stāstu krājums - ZILĀ PLANĒTA

Gandrīz automātiski ieslēdzu jonizācijas pelenga- toru. Uz ekrāna iezīmējās melns diedziņš, kas palēcās augšup un sastinga virs sarkanā ovāla. Ugunīgais ezers izrādījās par ārkārtīgi intensīvas radiācijas avotu!

«Bulta» ietrīcējās vēl spēcīgāk. Sarkanais plankums ātri pārvietojās uz ekrāna malu. Šatovs pagrieza ra­ķeti uz austrumiem. Es uzrakstīju uz papīra lapiņas: «Kodolsprādziens? Katastrofa?» — un atdevu to Ša- tovam. Viņš klusēdams paraustīja plecus un norādīja ar acīm uz ārējā termografa ciparnīcu. Temperatūra aiz raķetes sienām bija pacēlusies līdz septiņdesmit grādiem!

Mēs tikmēr nolaidāmies aizvien zemāk. Šatovs da­rīja brīnumus: sakropļotais kuģis, pārvarēdams nez no kurienes radušos gaisa virpuļus, gandrīz nenovirzījās no kursa. Uz lokatora ekrāna brīžiem pazibēja tumši plankumi.

— Kur atrodamies? — jautāja Šatovs.

— Virs Laika jūras, — es atkliedzu, un viņš ap­mierināti palocīja galvu.

Izraudzīties labāku vietu raķetes nosēdināšanai būtu grūti. Laika jūra — plaša, aresitas krūmiem apaugusi zemiene — atradās netālu no raķešu ostas.

Melnie plankumi uz lokatora ekrāna tagad parādījās un pazuda reibinošā ātrumā. «Bulta» jau bija tuvu Marsa virsmai. Es izslēdzu lokatoru.

Neatceros, cik daudz laika pagāja. Acīm redzot, ne vairāk par piecām minūtēm. Dzinēju rūkoņa kļuva neciešama. Un «Bulta» mīksti nosēdās uz dzinēju iz­šauto gāzu spilvena. Tikko manāms grūdiens, tad klusums. Apdullinošs klusums, no kura ausīs sāk džinkstēt un visniecīgākais troksnītis izklausās kā pērkona grāviens.

Un tad es sajutu smagumu. Nevis mākslīgo sma­gumu, ko magnētiskajā laukā radīja mūsu metalizētie virsvalki, un arī ne paātrinājuma slodzi, bet gan īstu jeb, kā teiktu Satovs, visīstāko Zemes smagumu.

— Nav peļami, ko? — inženieris smaidīdams jau­tāja.

— Klase! — es atbildēju.

Un mēs abi iesmējāmies.

Satovs atvēra pneimatiskās sistēmas krānu. Ārpusē kaut kas iešņācās.

— Marss, liekas, sagaida mūs ar krietnu vējiņu.

— Smilšu vētra?

Satovs noliedzoši pakratīja galvu.

— Nē, stūrman. Tā ir visīstākā krusa.

Jāatzīstas, pirmajā mirklī es domāju, ka viņš dzen jokus.

— Un tagad lietus, — Šatovs ar nesatricināmu mieru turpināja.

Pa «Bultas» metāliskajām sienām bungoja lietus lāses. Kļūdīties nevarēja.

— Stūrman, es sūdzēšos par jums, — Šatovs gan­drīz nopietni sacīja. — Jūs esat atvedis «Bultu» uz kādu citu planētu. Spriežot pēc smaguma spēka, tas varētu būt Marss. Bet vējš, krusa, lietus … Ko varat teikt sev par attaisnojumu?

Teikt es nekā nevarēju. Es vispār nekā vairs ne­sapratu.

— Pieņemsim, ka tuvumā notiek izverdums, — ie­klausīdamies vēja auros, Šatovs skaļi prātoja. — Bet no kurienes krusa? Un no kurienes tāds vēja blī­vums? … A, jau atkal lietus! Vai dzirdat? Kāpēc uz

Marsa tāda lietus gāze?… Tas ir bēdīgi, stūrman, tomēr mums nāksies uzvilkt skafandrus un atstāt kuģi. Skafandru radioiekārta darbojas, pamēģināsim nodi­bināt sakarus un …

Spējš grūdiens tikko nenotrieca mūs abus no kājām.

— Velns parāvis! — Šatovs, turēdamies pie sienām, atgriezās centrālajā komandpunktā. — Stūrman, jūs esat nosēdinājis «Bultu» kādā no Zemes augstienēm. Vai arī atklājis jaunu planētu. Tā ir nekaunība!

Šatovs, kā parasti, jokoja. Patiesībā mūsu noskaņo­jums nebija sevišķi jautrs. Uzvilkdams skafandru, inženieris vēl mēģināja citēt Haijamu, taču pusvārdā apklusa.

— Ek, kaut ātrāk izdotos noskaidrot, kas īsti te no­tiek! — viņš vienkārši nobeidza. Pirmo reizi pusotra gada laikā viņa balsī skanēja nogurums.

Šatovs līdz galam pagrieza pneimatiskās sistēmas rokturi. Gaisa spiediens burtiski norāva apkausēto lū­kas vāku. Slūžu kabīnē ielauzās vējš.

Mēs ieslēdzām reflektorus. Divi šauri gaismas kūļi iecirtās tumsā. Ārpusē notika kaut kas neaprakstāms. Ass, brāzmains vējš trenca saraustītas mākoņu vērpe­tes pāri mūsu galvām. Palaikam negaidīti uznāca un tikpat negaidīti izbeidzās drausmīgas lietus gāzes. Kaut kur tālu apvāršņa malā zaigoja dīvains blāzmojums.

— Stūrman, vai zināt, ko šādā gadījumā teiktu ve­cais Omārs? — es sadzirdēju ķiveres radiotelefonā neparasti kluso Šatova balsi. — «Jel sargies, gājēj! Bīstamas šīs tāles, no mākoņiem te šaudās uguns vāles.»

Šatova milzīgais stāvs ar grūtībām izspraucās caur lūku. Es pasteidzos sekot kapteinim. Un tūdaļ pat vēja brāziens notrieca mani gar zemi.

— Turieties stingrāk, draugs! — inženieris klie­dza. — Un rāpieties šurp!

Šatovs gulēja aiz plakana, aresitas krūmiem apau­guša paugura. Pārvarēdams trakojošā vēja pretestību, es pielīdu viņam cieši klāt.

— Ieslēdziet rāciju! — viņš pavēlēja.

Es apvēlos uz muguras un satvēru noskaņojuma regulatoru. Ķiveres radiotelefonā ielauzās atmosfēras lādiņu sausie tarkšķi. Pēkšņi no tālienes atskanēja vāja balss: «Bulta, Bulta, Bulta … Bulta .. . Bulta . . .»

— Vai dzirdat, stūrman? — Šatovs kliedza. — Pa­mēģināsim nopeilēt.

Man par lielu izbrīnu, pelengatora antenas rāmis norādīja uz augšu. Mākoņu plaisā pavīdēja neliels, dzeltenīgs disks, pēc izskata apmēram divas reizes mazāks par Mēnesi.

— Foboss! — Šatovs izstiepa roku. — Foboss, Marsa pavadonis. Viņi runā no turienes.

Atbildēt mēs nevarējām. Skafandru raidītāju darbī­bas rādiuss nepārsniedza trīssimt kilometru, bet līdz Fobosam bija deviņi tūkstoši. . .

Turēdamies pie aresitas zariem, inženieris piecēlās. Es redzēju, kā vēja brāzieni šūpoja viņa masīvo augumu.

— Skatieties, stūrman! — viņš rādīja taisni uz priekšu. Bet jau nedaudzu soļu attālumā mūsu reflek­toru raidītie stari pilnīgi izšķīda apkārtnes necaurre­dzamajā tumsā.

Taču pēc brītiņa uzliesmoja violets zibens, un es ieraudzīju kā sastingušā kinokadrā: mums virsū vēlās milzīga ūdens siena. Saltā, violetā gaisma uz­zibsnīja uz mirkli. Gigantiskais vilnis likās nekus­tīgs — sasvēries uz priekšu, putojošs, drausmīgs.

— Atpakaļ! — Šatovs iekliedzās.

Palēkdamies viņš skriešus devās uz «Bultu». Vēja brāzma atsvieda mani sāņus. Es pakritu. Gaismas kūlis sastinga un pagriezās atpakaļ. Šatovs palīdzēja man piecelties. Radiotelefonā es skaidri dzirdēju viņa gārdzošo elpu.

— Ātrāk, stūrman, ātrāk . . .

Mirkli vēlāk viņš iegrūda mani lūkā un cieši no­slēdza vāku. Un tad es sadzirdēju viļņu dārdus. Dobji un draudoši tie nemitīgi tuvojās, aprijot visas pārē­jās skaņas — krūmu čaukstēšanu, lietus pilienu bun­gošanu un vēja svilpšanu. Dārdi aizvien vairāk pieauga, līdz beidzot pārgāja drausmīgā, vibrējošā kaucienā.

— Turieties! … — Šatova balss noslāpa neap­rakstāmā skaņu haosā.

Es izstiepu rokas, bet tās satvēra tukšumu. Likās, kāds izsitis man grīdu zem kājām. Un tūdaļ pat iestā­jās klusums.

— Uzmanīgāk, kolēģi… — teica Satovs. — Tā. Tagad es zinu, kas noticis ar Marsu. Šī planēta pār­vērsta par rezervātu asu izjūtu mīļotājiem. Domāju, ka drīz vien te sāksies neliela, labi organizēta zemes­trīce . ..

No ārpuses joprojām vienmuļi un nepārtraukti ska­nēja vētras auri. Tie izraisīja smagu, nomācošu sajūtu. Es, liekas, biju skaļi domājis, jo radiotelefonā tūdaļ pat sadzirdēju Šatova atbildi.

— Neko darīt… Mums nāksies vēlreiz iziet. Pēc pusstundas Foboss norietēs, un tad mēs nekā vairs nedzirdēsim.