stāstu krājums - ZILĀ PLANĒTA

Lēni atvērās lūkas vāks. Šatovs ienira tumsā. Es sekoju viņam un tūdaļ sajutu, cik ļoti pastiprinājies vējš. Tas vairs nebija brāzmains, bet šķita pārvēr­ties taustāmi blīvā sienā. Šīs sienas spiedienu es iz­jutu cauri biezajam skafandra apvalkam.

Pieplakdams pie saplaisājušās, ciņainās augsnes, Šatovs rāpās aizvien dziļāk aresitas biezoknī. Ūdens bija aizplūdis, atstājot aplauztus krūmus. Uz mirkli es atliecu krampjaini sažņaugtos pirkstus. Un tad vējš — tas it kā tīšām bija gaidījis šo mirkli — uz­klupa man ar desmitkārtīgu spēku. Nē, ne ar desmit­kārtīgu, bet ar neticamu, gandrīz pārdabisku spēku. Es pat nepaspēju atjēgties — tik ātri viss norisinājās. Kritiens tumsā, nežēlīgs trieciens (mani, acīm redzot, izglāba tikai skafandrs), spilgts uzliesmojums un tad tumsa. Starmeša reflektors bija sasists drumslās, radio- antena nolauzta. Šatova balss (neatceros, ko viņš tai mirklī kliedza) aprāvās pusvārdā.

Vējš nesa mani pretim nenosakāmam, melnam tuk­šumam. Es centos pieķerties pie aresitas zariem — krūmi bija izrauti ar visām saknēm. Es tvarstīju zemi — tā izslīdēja no rokām. Un vējš, nē, nevis vējš, bet viesulis, negants taifūns, zvērīgi kaukdams, dzina mani aizvien tālāk prom no starpplanētu raķetes. Vēl divas reizes, zibeņiem uzliesmojot, es redzēju «Bultu»,

Bet tūdaļ pat vēja trenktas mākoņu gubas apslēpa to manām acīm.

Mākoņi kā gigantiski nezvēri joņoja gar pašu pla­nētas virsmu. Zibeņu šautras nemitīgi triecās pret debesīm un pret zemi. Viesulis šķita līdz pēdējai ie­spējai piesātināts ar elektrību: katrā kritienā no mana skafandra uz visām pusēm šķīda zilganu dzirksteļu spieti.

Es izmisīgi sasprindzināju visus locekļus, lai kaut kur aizķertos. Bet velti! Viesulis ik reizes uzsvieda mani gaisā, gāza lejā, apvēla uz muguras un dzina aizvien tālāk uz priekšu . . .

Tas turpinājās ilgi, neciešami ilgi un beidzās tikpat negaidīti, kā sākās. Es pēkšņi sajutu aresitas zaru šmaugos cirtienus, ievēlos bedrē, un viss apklusa.

Kādu brīdi vēl nespēju aptvert, ko tas nozīmē. Sā­pēja sagrūstais plecs, pietrūka gaisa, acīs lēkāja sar­kani riņķi. . . Taču pamazām no apziņas dzīlēm iznira doma: «Noticis tas, ko tu sen esi gaidījis. Tas pats. Nenovēršamais. Nelabojamais.»

Pāri Laika jūrai joprojām trakoja viesulis. Kaut kur (kas to lai zina, kādā virzienā) atradās mūsu raķete. Katrā ziņā tālu, ļoti tālu. Atstatumu, kas šķīra mani no «Bultas», nekādi nevarēja noteikt. Praktiski tas bija bezgalīgs. Bet skābekļa indikatora rādītājs jau tuvojās nulles iedaļai. Skābekļa atlika stundai, aug­stākais — pusotrām.

Ilgi, līdz sāpēm deniņos, es šķielēju uz skafandra ķiverē ielaisto mazo indikatoru. Rādītājs lēni pārvie­tojās! Un es varēju redzēt, kā tas neatvairāmi tuvo­jās sarkanajai svītriņai, aiz kuras glūnēja nāve. Le­dainas šausmas pārplūdināja apziņu. Tās cēlās kā paisuma vilnis un pamazām paralizēja visu ķermeni. Bet nodevīgā doma skanēja aizvien nepielūdzamāk': «Noticis tas, ko tu sen esi gaidījis. Tas pats. Nenovēr­šamais. Nelabojamais.»

Turēdamies pie aresitas mezglainajiem zariem, uz­rausos kājās. Vējš joprojām gaudoja. Taču debesis bija noskaidrojušās, un tuvu apvāršņa malai es ierau­dzīju ļoti spilgtu, zaļganu dubultzvaigzni.

Tā bija Zeme. Zeme un Mēness. Un, lūk, svešajā pasaulē, kur viss šķita naidīgs — gan asais, skaud­rais vējš, gan cietā, akmeņainā augsne, gan necaur­redzamā tumsa —• pēkšņi parādījās kaut kas mīļš un tuvs. Zeme! Dzimtā Zeme! Es saucu un atkārtoju šos vārdus vēl un vēl. . .

Dubultzvaigznes draudzīgi rāmajā spīdumā bija kaut kas neparasts. Kas īsti — to es nevarēju saprast. Ska­tījos, skatījos un tomēr nevarēju. Bet, jo ilgāk pie­pūlēju acis, jo svarīgāk man šķita saprast, kas īsti šīs zvaigznes spīdumā neparasts. Es aizmirsu vētru, ne­dzirdēju tās kaukšanu, pat nepievērsu uzmanību skā­bekļa indikatoram… Un pēkšņi es attapos. Zvaig­zne mirgoja! Tikko manāmi, ļoti vāji, bet tomēr mirgoja . . .

Marsa izretinātajā atmosfērā šādas mirgas nevarēja būt. Zeme, tālā, dzimtā Zeme palīdzēja man saprast, ka tagad Marsam ir blīva atmosfēra. Es nezināju, no kurienes tā cēlusies. Es pat nedomāju par to. Pāri visiem kosmosa bezdibeņiem dzimtā planēta norādīja man glābšanas ceļu. Un es nostājos uz šī ceļa neka­vējoties — bez šaubām un svārstībām.

Es atvēru ķiveres vārstuli.

Sejā iesitās silts vējš. Dziļi, ar pilnu krūti es ie­elpoju Marsa gaisu. Tas bija ļoti silts un mitrs, aresitas smaržu piesātināts. No šī gaisa, no smaržas, no laimes jutos gluži apreibis.

Neatceros, cik daudz laika pagāja. Zeme cēlās aiz­vien augstāk, un tur, kur tā parādījās, debesis kļuva gaišākas. Marsam mūsu Zeme ir rīta zvaigzne. Tās lēkts vēstī tuvo ausmu.

Rīts šķita pelēks un drūms. Sērīgas ēnas klāja ci­ņaino līdzenumu. Pie apvāršņa drūzmējās melnas mā­koņu gubas. Bet vējš sāka norimt.

Un tad mani pārņēma dīvains noskaņojums — reizē jautrība, niknums un pārgalvība. Turēdamies pie ze­majiem krūmiem, izrāpos no bedres un devos uz priekšu. Ik uz soļa es lamāju vēju un smējos par to. Vējš sprausloja, uzklupa man, bet neko lielu vairs nespēja padarīt. ,

Es gāju.

Kurp iet, es nezināju. Un tāpēc gāju uz labu laimi,

turp, kur zaigoja dubultā rīta zvaigzne. Es vienkārši nespēju pagriezt tai muguru.

Tā es nosoļoju kādus simt vai simt piecdesmit metrus. Aiz paugura (priekšā un pa labi no manis), šķaidīdama sarkanas dzirkstis, debesīs uzšāvās signāl­raķete. Tad vēl viena. Vēl un vēl . . .

Es metos skriet. Un skriedams viegli pārlēcu aresitas brikšņiem — uz Marsa skafandra smagumu gan­drīz nejūt.

No paugura virsotnes ieraudzīju «Bultu». Tā bija pavisam tuvu. Kuģa smailais siluets skaidri iezīmē­jās uz krēslainā apvāršņa fona. «Bulta» likās neparasti skaista: slaidas, cēlas līnijas, lepni pacelti īsi spārni, mazliet uz priekšu nosvēries, it kā lēcienam sagatavo­jies korpuss.

Šatovs izšāva raķeti pēc raķetes. Viņš bija bez ska­fandra, vaļējā virsvalkā, un viņam blakus stāvēja ne­liels helikopters. Tikai viņš varēja vienatnē tumsā un vētrā samontēt sarežģīto lidaparātu!

Ieraudzījis mani, Šatovs nosvieda raķešu pistoli. Es metos pie viņa.

— Nu, nu, stūrman, nomierinieties, •— Šatovs aiz­smakušā balsī sacīja, — vecais Omārs, liekas .. . Nē, ne tā . . .

Un viņš novērsās.

Tikai tagad es pamanīju pie viņa kājām desmitiem raķešu čaulu. Tas lika man atcerēties Marsu.

— Marss? — es neskanīgi vaicāju Šatovam un ie­klepojos.

— Marss? Viss kārtībā, stūrman. Gada laikā te daudz kas mainījies. Cilvēki rada Marsam atmosfēru. Sarkanais plankums, ko pirmīt redzējām uz lokatora ekrāna, ir kodoltermiskas reakcijas krāteris. Un tādu uz Marsa divi. Jau ceturto mēnesi šajos krāteros no­tiek vadāma kodolreakcija. Smagie atomi skaldoties pārvēršas vieglajos — skābekli, slāpeklī, hēlijā, ūdeņradī. Un galvenais — milzīgās temperatūras ie­tekmē šajos krāteros sadalās minerāli, kas satur skā­bekli, ūdeni, ogļskābo gāzi. . . Cilvēki tagad atstājuši Marsu. Tikai uz Fobosa palicis vadības postenis. Mums vēl laimējies, stūrman! Te bija vētras — daudz

negantākas par vakarējo. Ari radioaktivitāte bija daudz augstāka. Tagad tā vairs nav bīstama. Bez tam atmosfēra droši sargā mūs no kosmiskajiem stariem. Uzskatiet, ka mums laimējies … Un pietiks, stūrman! Vairāk es nekā nezinu. No Fobosa mani iepriecināja ar veselu lekciju — skaitļi, formulas un pat citāti. Bet es diemžēl biju spiests noņemties, lūk, ar šo put­niņu … Tā kā piedodiet, lūdzu!