stāstu krājums - ZILĀ PLANĒTA

Un tad pēkšņi no miegainības vairs nepalika ne vēsts. Ģeneratora frekvence, acīm redzot, bija pārkā­pusi pirmo kritisko barjeru. Jutos atkal tik svaigs un možs, it kā nupat būtu lieliski izgulējies. «Lūk, tagad es iemigšu,» nolēmu un, aizvēris acis, skaļi iekrācos. Dzirdēju, kā ārsts uzrunā savu palīgu:

— Dīvains gadījums. Viņu iemidzina nevis astoņi ar pusi, bet gan desmit herci. Pfaf, atzīmējiet to! Rauh, kā jūtaties?

Atbildes vietā joprojām skaļi krācu.

— Labi, — teica doktors. — Pfaf, palieliniet frek­venci.

Pēc sekundes es «atmodos». Tālākajā frekvenču joslā pārdzīvoju visdažādāko noskaņu gammu, sākot ar dziļām sērām un beidzot ar nebēdnīgu jautrību.

«Tagad es kliegšu,» nez kāpēc pēkšņi nolēmu.

Mirklī, kad ģenerators iedūcās mazliet stiprāk, ie­kliedzos, cik vien spēka. Ārsts tūlīt nokomandēja:

— Izslēgt spriegumu! Pirmo reizi sastopu šādu ano­māliju. Pierakstiet! Sāpes septiņdesmit piecu hercu frekvencē, kaut gan normāli cilvēki tās izjūt pie simt trīsdesmit herciem! Turpiniet!

«Tātad simt trīsdesmit hercu frekvence nav vēl bijusi… Izturēt!»

— Bet nu, Pfaf, pārbaudiet viņu ar deviņdesmit trešo.

Pēkšņi notika kaut kas ļoti dīvains. Es skaidri at­cerējos vienādojumus, kurus nodevu Kraftštutam, un domās atkārtoju visu risinājuma gaitu. Deviņdesmit trīs herci, acīm redzot, bija frekvence, kas stimulē ma­temātiskās spējas.

— Rauh, nosauciet man Besela funkcijas pirmos piecus locekļus! — ārsts pavēlēja.

Nobēru atbildi kā no ložmetēja. Galva šķita kristāl­skaidra. Visu ķermeni pildīja brīnišķīga prieka sajūta, apziņa, ka visu zinu un visu atceros.

— Nosauciet skaitļa «pi» pirmās desmit zīmes pēc komata!

Atbildēju arī uz šo jautājumu.

— Atrisiniet kuba vienādojumu!

Ārsts nodiktēja man vienādojumu ar sarežģītiem daļskaitļu koeficientiem.

Pēc divām trim sekundēm es nosaucu visas trīs saknes.

— Turpinām! Vismaz attiecībā uz matemātiku viņš, šķiet, pilnīgi normāls.

Frekvence lēnām pieauga. Vienu brīdi man nez kādēļ gribējās raudāt. Kaklā savēlās rūgts kamols, acīs riesās asaras. Bet es iesmējos. Smējos tā, it kā mani kāds kutinātu.

— Tas nu tiešām par traku! Atkal viņam viss ačgārni! Interesanti, kad viņš sāks šņukstēt?

Šņukstēju tad, kad nepavisam negribējās to darīt. Sirdī pēkšņi ielija gaiša līksme. Gribējās dziedāt, smie­ties, lēkāt aiz prieka. Visi — ir Kraftštuts, ir Bolcs — likās labi un krietni ļaudis. Taču tūlīt sasprindzināju savu gribu, piespiedu sevi skaļi šņukstēt un šņaukāties.

Raudāju ārkārtīgi slikti, taču pietiekami pār­liecinoši, lai izraisītu kārtējos ārsta komentārus:

— Pie joda! Te nav nekā līdzīga normālam spektram!

«Kad gan frekvence pieaugs līdz simt trīsdesmit herciem?» šausmās domāju, un drīz manu bezrūpīgo noskaņojumu aizstāja neizprotams satraukums, nojauta, ka nupat, nupat notiks kaut kas neizbēgams un draus­mīgs . .. Šajā brīdī sāku dudināt kādu dziesmiņu. Da­rīju to tīri mehāniski, neko nedomādams, taču sirds pukstēja arvien straujāk, trauksmaināk.

Jā, nu laikam tuvojās frekvence, kas izraisa sāpes. Vispirms stipri iesmeldzās labās rokas lielā pirksta locītava, pēc tam sveloša sāpe iedzēla vecajā frontes rētā, tad neredzams zobārsts sāka man nežēlīgi urbt un bakstīt visus zobus.

Ausīs zvanīja un šalca asinis. Vai tiešām neiztu­rēšu? Vai tiešām nepietiks gribas uzveikt šīs sāpes, savaldīt savas jūtas? Ir taču bijuši cilvēki, kas mira moku kambaros un tomēr neizdvesa ne skaņas. Vēs­ture pazīst varoņus, kas klusēdami gājuši bojā uz sārta . . .

Bet sāpes nemitīgi pieņēmās spēkā. Beidzot tās lai­kam sasniedza kulmināciju. Ķermenis šķita viens vie­nīgs sāpju kamols. Neredzama spīdzinātāja ķetnas plosīja, šaustīja, durstīja un žņaudza to. Gar acīm virpuļoja violeti riņķi. Biju jau gandrīz zaudējis sa­maņu un tomēr klusēju.

— Kā jūtaties, Rauh? — it kā no pazemes skanēja ārsta balss.

— Mežonīga .. . niknuma . .. sajūta, — ar mokām izspiedu vārdu pa vārdam. — Ja . . . jūs . . . būtu . .. man . . . tagad . . . pie … rokas . . .

— Tālāk! Viņš ir pilnīgi nenormāls. Viņam viss otrādi.

Kad jutos jau pilnīgi samalts un tikai nezin kāds brīnums vēl turēja mani kājās, kad mute jau vērās, lai brēktu un vaimanātu, sāpes pēkšņi izzuda. Visu ķermeni pārklāja lipīgas sviedru lāses. Muskuļi trīsēja.

Kad frekvenci palielināja vēl vairāk, es pēkšņi ie­raudzīju neciešami spožu gaismu. Pēc tam sajutu drausmīgu izsalkumu, dzirdēju apdullinošu skaņu haosu, un visbeidzot man kļuva tik auksti, it kā es pilnīgi kails būtu iemūrēts ledū. Un tomēr uz visiem jautājumiem joprojām atbildēju aplam, par ko ārsts manāmi uztraucās.

Zināju, ka mani gaida vēl viens drausmīgs pārbau­dījums — es zaudēšu gribu. Līdz pat šim mirklim tikai tā bija mani glābusi. Griba, šis neredzamais dvēseles spēks, palīdzēja uzveikt visas jūtas, ko mākslīgi iz­raisīja nekrietnie spīdzinātāji. Bet drīz viņu ģenera­tora velnišķīgās ķetnas sagrābs arī to. Vai tiešām viņiem izdosies konstatēt, ka man vairs nav gribas?

Un tad šis baismīgais mirklis pienāca.

Pēkšņi man viss kļuva vienaldzīgs. Kas par to, ka esmu Kraftštuta bandas valgos? Kāda man daļa gar to, kas notiek šajās velvēs? Vai nav vienalga, kas notiks ar mani pašu? Galva likās kā izslaucīta, visi muskuļi atslābuši. Nekas mani neiepriecināja, nekas neuz­trauca. Negribējās pat domāt. Tikai ar milzīgu piepūli spēju pacelt roku, pakustināt kāju, pagrozīt galvu. Šajā mirklī spīdzinātāji varētu ar mani darīt visu, kas vien tiem ienāktu prātā.

Un tomēr kaut kur pašos apziņas dziļumos vēl slē­pās sīka gribas dzirkstelīte. Tā neatlaidīgi čukstēja: «Vajag . . . Vajag . .. Vajag . . .»

Ko vajag? Kādēļ? «Vajag… Vajag… Vajag…» kāds neatlaidīgi urdīja. Tā laikam bija vienīgā vēl neskartā manas apziņas šūniņa. Un kaut kāds noslē­pumains, brīnišķīgs spēks to pasargāja no elektro­magnētiskajiem impulsiem.

Vēlāk iepazinos ar centroencefālisko domāšanas teo­riju, kas māca, ka visas smadzeņu garozas šūniņas pakļautas vienai centrālai vadošu šūniņu grupai. Acīm redzot, tieši šis augstākais centrs nepakļaujas pat vis­spēcīgākajiem ārējiem kairinājumiem. Un tas droši vien arī izglāba mani.

Ārsts pavēloši sauca:

— Jūs sadarbosieties ar Kraftštutu!

— Nē.

— Jūs darīsiet visu, ko jums pavēles!

— Nē.

— Sadauzīsiet galvu pret sienu!

— Nē.

— Turpināsim, Pfaf! Atzīmejiet, ka viņš ir absolūti nenormāls! Bet gan jau mēs tiksim ar viņu galā.

Gribas zaudējumu es simulēju pie tādas frekvences, kad patiesībā sajutu milzīgu enerģijas pieplūdumu un spētu gāzt kalnus, ja vien to vajadzētu.

— Ja cilvēku laimes dēļ jums vajadzētu atdot dzī­vību, vai jūs to darītu? — izdzirdu ārsta ņirdzīgo balsi.

— Kādēļ? — gļēvi purpināju.

— Vai jūs varētu izdarīt pašnāvību?

— Jā-ā …

— Vai jūs gribētu nogalināt kara noziedznieku oberšturmfīreru Kraftštutu?

— Kādēļ?

— Vai jūs sadarbosieties ar mums?

<���— Jā-ā …

— Piķis un zēvele! Kas tad tie atkal par brīnumiem? Tādu putnu sastopu pirmo un droši vien pēdējo reizi. Frekvence simt septiņdesmit pieci — un gribas zau­dējums. Pierakstiet! Turpināsim!