ALEKSANDRS BEĻAJEVS - PAZAUDĒTĀ SEJA

Galu galā abas puses sagrāba šausmas, kad tas ieraudzīja, cik tālu nonākušas. Nepazīstamais bija tās izprovocējis un izspēlējis ar tām ļaunu joku, piespiez­dams noraut maskas un atsegties visā savā neglītumā.

Kurcs nevarēja valdīt niknumu, noskatīdamies, ka visa nolaupīto vēstuļu «atomenerģija» eksplodē pa tukšu, neatnesot nevienam nekāda materiāla labuma. Sī nepazīstamā rīcība vēl jo vairāk uztrauca policijas priekšnieku. No kriminālpersonas nepazīstamais pārvēr­tās par sazin kādu idejisku sabiedrības ienaidnieku. Viņš taču būtu varējis ar vēstuļu palīdzību iedzīvoties veselā bagātībā, šantažējot to autorus, taču nebija to darījis. Tāpat uztrauca viņa nenotveramība. «Lords Radklifs» plātīja rokas, Karalis plosījās un ārdījās sa­šutumā, taču nepazīstamais dzīvoja joprojām netraucēts, un, kas bija pilnīgi nesaprotami, pat nekādas pēdas ne­bija manāmas no viņa bandas. Svešais bandīts neizbei­dza savu darbību. Driz vien viņš ar savu bandu iebruka prokurora dzīvoklī, apgrieza visu otrādi, sadedzināja kamīnā kriminālprāvu dokumentus un pastrādaja ne­dzirdēti dīvainus varasdarbus: nepazīstamā bandīta līdzdalībnieki bija sasējuši prokuroru, pats nepazīsta­mais bija tam ar naža galu atdarījis sakostos zobus un ielējis mutē dažus pilienus kaut kāda šķidruma un tikai tad atbrīvojis prokuroru, kad tas šo šķidrumu norijis.

Prokurors nešaubījās par to, ka nezināmais noziedz­nieks viņu noindējis, un gaidīja savu galu. Tomēr, laiks steidzās uz priekšu, bet saindētais prokurors nemanīja ne krampjus, ne miegainību vai nelabumu. Vārdu sakot, fiziski viņš jutās pilnīgi vesels un pat ar zināmu inte­resi vēroja bandītu darbu. Prokuroram nepalika nepa­manīts tas apstāklis, ka bandas vadonis, drukns vidēja auguma vīrs, nepiedalījās vērtslietu laupīšanā, kaut ari necēla iebildumus, ka to dara bandas dalībnieki. Pro­kurors secināja, ka bandas vadonis nav vienkāršs ban­dīts, kas laupa, lai iedzīvotos, bet bandīts ar idejisku novirzi. Tā kā bandīts iznīcināja krimināllietas, tad va­rēja domāt, ka viņš pats kādreiz tiesāts un tagad atrieb­jas prokuroram par kādreizējo apvainošanu. Taču pro­kurors, par spīti labajai redzes atmiņai, nevarēja atcerē- rēties, ka būtu tiesājis vai vispār kādreiz sastapis ban­das vadoni. Prokurors pazina tikai vienu no bandas dalībniekiem — sīka auguma šaudīgu vīreli, ko kādreiz bija apsūdzējuši par kontrabandas tirgošanos ar alkoho­liskiem dzērieniem. Par lielu brīnumu pašam prokuroram un policijai, prokurors palika dzīvs un neskarts. Ārsts, kurš ieradās pēc bandītu aiziešanas, izskaloja proku­roram kuņģi un rūpīgi izpētīja tā saturu. Nekādu sain­dēšanās pazīmju nebija. Tie pāris pilieni nezināmā šķid­ruma, kas prokuroram bija ielieti mutē un norīti, bija uzsūkušies bez pēdām un bez redzamām sekām organis­mam. Nesaprotamās operācijas mērķis palika neno­skaidrots.

Sā vai tā, bet tagad policijas un Karaļa rokās bija daži pavedieni. Kriminālistu pasaulē mazo spirta kon­trabandistu visi pazina. Viņu sameklēja un atveda Ka­raļa bargā vaiga priekšā. Karalis pratināja kontraban­distu tik nešpetni, ka mazais vīrelis izpļāpāja divreiz vairāk par to, ko pats zināja. Taču arī ar patiesību vien pietiktu, lai Karalis taptu domīgs un pat izbrīnītos, lai gan pats mēdza atkārtot, ka brīnīšanās esot muļķu īpa­šība. Kontrabandists nepazina savus līdzdalībniekus un nezināja, kur katrs dzīvo. Viņu pašu aicinājis «darbā» kāds «plikpauris kungs», bet, kur tas dzīvo, to kontra­bandists arī nezināja. Tas viss vēl nebija nekas sevišķs, vīrelis runāja meliem līdzīgu patiesību vai visai ticami meloja, — tā bieži atgadījās, taču, kad viņš sāka runāt par bandas vadoni, tad muldēja tādas aplamības, ka Karalis sagrāba nīkulīgo vīreli savās ķetnās un, pama­tīgi sapurinājis, norēcās:

— Tev putra galvā. Lai tā nostājas, un tad sāc no gala. Es piemirsu, ka tevi vajag sakratīt pirms lieto­šanas.

Taču arī šī enerģiskā iejaukšanās neieviesa skaidrību kontrabandista domās un vārdos. Viņš zvērēja, dievo­jās un sita sev pie krūtīm, apgalvodams, ka runājot īstu patiesību un bandas vadonis esot burvis, vilkacis un sa- zin kas vēl, bet, ja tas neesot ne burvis, ne vilkacis, tad bandas vadoņi esot vairāki. Katru reizi jauns un tomēr viens un tas pats.

— Viņš pārģērbjas? Grimējas? — Karalis tincināja.

— Nekā tamlīdzīga. Viņš iet projām pēc darba un saka: «Pielūkojiet, puiši, es atnākšu pie jums citāds, bet tas būšu es pats. Te jums būs parole.» IJn patiešām nā­košo reizi ierodas it kā cits. Te izkaltis, te izblīdis, te garš, te it kā zemāks.

Karalis pasmīnēja.

— Kāpēc tad tu domā, ka tas ir viens un tas pats, ja atnāk gluži cits cilvēks?

— Bet parole?

— Nav nekā vieglāka kā pateikt citam paroli.

— Ne tikai paroli. Viņš zina visu, ko var zināt vie­nīgi atamans. Nē, viņš ir vilkacis!

— Lai viņš būtu kas būdams, mēs viņu noķersim. Tev jāpaziņo mums, līdzko tavs plikpauris kungs aicina tevi uz jaunu darbu. Un pielūko: ja tu nepaziņosi, tad vairs nekādā darbā neiesi! Tu mani pazīsti!

Kontrabandists trīcēja kā apšu lapa. Par viņa pade­vību nebija ko šaubīties.

Karalis paziņoja policijai, ka zvērs izsekots un poli­cija drīz varēs pavēstīt par savu jauno uzvaru.

Policijas priekšnieks kļuva jautrs. Nepazīstamo va­jadzēja notvert iespējami ātrāk. Politisko partiju līderi pēc savstarpējas apspļaudīšanās vērsa visas savas dus­mas pret nepazīstamo, kas bija izzadzis Kurcam doku­mentus un piesūtījis avīzēm. Gan gubernators, gan pro­kurors un tiesnesis, kuri bija cietuši no avīžu atmaskoju­miem, gan ierēdņi, kas bija atcelti no posteņiem pēc tam, kad daži no viņu noziegumiem bija apspriesti presē, vārdu sakot, visi cietušie (un to nebija mazums) kate­goriski pieprasīja, lai policija nekavējoties notver pār­drošo noziedznieku un nodod tiesas rokās.

Pagāja dažas dienas pēc Karaļa ziņas, un tieši pus­naktī policijas priekšnieka kabinetā nošķinda telefons un kāda smalka balstiņa sacīja:

— Aplaupīšana! Uzbrukums tiesneša mājai. Stei­dzieties! Ziņotājs ir kontrabandists… Pasakiet par to Karalim.

Policija bija kaujas gatavībā, un liela, līdz zobiem apbruņojusies grupa aizjoņoja divos automobiļos uz tiesneša māju. Otrā un trešā grupa, ko izsauca pa tele­

fonu no tuvākajām policijas nodajām, arī traucās uz ap­laupīšanas vietu.

Tiesneša nams bija spoži apgaismots, it kā tur no­tiktu viesības. Policijas priekšnieks izlika piketus ap māju un pats lielas grupas priekšgalā devās augšā pa marmora kāpnēm. Uz tām mētājās tukšas kārbiņas, kā­dās parasti glabā kaklarotas, gredzenus, rokassprādzes un spraudes. Acīm redzot noziedznieki bija aizbēguši, pa ceļam izsvaidīdami kārbas, lai dārglietas būtu ērtāk iebāzt kabatās. Priekšnieks steidzās augšā un, izskrējis cauri vairākām istabām ar apgāztām mēbelēm un vaļē­jām galdiņu un skapīšu atvilktnēm, iegāja kabinetā.

Tiesnesis ar sasietām rokām un kājām gulēja uz lielā rakstāmgalda kā līķis, taču viņš bija dzīvs. Vismaz mirušie vēl nekad nav izklieguši tādus lamu vārdus un lāstus, kā to darīja tiesnesis, ieraudzījis policijas priekš­nieku.

— Var domāt, ka esat sadziedājies ar šiem bandī­tiem: vispirms dodat viņiem iespēju aplaupīt mani un nesodītiem aizbēgt un tad tikai ierodaties ar saviem ļau­dīm! — viņš brēca.

Policijas priekšnieks klusēdams noklausījās lamās un aizskarošajās piezīmēs un aši atbrīvoja tiesnesi no saitēm. Tikai pēc tam, kad tiesneša dusmas bija mazliet aprimušas, priekšnieks paskaidroja, ka ieradies tūliņ, līdzko saņēmis paziņojumu.