stāstu krājums - ZILĀ PLANĒTA

— Bet vai tad šī atmosfēra saglabāsies? — es jautāju.

Šatovs iesmējās.

— A! Vējiņš iepaticies . . . Neuztraucieties, stūrman. Marss pazaudēja savu atmosfēru, kad vēl nebija pil­nīgi atdzisis — pievilkšanas spēks toreiz izrādījās par vāju. Tagad planēta praktiski varēs saglabāt atmosfēru uz mūžīgiem laikiem. Starp citu, tāds pats liktenis gaida arī Mēnesi. Vecītis dabūs lielisku atmosfēru. Bet nu pietiks jautājumu. Pietiks! Ja vēlaties, paņemiet manu skafandru, noskaņojiet uztvērēju un paklausie­ties .. , Bet es… Stūrman, stūrman, saule! Skatieties, saule!

Pie apvāršņa parādījās saules disks. Purpura debesis kļuva vēl gaišākas, un apvidus krāsas iezaigojās jaunā spožumā.

Pusotra gada kosmiskais lidojums, vētra un draus­mīgā nakts — viss nobālēja un šķita mazsvarīgs salī­dzinājumā ar šo rītausmu. Es būtu ar mieru pārciest desmitkārt lielākas grūtības, lai vēlreiz redzētu senās planētas pirmo zeltaini sārto rītausmu. Ausmu, ko radīja cilvēka prāts!

Saule raidīja mums līksmus, zeltainus starus, kas izklīdināja tumsu. Zvaigznes nobālēja, un tikai viena dubultzvaigzne vēl mirdzēja dzidrajās rīta debesīs. Tagad šī zvaigzne likās zila.

— Zeme, — klusi sacīja Šatovs. — Zilā planēta.

Es pagriezos un ieraudzīju: uz Šatova neskūtā vaiga

mirgoja zilgana dzirksts.

«Telūrs» bija pabeidzis ceturto pulsāciju. Mīklainais debess ķermenis — lidojuma mērķis, kas iezīmējās labajā pārskata ekrānā, tagad šķita tik liels kā Saule, ja to aplūkotu no Merkura. Ekspedīcijas zvaigžņu kuģis atradās mazāk nekā četru parseku attālumā no milzīga, blāva spīdekļa KNT-8008, kuru no Zemes tikko varēja saskatīt pat visspēcīgākajos teleskopos. Tādas zvaigznes — to diametrs vienlīdzīgs simt piec­desmit līdz simt septiņdesmit Saules diametriem — izcēlās ar bagātu oglekļa saturu atmosfērā. Divu triju tūkstošu grādu temperatūrā ogleklis veidoja īpašas mo­lekulu ķēdītes, kas parasti sastāvēja no trim ato­miem. Ar šīm molekulām piesātinātā atmosfēra aiztu­rēja spektra violetās daļas starojumu. Tādēļ milža gaisma bija ļoti vāja salīdzinājumā ar tā apmēriem.

Taču līdz simt miljoniem grādu sakarsētie oglekļa gigantu centri izstaroja varenas neitronu plūsmas, kas pārvērta vieglos elementus smagajos. Zinātnieki uz­skatīja oglekļa zvaigznes par milzu fabrikām, kas ražo smagos elementus un ar periodiskiem sprādzieniem tos izkaisa telpā.

Pulsāciju kuģis beidzot bija devis cilvēcei iespēju tuvāk iepazīt šādu zvaigzni un izprast tajā notiekošo matērijas pārveidošanas procesu būtību.

. . . Zvaigžņu kuģa apkalpes locekļi pamodās un uzsāka pētījumus, kuru dēļ bija šķīrušies no Zemes uz veseliem septiņsimt gadiem. Kuģa ātrums tagad šķita samērā niecīgs, bet lielāks šobrīd nebija vajadzīgs.

Ekspedīcija lidoja, novirzoties mazliet uz dienvi­diem no oglekļa zvaigznes. Tāpēc lokatora melnais ekrāns nedēļām, mēnešiem un pat gadiem ilgi palika bezcerīgi tumšs. «Telūrs» nebija tik liels kā kvantu raķetes, kuras vairs nebūvēja, kopš astronautikā tika ieviests pulsāciju princips.

Agrāko laiku gigantiskie zvaigžņu kuģi uzņēma div­simt cilvēku, un paaudžu maiņa ļāva tiem samērā dziļi iespiesties starpzvaigžņu telpā. Taču, katram ku­ģim atgriežoties, uz Zemes parādījās desmitiem tālas pagātnes pārstāvju. Kaut gan šo cilvēku attīstības līmenis bija ļoti augsts, tomēr jaunais laikmets parasti likās viņiem svešs un dziļa melanholija bieži vien pārņēma bijušos kosmosa ceļiniekus.

Tagad pulsāciju kuģi nogādās pētniekus vēl daudz tālāk. Paies tikai samērā īss laiciņš, raugoties, protams, no astronautu viedokļa, un cilvēku sabiedrībā pa­rādīsies tūkstošgadīgi Metuzālemi. Tie, kuriem būs lemts doties ceļā uz citām galaktikām, atgriezīsies pēc miljoniem gadu. Tāda ir tālo kosmisko ceļojumu ēnas puse. Viltīgas lamatas, ko daba izlikusi saviem ne­remdināmi ziņkārīgajiem dēliem.

Jauno zvaigžņu kuģu apkalpē ietilpa tikai astoņi cilvēki. Un, lai gan «Telūrs» izskatījās krietni mazāks par saviem priekštečiem, tas tomēr bija milzīgs kuģis, kas nodrošināja ikvienam apkalpes loceklim visas Iespējamās ērtības.

Atmoda pēc ilgstošā miega, kā parasti, izraisīja cil­vēkos enerģijas pieplūdumu. Zvaigžņu kuģa iemīt­nieki — lielāko tiesu jaunieši — pavadīja vaļas brī­žus vingrošanas zālē.

Viņi mēdza izgudrot vissarežģītākos vingrojumus, fantastiskas dejas vai arī, tērpušies antigravitācijas jostās, lidināties neiedomājamās pozās starp zāles griestiem un grīdu. Sevišķu prieku astronautiem sagā­dāja peldēšanās lielajā baseinā, kura jonizētais, viegli fosforescējošais ūdens šķita saglabājis Zemes tautu šūpuļa — Vidusjūras brīnišķīgo zilgmi.

Nometis darba tērpu, mehāniķis Kari Rams jau gri­bēja doties uz baseinu, kad viņu aizturēja nebēdnīga balss:

—- Kari, palīdziet! Bez jums man nekādi nepadodas šis pagrieziens.

Slaidā ķīmiķe Taina Dane, kuras īsā, zaļā tunika labi saderēja ar viņas acu krāsu, bija visjaunākā un jautrākā ekspedīcijas dalībniece. Ar savu aizrautīgo straujumu viņa ne vienu reizi vien jau bija samul­sinājusi nosvērto mehāniķi. Taču dejas viņš mīlēja no mazāk kā Taina un tādēļ arī šoreiz smaidīdams sekoja meitenes aicinājumam.

Labu laiku dejojuši, jaunieši beidzot apstājās. Kari Rams satvēra Tainas roku.

—Iesim uz bibliotēku. Līdz maiņai man atlikušas vēl divas stundas.

Tāpat kā visu zvaigžņu kuģu, ari «Telūra» biblio­tēka atradās tieši aiz centrālā komandpunkta. Kari un Taina atvēra trešā šķērsgaiteņa hermētiskās durvis un drīz vien sasniedza centrālās ejas elipsveidīgo lūku. Tikko jauniešu kājas uzmina bronzas plāksnei, smagās durvis klusi pavērās un viņi sadzirdēja vare­nas vibrējošas skaņas. Taina priecīgi saspieda Kari Rama pirkstus.

— Muts Angs!

Abi ieslīdēja bibliotēkā. Izkliedētā gaisma šķita sa­biezējam dūmakā pie telpas blāvajiem griestiem. Pusēnā starp filmoteku kolonām dziļos atzveltnes krēslos sēdēja divi vīrieši. Taina ieraudzīja ārstu Svētu Simu un pulsācijas iekārtu inženieri Jasu Tinu, kas, pievēris plakstus, par kaut ko sapņoja. Nedaudz tālāk pa kreisi, zem akustisko aparātu spožajām glie­menēm pats «Telūra» kapteinis bija domīgi noliecies pāri sudrabotam elektronisku vijoļklavieru futrālim.

. . . Viņa ceturtais ceļojums kosmosā . . . Vēl nekad viņam nebija nācies izdarīt tik tālu lēcienu laikā un telpā. Septiņsimt gadu! Turklāt tādos apstākļos, kad dzīves temps uz Zemes kļūst aizvien straujāks, kad zinību līmenis krasi ceļas, kad sasniegumi un atklā­jumi aug kā lavīna! Grūti salīdzināt tik atšķirīgus vēstures posmus. Taču seno civilizāciju laikmetos septiņsimt gadiem nebija lielas nozīmes. Toreiz sa­biedrības attīstību vēl nestimulēja ne zināšanas, ne arī nepieciešamība, un tā izpaudās galvenokārt jaunu, vēl neapdzīvotu platību apgūšanā. Toreiz laiks plūda bezgala lēni, un cilvēces dzīves ritms bija tikpat ne­steidzīgs kā ledāju kustība Arktikā un Antarktikā.

Gadsimts pēc gadsimta aizritēja gandrīz bez pēdām. Ko gan varēja nozīmēt šādos apstākļos viena cilvēka dzīvība, simt vai pat tūkstoš gadu?

Toties tagad mēģinājums ieskatīties nākotnē, pār- lecot diženu atklājumu un atziņu bagātiem septiņiem gadsimtiem, liek noreibt aiz ziņkāres un grandiozu no­tikumu gaidām.