijai, tas iedragāja sabiedriskās iekārtas nesatricināmos pamatus.

Nepazīstamajam acīm redzot piemita ne vien tik liela bezkaunība, ka viņš ņirgājās par varas orgānu autori­tāti, bet arī apbrīnojama personiskā drosme. Bandīti bija nežēlīgi kā paši īstenākie amerikāņu tiesneši pret visiem, kas pārkāpa viņu konstitūciju, viņu nerakstītos likumus, kuros bija nosacīta pilsoņu aplaupīšanas kār­tība. Nepaklausīgajam uzglūnēja nāve aiz katra stūra. Tūkstošiem acu uzmanīja viņu. No nāves viņš nevarēja izbēgt.

Un tomēr pagāja diena pēc dienas, bet Karaļa sodī­tājs zobens vēl nebija nocirtis noziedznieka galvu. Vēl vairāk — nepazīstamais bandīts parādījās sabiedrībai gluži negaidītā gaismā. Redzams, viņš bija ļoti labi iz­pratis Kurca seifā nolaupīto vēstuļu vērtību. Bandīts bija sašķirojis tās divās dalās: vienā atlicis vēstules un dokumentus, kas atmaskoja demokrātiskās partijas pār­stāvju — lielu ierēdņu, augstmaņu un politisku darbi­nieku dažādus noziegumus un negodīgu rīcību, otrā — dokumentus, kas kompromitēja republikāņu partijas lie­los vīrus un līderus. Demokrātu «tikumu» kolekciju viņš bija piesūtījis republikāņu laikrakstiem, bet republi­kāņu — demokrātu laikrakstiem. Tiesa, ar šādu rīcību viņš iemantoja ienaidniekus abās partijās, taču bandīts, redzams, diezin kā nerūpējās, lai iemantotu draugus. Avī­zes ļoti nopriecājās par iespēju nokārtot rēķinus ar sa­vas partijas pretiniekiem. Izcēlās nedzirdēta avīžu pole­mika. Tai sekoja īsta tiesas prāvu epidēmija, kurai par cēloni bija avīžu raksti: tiesājās par neslavas celšanu, par apmelošanu, par kukuļu ņemšanu, dienesta noslē­pumu izpaušanu, viltojumiem un tā tālāk. Tas bija īsts dubļu vulkāna izvirdums, kurā šķitās nogrimstam visi sabiedrības pīlāri, viss naudas un dienesta aristokrāti­jas zieds.