stāstu krājums - ZILĀ PLANĒTA

Beidzot arī man izdevās iemest skatienu zālē. Tas, ko tur ieraudzīju, pārspēja manas visdrošākās cerības. Vīri, kas vēl pirms mirkļa tik paklausīgi lieca mu­guras pār saviem rakstāmgaldiem, tagad izslējušies un skaļi un brīvi sarunājās.

— Biedri, laiks darīt galu šīm mokām un pazemo­jumiem! Jūs taču saprotat, ko viņi ar mums dara! — musināja Deins.

— Protams! Šie vampīri mums nemitīgi iedveš, ka esam laimīgi, padodamies viņu impulsu ģeneratora varai…

— Kas te notiek? — bargi uzkliedza Kraftštuts.

— Nav ne jausmas! — Pfafs neizpratnē blenza caur stiklu. — Viņi taču uzvedas kā normāli cilvēki! Kā­dēļ viņi nestrādā?

Kraftštuts pietvīka.

— Mēs laikā neizpildīsim militāros pasūtījumus. Tūlīt piespiediet viņus strādāt!

Bolcs atslēdza durvis, un visa kompānija iegāja zālē.

— Piecelties! Atnācis jūsu glābējs un skolotājs! — Bolcs skaļi uzsauca.

Zālē iestājās draudošs klusums. Mūsos naidīgi rau­dzījās divdesmit četras acis. Vajadzēja tikai niecī­gas dzirksts, lai šo cilvēku sašutums pārvērstos naida liesmās. Mana sirds gavilēja. Lūk, kur slēpās Kraft­štuta firmas krahs! Un tad es skaļi uzsaucu viņiem:

— Ko jūs vēl gaidāt! Pienākusi atbrīvošanās stunda! Jūsu liktenis ir jūsu pašu rokās. Iznīciniet šo nelie­tīgo bandu, kas dara visu, lai jūs sakropļotu un uz mūžu iedzītu trako namā …

Vienā mirklī skaitļotāji pielēca kājās, uzklupa ap­stulbušajam Kraftštutam un viņa svītai. Bolcu un ārstu nogāza gar zemi, Kraftštutu ietrieca kaktā, Deins uz­metās jāteniski uz Pfafa pleciem un sita viņam pa ģīmi. Citi tikmēr norāva no griestiem alumīnija plātnes un sašķaidīja logu stiklus.

Dusmās iekarsušie ļaudis grāva un postīja ienīsto telpu.

Jau sen bija beigusies impulsu ģeneratora iedarbība, bet skaitļotāju naids nerimās. Kraftštutu, Bolcu, Pfafu un ārstu izgrūda gaitenī. Lādēdami savus verdzinātā­jus, ļaudis vilka tos uz izeju.

Bijušie skaitļotāji kā lavīna iebrāzās istabā, kur pirmo reizi nodevu savus matemātiskos uzdevumus. Vēl dažas pazemes ejas, un beidzot visi nokļuvām uz ielas.

Mūs apžilbināja spilgtā pavasara saule. Mirkli stā­vējām mēmi aiz pārsteiguma. Pie durvīm, kas veda uz Kraftštuta apartamentiem, bija sapulcējusies vai puse pilsētas. Ļaudis uzbudināti sarunājās. Mums pa­rādoties, iestājās pilnīgs klusums. Tad kāds iesaucās':

— Tas taču profesors Rauhs! Viņš tiešām ir dzīvs!

Deins un viņa biedri pagrūda uz priekšu skaitļoša­nas centra barvežus. Kraftštuts, Bolcs, Pfafs un ārsts cits pēc cita uzslējās kājās. Viņi bailīgi lūkojās gan uz mums, gan uz draudīgo pūli.

Pēkšņi no drūzmas izspraucās sīka meitenīte. Viņai tomēr bija pieticis drosmes izpildīt manu lūgumu!

— Lūk, tas ir viņš, — meitene ar pirkstu norādīja uz Kraftštutu. — Un viņš, — viņa pavērsa pirkstu pret Pfafu. — Tie bija viņi, kas visu izdomāja!

Pūlis iedūcās. Atskanēja sašutuma saucieni. Aiz mei­tenes nostājās vīrieši. Vēl mirklis, un viņi būtu no­ziedzniekus saplosījuši gabalos. Taču es pacēlu roku:

— Godājamie pilsoņi! Izrēķināties ar šiem bandītiem nav mūsu uzdevums. Cilvēce iegūs vairāk, ja par viņu ļaundarībām uzzinās visa pasaule. Viņi bargi jāsoda, un tiesā mēs visi būsim liecinieki. Šeit, aiz šīm sienām, notika drausmīgas ļaundarības. Izmantojot zinātnes sasniegumus, šie noziedznieki gribēja pada­rīt cilvēkus par vergiem un ekspluatēt tos līdz pilnī­gam sabrukumam!

— Sodīt noziedzniekus! — sauca visapkārt. — Uz tiesu!

Ciešā lokā ieslēdzis visu Kraftštuta kompāniju, pūlis atgriezās pilsētā. Man līdzās soļoja skaitļošanas centra mazā kurjere.

— Pēc mūsu pēdējās sarunas es ilgi domāju, — viņa čukstēja. — Manī pamodās nepārvarama vēlēšanās palīdzēt jums, jūsu biedriem, pašai sev. Tas, acīm redzot, izgaisināja manas bailes un biklumu …

Kraftštutu un viņa līdzzinātājus nodeva varas orgā­niem. Mūsu pilsētas birģermeistars teica patētisku runu, kurā minēja daudzus bībeles citātus. Beigās viņš pasludināja, ka «par tik smagiem noziegumiem Kraft­štutu un viņa kolēģus tiesās augstākā federālā tiesa».

Noziedzniekus aizveda slēgtās mašīnās. Kopš tā laika par viņiem nav ne ziņas, ne miņas. Arī laikraksti klusē. Taču pilsētiņā klīst baumas, ka Kraftštuts un viņa kompanjoni esot iestājušies valsts dienestā un taisoties tagad kara ministrijas uzdevumā organizēt jaunu, daudz lielāku skaitļošanas centru.

Lūk, kāpēc es ikreiz nodrebu, kad, atšķīris laik­rakstu, atrodu pēdējā lappusē šādu paziņojumu: «Lie­lam skaitļošanas centram vajadzīgi 25 līdz 40 gadus veci vīrieši, kam ir zināšanas augstākajā matemātikā.»

Visi domāja, ka mēs esam gājuši bojā. Pirms gada, kad vēl darbojās radiostacijas uztverošais bloks, es pats to dzirdēju. Mums toreiz veltīja daudz labu vārdu, kurus diezin vai bijām pelnījuši. Kā pamatoti atzīmēja inženieris Šatovs, ziņas par mūsu bojā eju taču izrādījās stipri pārspīlētas!

Jāpiebilst, ka Šatovs gan darīja visu, lai šīs ziņas atbilstu patiesībai. Viņa zinātniskā darba tema bija šķietami nevainīga un pat zināmā mērā akadēmiska:

«Par dažu koeficientu izvēli, projektējot starpplanētu raķetes.» Praktiski tas nozīmēja, ka mūsu «Bulta» aiz­lido uz diviem gadiem, lai, tā sakot, uz savas ādas pārbaudītu konstrukcijas izturību.

Šatovs meklēja briesmas, un jāatzīstas, ka šajā ziņā viņam neparasti veicās. īsi pēc starta mēs nokļuvām mikrometeoru sablīvējumā. Divdesmit minūtēs «Bulta» pazaudēja reaktīvās stūres, oranžēriju, lokatora un raidītāja antenas. Raķetes korpusā izsistos caurumus lāpījām veselu nedēļu. Bet Šatovs bija apmierināts. Viņš svinīgi paziņoja, ka ārējā apvalka izturības re­zervi var mierīgi samazināt par divdesmit piecām simtdaļām.

Pusotra mēneša vēlāk «Bulta», tuvodamās Merkura orbītai, šķērsoja ārkārtīgi spēcīgu gamma staru plūsmu. Uz Saules notika milzīgs izverdums, un gamma staru intensitāte aiz raķetes sienām desmitiem reižu pārsniedza cilvēkam maksimāli pieļaujamo devu. Šajā laikā Šatovs ierakstīja novērojumu žurnālā, ka aizsargekrānu drošības koeficients nepamatoti pa­augstināts un jāsamazina caurmērā par trim desmit­daļām.

Pēc tam (mēs tieši atradāmies asteroīdu joslas tuvumā) «Bulta» nokļuva īstā meteoru krusā. Par laimi, meteoru ātrums bija neliels. Tomēr pusducis šo jauko debesķermeņu (apmēram laukakmeņa lielumā) sa­kropļoja manevrēšanas dzinēju sprauslas, sadragāja vienu no degvielas tvertnēm un iznīcināja pārtikas konteineru. Apskatījis bojājumus, Šatovs teica, ka iekšējā korpusa izturības rezervi var samazināt vis­maz par piecpadsmit simtdaļām.

Jāsaka, ka, radot pašu Šatovu, daba gan nebija sko­pojusies ar visādiem koeficientiem. Šī cilvēka ener­ģijas rezerves likās patiesi neizsmeļamas. Būdams gara auguma un turklāt diezgan korpulents, viņš ieņēma gandrīz visu nelielo kuģa kajīti. Bet viņa balss dār­dēja tā, it kā visas pasaules meteori reizē triektos pret «Bultas» sienām . . .

Pusotra gada laikā mēs paspējām sadraudzēties. Galu galā mums nebija izvēles: starpplanētu kuģa ap­kalpe sastāvēja no diviem cilvēkiem. Un es varu pil­nīgi objektīvi teikt, ka Šatovam bija viens vienīgs trūkums — viņš mīlēja citēt Omāru Haijamu. Man, protams, nav iebildumu pret. poēziju, bet pusotra gada klausīties tikai Haijamu — tas tiešām nav viegli!