stāstu krājums - ZILĀ PLANĒTA

Ilgi klusēdams, vēros Deinā.

— Tā ir ļoti sarežģīta dabas parādība, — beidzot ar pūlēm izdabūju.

Kāds skaļi iesmējās. Un atkal visi raudzījās manī tā, it kā es būtu pateicis nelabojamu muļķību. Tikai Deins pārmetoši šūpoja galvu.

— Bēdu lietas! Tev vajadzēs ļoti daudz mācīties.

— Ja pateicu kādu aplamību, tad, lūdzu, izskaidro …

— Izskaidro viņam, Dein, izskaidro! — kliedza no visām pusēm.

— Labi, tad klausies! Dzīvība ir nepārtraukta ko­dētu elektroķīmisku ierosu cirkulācija organisma neironos.

Mirkli padomāju. Ierosu cirkulācija neironos… Pag, es taču kādreiz jau esmu dzirdējis kaut ko līdzīgu.

— Tālāk, Dein, tālāk!

— Visas sajūtas, kas veido tava garīgā «es» būtību, nav nekas cits kā elektroķīmiski impulsi; galvas sma­dzeņu augstākie regulatori saņem tos no receptoriem un pēc apstrādāšanas pārraida efektoriem.

— Un kas tālāk?

— Visi signāli no ārējās pasaules plūst pa nervu šķiedrām uz smadzenēm. Viena sajūta atšķiras no otras tikai ar koda formu, frekvenci un izplatīšanās

ātrumu. Šie trīs parametri noteic sajūtas kvalitāti, in­tensitāti un ilgumu. Saprati?

— Puslīdz.

— Tev droši vien zināms, ka smadzenes sastāv ap­mēram no desmit miljardiem neironu. Tie visi dar­bojas līdzīgi elektriskajiem relejiem. īpašas nervu šķiedras, tā sauktie aksoni, savieno neironus grupās un gredzenos. Pa aksoniem impulsi pārvietojas no vienas neironu grupas uz otru. Un, lūk, šī impulsu pārvietošanās ir tieši tas, ko mēs saucam par do­māšanu.

Man pārskrēja auksti šermuļi.

— Labi, pieņemsim, ka tev taisnība. Bet ko tas viss nozīmē?

— To, ka dzīvības procesus var pēc patikas ie­tekmēt.

— Kā?

— Vislabāk to paskaidrot ar matematisko spēju stimulācijas piemēru. Pašreiz atpalikušajās zemēs būvē tā sauktās elektronu skaitļošanas mašīnas. Šīs mašīnas sastāv no trigeriem jeb relejiem, kuru skaits nepār­sniedz piecus līdz desmit tūkstošus. Toties cilvēka smadzeņu matemātiskajās nodaļās ir apmēram mil­jards šādu releju!

'— Nu un tad?

— Tāpēc matemātisko uzdevumu risināšanai daudz izdevīgāk lietot aparātu, ko radījusi pati daba un kas atrodas, lūk, šeit! — Deins ar pirkstu pieskārās sa­vam galvaskausam.

— Bet mašīna taču darbojas daudz ātrāk, — es iebildu. — Neironu var ierosināt ne vairāk kā div­simt reizes sekundē, bet elektronu trigeri — miljonu reižu!

Atkal visa palāta smējās kā kutināta. Vienīgi Deins palika nopietns.

— Gluži tā nav. Arī neirons var darboties nesalīdzi­nāmi ātrāk, ja to kairina ar pietiekami augstu frek­venci. Šim nolūkam der elektrostatisks ģenerators, kas strādā impulsu režīmā …

No šiem paskaidrojumiem man sāka reibt galva. Pašreiz nespēju ne aptvert, ne arī izprast, Pakausis

vēl dūca no Kraftštuta kabinetā saņemtās narkozes. Es jutos ļoti noguris, atlaidos gultā un aizvēru acis.

— Viņam dominē frekvence septiņi līdz astoņi herci! Viņš grib gulēt! — kāds iespiedzās.

— Lai taču paguļas! Rīt viņš sāks izprast dzīvi. Rīt viņu ievietos ģeneratorā.

— Nē, rīt pārbaudīs viņa spektru, sastādīs uzskaites kartīti. Varbūt viņam ir kādas novirzes . ..

Tas bija pēdējais, ko vēl dzirdēju. Pēc tam atkal iegrimu aizmirstībā.

Cilvēks, ko sastapu nākamajā dienā, šķita simpā­tisks un gudrs. Kad mani ieveda kabinetā, kas atradās firmas galvenās ēkas otrajā stāvā, viņš, plati smaidī­dams, _panāca pretī un sniedza man roku:

— A, profesor Rauh! Priecājos jūs redzēt.

— Sveicināti! — es atturīgi atbildēju. — Ar ko man tas gods runāt?

— Sauciet mani vienkārši par Bolcu, Hansu Bolcu. Šefs uzticējis man visai nepatīkamu uzdevumu — viņa vietā atvainoties.

— Atvainoties? Vai tiešām arī jūsu šefu moka sirds­apziņas pārmetumi?

— Nezinu! Tiešām nezinu, Rauh! Lai nu kā, Kraftštuts lūdz atvainot, viņu par notikušo. Viņš esot iekarsis un tādēļ rīkojies pārsteidzīgi. Kraftštutam ne­patīk, ja viņam atgādina pagātni.

Es pavīpsnāju.

— To es nemaz negribēju. Mani interesē gluži kas cits. Vēlos iepazīties ar cilvēkiem, kas tik lieliski at­risināja …

— Sēdieties taču, profesor! Tieši par to es gribu ar jums runāt.

Atsēdos un sāku vērot smaidošo Bolca kungu, kas sēdēja man pretī aiz plata rakstāmgalda. Viņš bija tipisks ziemeļvācietis ar iegarenu seju, gaišiem ma­tiem un lielām, zilām acīm.

— Es šeit vadu matemātikas nodaļu, — Bolcs teica.

— Jūs? Vai tad jūs esat matemātiķis?

— Jā, mazliet. Katrā ziņā es kaut ko sajēdzu no tās.

— Tātad jūs iepazīstināsiet mani ar …

— Jūs taču jau pazīstat viņus, — Bolcs smīnēja.

Blenzu viņā, nekā nesaprazdams.

— Jūs bijāt kopā ar viņiem visu vakardienu un arī šonakt.

Atcerējos palātu, cilvēkus, kas murgoja par impul­siem un kodiem.

— Un jūs gribat man iestāstīt, ka šie ārprātīgie ir tie paši ģeniālie matemātiķi, kas atrisināja manus vie­nādojumus? — es nīgri iesmējos.

— Varat ticēt vai neticēt, bet tie ir viņi! Jūsu pē­dējo uzdevumu atrisināja Deins. Tas pats, kas vakar stāstīja jums par neirokibernētiku.

Mirkli padomājis, paraustīju plecus:

— Tādā gadījumā es nekā vairs nesaprotu. Var­būt jūs paskaidrosiet?

— Labprāt, Rauh! Bet tikai pēc tam, kad būsiet iz­lasījis, lūk, šo, — un Bolcs sniedza man jaunāko rīta laikrakstu.

Lēnām atšķīru to un pēkšņi iepletu acis. Pirmajā lappusē man pretim raudzījās. .. mana paša seja melnā sēru ietvarā. Zem portreta liels virsraksts: «Pro­fesora un fizikas doktora Rauha traģiskā nāve».

— Ko tas nozīmē, Bolc? Kas tā par komēdiju? — es izsaucos.

— Lūdzu, nomierinieties! Izskaidrojums pavisam vienkāršs. Vakar vakarā, kad jūs atgriezāties no pastaigas gar upmalu, jums uzbruka divi no «gudri­nieku patversmes» izbēguši ārprātīgie, nogalināja jūs, sakropļoja līķi un iemeta upē. Šorīt jūs atrada pie aizsprosta. Apģērbs un dokumenti pierādīja, ka atras­tais esat jūs. Tad policija ieradās «patversmē» un noskaidroja, ka visas ziņas par jūsu traģisko nāvi at­bilst patiesībai.

Aplūkoju savas drēbes, iztaustīju kabatas un pār­liecinājos, ka uzvalks tiešām nav mans un arī do­kumenti pazuduši.

— Paklausieties, tā taču ir krāpšana, nelietība un . ..

— Jā, jā, jā! Esmu ar jums pilnīgi vienis prātis.

Bet ko lai dara, Rauh, ko lai dara? Kraftštuta firma bez jums var ciest nopietnus zaudējumus, pat krahu. Mums tik daudz pasūtījumu! Visi — militāra rakstura, un par tiem ļoti daudz maksā. Vajag skaitļot, skaitļot, skaitļot. Pēc tam kad bijām sekmīgi atrisinājuši pir­mos uzdevumus kara ministrijai, mūs burtiski pārplū­dināja ar šādiem pasūtījumiem.

— Un jūs gribat, lai es arī kļūtu tāds pats kā Deins un citi?

— Nē! Protams, nē, Rauha kungs!

— Jā, bet ko tad?

— Jūs esat mums vajadzīgs kā matemātikas pasnie­dzējs.

— Pasniedzējs?

Klusēdams raudzījos Bolcā. Tagad viņš man vairs nelikās tik simpātisks kā pirmīt. Viņa sejā pamanīju tikko jaušamus plēsoņas vaibstus, kas arvien vairāk nomāca tajā visu cilvēcīgo.

— Bet ja nu es atsakos?

— Tas būtu ļoti bēdīgi. Baidos, ka tad jums vaja­dzētu kļūt par vienu no mūsu … hm … hm .., skaitļotājiem.

— Vai tad tas ir tik slikti?

— Jā, — Bolcs nocirta kā ar cirvi un piecē­lās. — Tas nozīmē, ka jūs beigsiet savu dzīvi «gudri­nieku patversmē».