stāstu krājums - ZILĀ PLANĒTA

Ja vien kustība, pārmaiņas spēj dot īstu laimi, tad kas gan ir laimīgāks par viņu un viņa biedriem. Un tomēr tas nav tik vienkārši! Cilvēks ir pretrunu pilns tāpat kā pasaule, no kuras tas cēlies. Tiekdamies pēc mūžīgām pārmaiņām, mēs reizē skumstam par zu­dušo vai, pareizāk, par to labo un jauko, ko sagla­bājusi mūsu atmiņa un kas iemūžināts daudzās le­ģendās par sen aizritējušiem zelta laikiem . . .

Centrālajā komandpunktā kapteiņa palīgs Tejs Erons bija radījis savu iemīļoto vakara noskaņu. Dega tikai visnepieciešamākās spuldzes, un maigajā pakrēslī lielā, apaļā telpa šķita sevišķi mājīga. Palīgs klusi dungoja kādu vienkāršu dziesmiņu un pārbaudīja kursa aprēķinus. Kuģa ceļš tuvojās galam -—• šodien vajadzēja sākt pagriezienu Čūskneša virzienā, lai pa­ietu garām izpētītajai oglekļa zvaigznei. Tuvoties tai vēl vairāk kļuva bīstami. Milzu spīdekļa izstarotās gaismas spiediens sāka pieaugt tādā mērā, ka, nesa­mazinot ātrumu, zvaigžņu kuģis riskēja saņemt iz­nīcinošu triecienu.

Tejs Erons sajuta, ka uz viņu kāds skatās. Muts Angs bija pārliecies pāri palīga plecam un nolasīja aparātu rādījumus no apakšējās skalu rindas kvadrāt­veida lodziņiem. Erons jautājoši pavērās kapteinī, un tas smaidīdams pamāja ar galvu. Tai pašā brīdī palīgs iedarbināja brīdinājuma signālu, un tūdaļ visās kuģa telpās atskanēja metāliskā balss:

— Klausieties visi!

Muts Angs satvēra mikrofonu. Viņš zināja, ka ik­viens apkalpes loceklis šobrīd instinktīvi pievērsies kādam sienā iebūvētam reproduktoram; cilvēks vēl nebija atradinājies lūkoties skaņas virzienā, kad gri­bēja būt sevišķi uzmanīgs.

— Klausieties visi! — Muts Angs atkārtoja. — Pēc piecpadsmit minūtēm sāksim bremzēt. Visiem, izņe­mot dežurantus, atrasties savās kajītēs. Pirmais bremzēšanas posms beigsies pulksten astoņpadsmitos. Otrais — ar seškārtīgu pārslodzi — ilgs sešas dien­naktis. Pagrieziens tiks izdarīts pēc signāla TB — trie­ciena briesmas. Viss!

Pulksten astoņpadsmitos kapteinis piecēlās un, pār­varēdams inerces spēka izraisītās sāpes krustos un pakausī, devās uz savu kajīti.

Tejs Erons sarauca uzacis. Bez šaubām, zvaigžņu kuģu spēks un izturība pieauga no gada gadā. «Te­lūru» pat grūti salīdzināt ar tām čaumaliņām, kuras kādreiz peldēja pa Zemes jūrām un senatnē tika dēvē­tas par kuģiem. Un tomēr arī viņa zvaigžņu kuģis ir ne vairāk kā rieksta čaumala Visuma bezgalīgajos plašumos . .. Tāpēc sirds vienmēr likās mierīgāka, kad manevra laikā kapteinis bija nomodā.

Kari Rams gandrīz vai palēcās gaisā, kad sadzirdēja Muta Anga nebēdnīgos smieklus. Pirms dažām dienām kuģa apkalpi bija satraukusi vēsts par kapteiņa pēkšņo saslimšanu. Tejam Eronam vajadzēja patstāvīgi izpildīt visu paredzēto programu — pagriezt kuģi, paātrināt tā gaitu, lai izvairītos no oglekļa zvaigznes staru spiediena, un iesākt pulsāciju atpakaļ — Saules virzienā. Bet tagad abi soļoja blakus, un kapteiņa pa­līgs centās apspiest smaidu. Saziņā ar ārstu Muts Angs, izrādās, bija tīšām atteicies no kuģa vadīšanas, lai dotu iespēju Tejam Eronam patstāvīgi veikt visu operāciju. Palīgs neteica, protams, ne vārda par to, cik smagas šaubas mākušas viņu pirms pagrieziena. Toties viņš pārmeta kapteinim, ka tas sagādājis ap­kalpei nevajadzīgas rūpes un uztraukumu.

Muts Angs jokodams taisnojās un centās pierādīt Tejam Eronam, ka gandrīz absolūtajā kosmiskās telpas tukšumā kuģa pagrieziens neesot saistīts ar kaut cik nopietnām briesmām. Katra aprēķina četrkārtīgā pār­baude izslēdza jebkuru neprecizitāti. Turklāt spēcīgā staru spiediena dēļ zvaigznei nevarēja būt ne aste­roīdu, ne meteorītu joslas.

— Vai tiešām jūs nekā cita vairs negaidāt? — ne­droši vaicāja Kari Rams, kad «Telūra» komandieris bija atstājis vadības centrāli.

Tej-s Erons izbrīnījies palūkojās uz viņu. Aparāti vienmērīgi dūca. Sasniedzis maksimālo ātrumu, milzī­gais kuģis strauji attālinājās no oglekļa zvaigznes.

. . . Piepeši kaut kas notika. Lielā lokatora ekrānā uzzibsnīja trīcoša dzirkstelīte. Spalgi iedžinkstējās zvans. Astronautiem aizrāvās elpa.

Ilgi nedomādams, Tejs Erons ieslēdza trauksmes sig­nālu, kas aicināja visus apkalpes locekļus ieņemt vie­tas pēc avārijas reglamenta.

Muts Angs iedrāzās centrālajā komandpunktā un ar diviem lēcieniem sasniedza pulti. Melnais lokatora spogulis atdzīvojās. Kā tumšā atvarā tajā peldēja gaismas lodīte — maziņa, maziņa, bet ar asi norobe­žotām malām. Lodīte svārstījās augšup lejup un tai pašā laikā lēni pārvietojās pa labi. Astronautus pār­steidza tas, ka roboti, kam vajadzēja novērst kuģa sadursmi ar meteorītiem, nedarbojās. Vai tas nozīmē, ka ekrānā redzams nevis viņu pašu, bet gan kāda sveša lokatora stars?

Zvaigžņu kuģis nemainīja kursu, un gaismas punktiņš tagad mirgoja apakšējā ekrāna labajā kvad­rātā. Pēkšņa nojauta lika Mutam Angam nodrebēt, Tejatm Eronam sakost lūpas, Kari Ramam drudžaini saspiest vadības pults apmali. Pretim lidoja nezināms ķermenis, kas raidīja spēcīgu lokatora staru, tādu pašu, kādu izplatījumā meta «Telūrs».

Vēlēšanās, lai viņu nojauta šoreiz piepildītos, lai pēc spārnotā cerību lidojuma nebūtu jāatkrīt drūmā vilšanās bezdibenī, kā tas jau simtiem reižu atgadījies ar Zemes astronautiem, — šī vēlēšanās bija tik izmisīga, ka «Telūra» kapteinis nespēja izdvest ne vārda. Un viņa satraukums, šķiet, bija pielipis arī svešajiem, kas lidoja tur, melnajā izplatījuma tālē.

Spožais punktiņš uz ekrāna nodzisa, tad atkal uz­liesmoja un sāka mirgot ar regulārām atstarpēm, šķiļot pārmaiņus četrus un divus zibšņus citu pēc cita. Šādu uzliesmojumu secību kosmosā spēja radīt tikai viens vienīgs spēks — cilvēka doma.

Nu vairs nevareja but šaubu: viņiem tuvojas zvaig­žņu kuģis.

Seit, neiedomājami tālajā Kosmosa apgabalā, ko Zemes cilvēki sasniedza pirmo reizi, tas varēja būt tikai kādas citas pasaules, kādas citas planētu sistē­mas zvaigžņu kuģis.

Ari «Telūra» galvenais lokators sāka darboties ar pārtraukumiem. Kari Rams pārraidīja dažus pieņemtā gaismas koda signālus. Likās gluži neticami, ka šīs vienkāršās pirksta kustības varētu tur uz nezināmā kuģa ekrāna izraisīt regulāras secības uzliesmojumus.

Muta Anga balss kuģa skaļruņos nodeva viņa sa­viļņojumu':'

— Klausieties visi! «Telūram» tuvojas svešs kuģis! Mēs novirzāmies no kursa un steidzami sākam brem­zēt. Pārtraukt visus darbus! Steidzama bremzēšana! Visiem ieņemt vietas!

Nedrīkstēja vairs zaudēt ne mirkli. Ja pretim lido­jošais kuģis kustējās apmēram tikpat ātri kā «Te­lūrs», tad kuģi tuvojās cits citam gandrīz ar gaismas ātrumu. Lokators atstāja cilvēku rīcībā tikai dažas sekundes. Kamēr Muts Angs runāja mikrofonā, viņa palīgs kaut ko pačukstēja Kari Ramam. Nobālis aiz sasprindzinājuma, jauneklis izdarīja kaut kādas mani­pulācijas uz lokatora pults.

— Lieliski! — iesaucās komandieris, vērodams, kā lokatora stars uz kontroles ekrāna iezīmēja bultu, izlocījās pa kreisi, atpakaļ un savijās ciešā spirālē.

Pagāja ne vairāk kā desmit sekundes. Uz ekrāna pazibēja spoža bulta, saliecās pa labi, tad atpakaļ un tūdaļ pat sagriezās spirālē. Atvieglojuma nopūta, gan­drīz vaids, izlauzās no ļaužu krūtīm. Nepazīstamie, kas tuvojās «Telūram» no kosmiskās telpas noslēpu­mainajām dzīlēm, bija viņus sapratuši!